Tradīcijai pateikt paldies saviem bijušajiem mīļākajiem skolotājiem Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā nu jau ir vairāk nekā 20 gadu. Skolas direktore Dace Eglīte saka - tas liecina, ka šī iecere ir bijusi vajadzīga:
''Jo mēs ikdienā tos pasakāmos paldies nepasakām, un man šķiet, ka ir tik zīmīgi Jaunsudrabiņa vārdi, ka paldies ir vienīgā valūta, kura der visos laikos un pie visām varām.''
Bet kādam tad ir jābūt skolotājam, lai skolnieks viņu, jau mācoties citā skolā?
''Tā man ir bijusī pamatskolas skolotāja Ausma Klētniece, man viņa ļoti iepatikās jau no pirmajām klasēm, viņa mīļa ir izpalīdzīga. - Es arī Ausmu Klētnieci uzaicināju, mīļa, jauka, izpalīdzīga.
Izcila skolotāja! - Kas ir izcila skolotāja? - Neliek daudz vieniniekus. - Tas nozīmē, ka stingrie skolotāji nemaz nevar pretendēt uz šo titulu būt mīļskolotājam? - Nē, nevar pretendēt.''
Runātīgajiem puišiem un arī citiem skolniekiem bez ziediem rokās nelielas dāvaniņas un arī vēstule, kas rakstīta savam skolotājam.
Protams, saņemt atzinību kā mīļākajam skolotājam pedagogam ir augsts novērtējums, to atzīst arī paši skolotāji. Cēsu Valsts ģimnāzijas direktora vietniece Vineta Stīpniece vērtē, ka šo atzinību ieguvusi kā klases audzinātāja:
''Tad tu saproti, ka tas ir tā patiesi un pa īstam, ka tas bērns tevi novērtē, un te uzaicina un saka paldies par tiem iepriekšējiem gadiem. - Kādam tad ir skolotājam jābūt, lai viņu skolnieks novērtētu? - Es domāju, ka par to līdzijušanu, līdzi darbošanos kā klases audzinātājam, mēs tā arī klasē runājam, ka es tā kā otra mamma, kas palīdz gan morāli, gan fiziski gan mācībās, gan arī visās citās lietās.''
Ir skolotāji, kuri šajā pasākumā nav pirmo reizi, tātad darba novērtējums, mainoties skolniekiem, nemainās. Cēsu 1.pamatskolas skolotāja Laine Ūdre pat neņemas skaitīt, kuru reizi nākas būt pateicības stundā:
''Es pat nezinu. Skolā es strādāju no 1992.gada, un tad, kad bērni sāka uz šo ģimnāziju nākt, tad no tā gada arī laikam esmu, bet es neatceros cik tas ir ilgi! Nu tāda labi padarīta darba sajūta, ka tu esi savā īstajā vietā. Man šķiet, ka pats būtiskākais ir tas, ka uz visiem bērniem ir jāskatās pilnīgi vienādi, ka nedrīkst būt kāds mīļākais un ne tik mīļākais, ka arī lielākajam palaidnim ir jābūt mīļākajam, ir jāmāk sarāt un tajā pašā laikā arī piedot.''
Bet šķiet, ka visemocionālākā tikšanās ar savu bijušo audzēkni ir bērnudārza audzinātājai Dzintrai Dzenītei, jo Ilmārs viņu kā mīļāko skolotāju izraudzījies, pēc gadiem atgriežoties ar ģimeni Latvijā no Vācijas, kur gājis skolā, bet atmiņā visvairāk palikusi bērnudārza audzinātāja.
Draudzīgo aicinājumu pirms 83 gadiem savā vārda dienā izteica toreizējais Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, tolaik šis aicinājums mudināja savām bijušajām skolām dāvināt grāmatas. Ģimnāzijas direktore Dace Eglīte stāsta, ka tagad šis aicinājums skolā jau ieguvis daudz plašāku nozīmi, ar erudīcijas konkursiem, izcilāko skolnieku un skolotāju sveikšanu:
''Šim Draudzīgajam aicinājumam piemīt liela unikalitāte, man liekas, ka šāda mēroga akcijas nav nekur citur pasaulē un ka Draudzīgais aicinājums ir tas veids, kā pateikties, kā izteikt atzinību, kā atbalstīt, palīdzēt un iedvesmot.''
Vakar, noslēdzot Draudzīgā aicinājuma nedēļu, Cēsīs notika arī tradicionālā Draudzīgā aicinājuma medaļas un goda diploma pasniegšana, kurā godina arī sabiedrības pārstāvjus, kas devuši būtisku ieguldījumu izglītības jomā.
