Cilvēki ar invaliditāti mājokļu tirgū saskaras ar ievērojamiem šķēršļiem

Latvijā cilvēki ar invaliditāti joprojām cīnās par iespēju dzīvot patstāvīgi viņiem pieejamā vidē par pieņemamām cenām. Trūkst tādu mājvietu, kas ļautu cilvēkiem ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem droši un ērti veidot savu ikdienu privātā īpašumā.

Šāds secinājums izriet no sešu gadu laikā Latvijā veikta pētījuma datiem. Pētījums tapis Ekonomikas sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) veidotās un Eiropas Savienības līdzfinansētas programmas ietvaros.

ĪSUMĀ:

  • OECD pētījums rāda, ka Latvijā ir visvairāk cilvēku, kam invaliditātes dēļ nākas ierobežot ikdienas aktivitātes.
  • Būvniecībā netiek pievērsta pietiekama uzmanība mājokļu dizaina elementiem, kas padarītu dzīvesvietas piemērotas cilvēkiem ar fiziskiem vai garīgiem ierobežojumiem.
  • Mājokļu attīstītāji nemaz nav aizdomājušies, ka cilvēks ar invaliditāti arī varētu būt pircējs.
  • Rīgā panākta vienošanās, kādam jābūt ērtam dzīvokļa plānojumam pašvaldības ēkās, bet problēmas ir ar kopīpašumiem.
  • Speciālisti norāda, ka par šo problēmu jādomā ne tikai invaliditātes, bet arī sabiedrības novecošanas kontekstā.

Vides pieejamības problemātiku cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem šogad izcels arī sabiedrisko mediju labdarības maratons “Dod pieci!”, aicinot sabiedrību ieraudzīt to cilvēku ikdienu, kas saskārušies ar redzes, dzirdes un kustību traucējumiem.

15 pakāpieni līdz liftam

Latvijas Paralimpiskās komitejas sociālo mediju speciālists Kaspars Kalvītis, kurš pats pārvietojas ratiņkrēslā, stāsta, ka daudzi ar pieejamību saistītie dizaina risinājumi vēl joprojām tiek izstrādāti, nedomājot par cilvēku, kurš ēkā pārvietosies dienu no dienas.

Pirms neilga laika Kalvītis kopā ar draudzeni savu mājvietu atraduši kādā no jaunajiem projektiem pie Ziedoņdārza, taču ievērojamu apgrūtinājumu ikdienā sagādājuši daudzie pakāpieni pie ēkas ieejas.

“Labs dzīvoklis, studio tipa, bez mēbelēm, bet atkal – kādi 15 pakāpieni līdz liftam. Pakāpieni bija stāvi un ziemā mēdza apledot, to kaut kad sētnieks nāca tīrīt, bet bieži nevarēju zināt, vai no rīta tikšu ārā,” par agrāko dzīvesvietu stāsta Kalvītis.

Viņš piebilst: “Kāpņu telpa plaša, lifts plašs, bet līdz tam liftam jau nevar tikt, tas ir tāds apburtais loks. Durvis, kas ir par šauru, tu vēl vari pats izgāzt un ielikt lielākas, ja īpašnieks atļauj un tu pats par to samaksā. Bet kas projekta attīstītājiem liedz to liftu uztaisīt no nulles līmeņa, lai visi tiek iekšā?”

Nākas ierobežot ikdienas dzīvi

Latvijā, salīdzinot ar citām attīstības valstīm, ir visvairāk tādu pieaugušo, kuru aktivitātes ir ierobežotas vai ļoti ierobežotas invaliditātes dēļ, liecina OECD pētījuma dati.

OECD pētījums rāda, ka Latvijā ir visvairāk cilvēku, kam nākas ierobežot savas ikdienas aktivitātes veselības problēmu vai invaliditātes dēļ

Tikmēr būvniecībā aizvien netiek pievērsta pietiekama uzmanība mājokļu dizaina elementiem, kas padarītu dzīvesvietas piemērotas ikdienai cilvēkiem ar fiziskiem, garīgiem, intelektuāliem un jušanas ierobežojumiem.

Tas nozīmē telpu, kur dizainā ir pievērsta uzmanība apgaismojumam un skaņām, iekļaujot taustes dizaina iezīmes, kā arī mājsaimniecības funkcijas, ar kurām ir viegli darboties.

Tāpat vērība mājokļa izveidē ir jāpievērš ar mobilitāti saistītām funkcijām cilvēkiem ar ierobežotām pārvietošanās spējām, piemēram, radot vidi bez pakāpieniem, ar aizsargmargām, rampām vai atklātiem grīdas plāniem.

Attīstītāji nav iedomājušies, ka arī cilvēks ratiņkrēslā var būt pircējs

Invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” vadītājs Ivars Balodis nelabvēlīgo situāciju Latvijā sākotnēji skaidro ar trūkumiem likumdošanā.

“Problēma ir tā, ka normatīvi mums pietiekoši skaidri nepasaka, ka dzīvokļiem funkcionalitātei ir jābūt labai un ērtai,” stāsta Balodis.

