Pilotprojektam Latvijā brīvprātīgi pieteicās 23 cilvēki, no kuriem apmācību izgāja 16. Viņi ir dažāda vecuma, dzimuma, profesiju pārstāvji. Apmācību laikā brīvprātīgie iepazīstināti ar nozieguma atkārtošanas riska pazīmēm un dzimumoziedznieku psiholoģisko profilu, tomēr viņu galvenais uzdevums bija vienkārši būt blakus.
"Mums nav brīvprātīgais jāpadara par profesionāli tajā nozīmē, ka viņš kļūst par dzimumnoziedznieku speciālistu, tas arī nav nepieciešams, jo pati galvenā doma ir tā, ka tam ir jābūt cilvēkam no sabiedrības, kurš veselīgi domā. Kurš spēj pateikt, kas ir labi un kas ir slikti un kurš spēj vienkārši būt klāt. Kurš nenosoda, nemoralizē, bet spēj atpazīt tos bīstamākos riskus," stāsta “Atbildīguma un atbalsta apļi” koordinatore Kristiāna Lapiņa.
Sabiedrības reakcija – izstumt par dzimumnoziegumiem sodītos – ir dabiska, norāda probācijas dienestā, tāpēc projekta sākumā bijušas šaubas par cilvēku atsaucību.
Bet atsaucība pārsniegusi gaidīto un jau rudenī brīvprātīgo atbalsta programmu plānots ieviest kā pastāvīgu probācijas dienesta darba instrumentu.
"Atbalsta programmā plānots iesaistīt tos dzimumnoziedzniekus, kuriem pēc soda izciešanas ir vislielākais risks tapt izolētiem no sabiedrības, kad arī var rasties vēlme noziegumu atkārtot," skaidro Lapiņa.
Viena no 16 brīvprātīgajām ir portāla “mammām un tētiem.lv” redaktore Audra Šauere. Viņa par brīvprātīgo pieteikusies, nezinot, ka darbs būs tieši ar dzimumnoziedzniekiem. Kad tas pateikts, ilgi domāja, tomēr piekrita. Iespējams tāpēc, ka bērnībā pati saskārusies ar seksuālu vardarbību.
"Katrs cilvēks meklē savā dzīvē kaut kādu jēgu un būt noderīgam sabiedrībai, un tas varbūt bija tas brīdis, kad es domāju, ko es varētu darīt vēl, lai justos sabiedrībai derīgāka. (..) Mēs mēdzām norunāt tikšanās kafejnīcās, esam bijuši Nacionālajā bibliotēkā un izdomājuši visādas aktivitātes tā, lai arī pašiem ir interesanti, jo tas nav tāds mērķis, ka mēs tagad satiekamies un vienu cilvēku audzinām, kā tev pareizi jādzīvo. Tas īstenībā bija mēģinājums taisīt tādas neformālas tikšanās, kad draugi pēc darba satiekas un mēģina parunāt," tā Šauere.
Audras atbalsta aplī kopumā bija pieci brīvprātīgie.
Pirmajās tikšanās reizēs bijis neērti, jo visi bijuši ļoti dažādi un pats dzimumnoziedznieks bijis īpaši piesardzīgs, liekot saprast, ka nāk piespiedu kārtā. Bet pamazām visi iesaistītie atvērušies, sarunas kļuvušas dziļas un cilvēciskas.
"Beigās jau viņš pats arī atzina, ka viņam šīs te tikšanās ir gana nozīmīgas un ka viņš arī pats grib ar mums tikties un pārrunāt jautājumus un dzirdēt viedokļus. (..) Es domāju, ka tajā brīdī, kad viņš aizdomāsies par kādiem noziegumiem, viņš par mums atcerēsies un padomās, ko mēs esam runājuši šajās tikšanās reizēs," teica brīvprātīgā.
Kad gads pagājis, tikšanās beidzas. Probācijas dienestā norāda – šajā laikā sodu izcietušie sajūt atspēriena punktu un var mēģināt paši saviem spēkiem integrēties sabiedrībā. Viņiem arī paliek visu brīvprātīgo kontaktinformācija un nepieciešamības gadījumā ir, pie kā vērsties. Audra atbalsta apļu programmā plāno pieteikties vēlreiz.
Birojs ideju par dzimumnoziegumu recidīva samazināšanu, ar brīvprātīgo palīdzību integrējot sodu izcietušos sabiedrībā, aizguvis no Kanādas.
