Viņa skaidroja - kad bērnu ievieto kādā speciālajā iestādē, tad ar viņu strādā psihologi, ergoterapeiti un virkne citu speciālistu. Savukārt, kad bērns nonāk audžuģimenē, tad ģimene un bērns tiek atstāti vieni un ar iespējamajām problēmām pašiem ir jāprot tikt galā pat tad, ja audžuģimene mitinās kādā attālā Latvijas nostūrī. “Tā vietā, lai atbalstītu, ģimenei ir jātiek galā vienai,” sacīja Martukāne. Piemēram, audžuģimenei ir jāapmaksā sodi, ko saņēmis bērns par kādu izdarītu likumpārkāpumu, ja tāds ir bijis.
Iejūtīgāka un atbalstošāka attieksme bijusi laikā, kad vēl pastāvējusi Bērnu un ģimenes lietu ministrija. Šobrīd Latvijas valsts institūcijas nodarbojas ar uzraudzīšanu, kas ir labi, taču ir nepieciešams arī atbalsts. Lai arī bērnu audzināšanu uzņemas audžuģimene, tomēr, kā sacīja Martukāne, pēc būtības šie bērni ir visas sabiedrības bērni.
Kopumā audžuģimenēs šobrīd Latvijā dzīvo ap 1200 bērnu, kas dzīvo 575 audžuģimenēs. Vairumā gadījumu – 75% - audžuģimeņu vecāki ir vecumā virs 45 gadu vecuma, trešajai daļai ir augstākā izglītība un puse audžuģimeņu dzīvo privātmājās.