Šādu nepilnību dēļ rodas situācijas, kurās arī vairākos jauno dzīvojamo ēku projektos, kur pirmā stāva līmenī pieeja teorētiski ir nodrošināta, reālā dzīvokļu izmantojamība ir ļoti maza. Piemēram, uz tualeti ved šauras un mazas durvis, tādēļ cilvēks ratiņkrēslā šādā mājoklī nevar dzīvot piemērotos apstākļos.

Pēc Baloža domām, pārmaiņas varētu raisīt attieksmes maiņa sabiedrībā un it īpaši uzņēmējdarbībā.

“Mājokļu attīstītāji nemaz nav aizdomājušies, ka cilvēks ar invaliditāti arī varētu būt pircējs.

Otrkārt, viņi neiedomājas, ka cilvēki Latvijā var būt pietiekami turīgi, ka gribētu nopirkt dzīvokli savam vecajam tētim vai mammai, vai abiem kopā, kuriem ir pienākušas vecumdienas un arī varbūt ir invaliditāte vai kājas sāp un vajag pārvietoties drusku savādāk, vajag platību,” spriež “Apeirona” vadītājs.

Kopīpašumā problēmu vēl grūtāk risināt

Rīgas domes Mājokļu un vides komitejas vadītājs Edmunds Cepurītis (“Attīstībai/Par!”, “Progresīvie”) atzīst, ka pašreizējā situācija Rīgā ir slikta, un pieejami mājokļi ir trūkstošs sektors Latvijas mājokļu politikā.

“Tie ir mājokļi, kas tiek izīrēti no pašvaldības vai citas publiskās iestādes par pazeminātu īres cenu (Latvijā tas būtu ap 4 EUR/m2), ar ikmēneša īres maksu novirzīšanu aizdevumu atmaksai. Atšķirībā no daudzām Eiropas valstīm Latvijā šāds sektors praktiski nepastāv,” skaidro Cepurītis.

Politiķis norāda, ka tāds publisko mājokļu fonds, kas būtu celts atbilstoši mūsdienu pieejamības standartiem, dotu daudz vairāk brīvības dzīvesvietas maiņai arī cilvēkiem ar invaliditāti un kopumā padarītu mājokļus pieejamākus.

Tāpat, raksturojot plānotos situācijas uzlabojumus, Cepurītis atzīmē, ka viens no Rīcības plāna Rīgai punktiem jaunajai Rīgas domes vadībai iezīmē arī pieejamības stratēģijas izveidi, kurā tiks izvērtēti visi iespējamie šķēršļi, kas padara pilsētu mazāk atvērtu cilvēkiem ar invaliditāti, no mājām līdz publiskajai ārtelpai un dažādiem galamērķiem pilsētā.

Pašlaik esot panākta vienošanās, kādam jābūt ērtam dzīvokļa plānojumam pašvaldības ēkās. Tomēr, runājot par privātīpašumiem, Cepurītis atzīmē, ka būtiska problēma ir kopīpašumos.

“Tajos joprojām trūkst kopīgas lēmumu pieņemšanas tradīciju, kā arī daudziem īpašniekiem trūkst līdzekļu ieguldījumiem savā īpašumā. Tas skar gan pieejamības, gan citus svarīgus jautājumus – energoefektivitāti, ēku drošību un citas jomas,” stāsta politiķis.

Pieejamai videi nav jābūt ekskluzīvai

Savukārt Ivars Balodis rosina arī uzņēmējus nevērtēt vides pieejamību tikai no sociālās atbildības perspektīvas un piebilst, ka cilvēkiem ar invaliditāti vienīgā sociālā darbība nav tikai lūgt naudu.

“Nevajadzētu domāt tikai, ka es esmu varonis, ka uztaisīju platākas durvis vai uzbrauktuvi, bet ka tā ir normāla lieta un tas arī man kā uzņēmējam ir peļņas avots. Uzņēmēji bieži nepadomā, ka cilvēks ratiņkrēslā arī dzīvokli īrēs, kafiju padzers, pusdienas arī viņam ir jāēd,” atgādina “Apeirona” vadītājs.

Balodis uzsver: “Ir jāmaina sabiedrības attieksme, ka pieejamība – tas ir kaut kas vai nu ļoti, ļoti ekskluzīvs, ko mēs nodrošinām tikai īpašās vietās, vai arī ka pieejamība ir saistīta tikai ar invaliditāti”.

Viņš norāda, ka arī sabiedrības novecošana aizvien vairāk paģēr vides pieejamības izšķirošo nozīmi.

Tāpat pastāvot gadījumi, kad arhitekti uz jautājumiem par vides pieejamību ēkā joprojām atbild: “Ziniet, šī nebūs invalīdu ēka”.

“Kā tas ir – nebūs?” vaicā Balodis. “Tā atkal ir domāšana, ka mums būs tikai veseli, spēcīgi, jauni cilvēki, un Latvijas sabiedrībā nebūs, piemēram, vecāka gadu gājuma cilvēku.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt