Cilvēkiem ar disleksiju ir pareizrakstības grūtības, tāpat viņiem krietni lēnāk padodas garu tekstu lasīšana. Jau desmit gadus Latvijas Disleksijas biedrība kopā ar izglītības satura centru runā par to, kā vispārizglītojošās skolās palīdzēt bērniem un jauniešiem, kuriem ir grūtības ar pareizrakstību un garu tekstu lasīšanu. Viens no Disleksijas biedrības lūgumiem bijis ļaut šiem bērniem mācībās izmantot datoru.
Biedrības lūgums daļēji apmierināts, tomēr joprojām ne visi skolotāji par to ir informēti. “Tā līdzšinējā prakse ir bijusi tāda – ja datoru skolēnam nopirka vecāki un pierunāja skolu [ļaut] to izmantot, tad līdz šim tas pilnīgi kategoriski tika aizliegts eksāmenos. Varbūt pārbaudes darbos tas ir mainījies, bet jautājums ir tas, vai šajos pārbaudes darbos ir atļauts izmantot teksta labošanas rīkus jeb to, kas angliski ir „spell checker”,” stāsta Disleksijas biedrības vadītāja Eva Birzniece.
Šī programma ļauj automātiski vārdu uzrakstīt pareizi, ja kāds burts ticis izlaists vai burti sajaukti vietām. Birzniece, kuras dēlam arī ir disleksija, atklāj, ka ne visas skolas ir pretimnākošas un, lai ievērotu visas mājasdarbu prasības, nepieciešama vecāku palīdzība. “Ģimene ir vienīgā, kas izdara to darbu, un arī mūsu pētījums ļoti skaidri parāda, ka visu palīdzību nodrošina vecāki. Vecāki vidusskolēnam Latvijā ar disleksiju vidēji dienā palīdz pusotru stundu, dažreiz pat četras stundas dienā. Vecāki nodrošina datoru, vecāki māca drukāt, vecāki lasa bērnam priekšā mācību grāmatas, vecāki rediģē skolēnu darbus,” atklāj Birzniece.
Tāpat biedrība uzstāj, ka jauniešiem ar disleksiju jāļauj valsts centralizētos eksāmenus kārtot elektroniski un mācīties ar audio grāmatu palīdzību, jo šiem skolēniem ir grūtības vienlaikus klausīties skolotāja teikto un to pierakstīt. Atbildīgajā Valsts izglītības satura centrā piekrīt, ka šīs problēmas ir aktuālas, tomēr esot arī uzlabojumi. Piemēram, jau minētā atļauja bērniem pārbaudes un diagnosticējošos darbus 3., 6. un 9.klasēm kārtot datorrakstā, jo tos labo pašu skolu skolotāji, nevis VISC.
Bet audio palīdzību varot saņemt, izmantojot “Tildes biroja” tulkotāju. "Tie bērni, kuriem ir grūtības izlasīt tekstu, šobrīd ir tā, viņus var iekopēt “Tildes biroja” jaunajā versijā, kur tulkošana notiek. Tad, kad no latviešu valodas tajā lielajā logā iekopē, piemēram, visu to uzdevumu vai visu to pārbaudes darba tekstu, uzklikšķina uz to skaļrunīti, kas ir tur stūrī un to tekstu nolasa,” stāsta Valsts izglītības satura centra Speciālās izglītības nodaļas vadītāja Mudīte Reigase.
Šādu risinājumu par neveiksmīgu sauc Disleksijas biedrības vadītāja, jo tulkošanas programma neesot primāri domāta tekstu lasīšanai.
Bērniem ar disleksiju gan pārbaudes darbu pildīšanai tiek dots papildu laiks, tomēr tas nepalīdzot, ja teksts tik un tā jāraksta ar roku.
Turklāt statistikas vai pētījumu par to, cik skolas Latvijā izmanto atbalsta pasākumus, centram neesot.
Arī logopēdi, kas skolās strādā ar šiem skolēniem, atgādina, ka joprojām nepieciešama pedagogu papildus informēšana. “Viens virziens ir strādāt ar šo bērnu un mēģināt uzlabot viņa lasīšanas prasmes, apmācīt viņu izmantot dažādas kompensatorās tehnikas. Bet tas otrs darba virziens, kur būtu jāstrādā logopēdam, viņam būtu jāstrādā ar šīs skolas pedagogiem, ar tiem skolotājiem, kuri pasniedz pārējās stundas bērnam, jārunā par atbalsta pasākumiem, kas šim bērnam ir nepieciešami, sākot no pirmās līdz pat divpadsmitajai klasei,” skaidro Latvijas Logopēdu asociācijas valdes priekšsēdētāja Baiba Trinīte.
Pagaidām atbalsts skolēniem lielā mērā ir atkarīgs no pedagogiem un skolas. Par to, ka daļa skolas par atbalsta pasākumiem ir vāji informētas, Latvijas Radio pārliecinājās, sazinoties ar dažām skolām Rīgā, kas atbildēja, ka darbus elektroniski klasē neviens nerakstot, jo vienkārši neesot tādas vajadzības.
