Aculiecinieks

Aculiecinieks

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Nozagtais zelts

Aculiecinieks

Bebrenes zeķēs līdz Milānai

Rokdarbu kopas “Māra”  dalībnieces ada jau desmito gadu. Cimdus, zeķes, šalles. Visu! Un ne čiku, ne grabu. Bet pietika noadīt 16 zeķu pārus itāļu modes nama "Neil Barrett" jaunajai kolekcijai, lai visi pēkšņi attaptos, kādas Bebrenē ir brašas adītājas. Malaces! Latvija var! Līdz pat Milānas modes skatei aizadījušās. Viņas pašas par to tikai smejas. Daudz būtiskāk par slavu uz augstās modes mēles ir tas, ka viņas no jauna uzada gadsimtiem senus cimdus un glabā Sēlijas kultūras mantojumu nākamajām paaudzēm.

Goda lieta - novada kultūras mantojuma saglabāšana

Kā iebrauksiet no Aknīstes puses uz asfalta, tā pāri tiltiņam, pa kreisi un vēlreiz pa kreisi! Kopas vadītāja Olga Dogžina skaidro ceļu mums, rīdziniekiem, kuri nu pēkšņi grib uz Bebreni. Ciemos pie adītājām. Viņas vienmēr sāk agri. Un vienmēr trešdienās. Pat apkaimes pastniecīte pie viņām ienākot. Atnes “Ievu”, aprunājas. Taču rīts sākas nevis ar adīšanu, bet ar gardumiem. Katra dalībniece atnes ko garšīgu kopīgajam galdam. Olga lavašā satinusi gaļu, gurķīšus, dilles un oliņu. Siekalas skrien mutē! Cita atnesusi kārtīgu mājas speķi un kotletes. Ir mazi, marinēti puķukāpostiņi, kraukšķīga paprika (''To man vedekliņa, viņa man malacis, visu prot!'') un biezpiena torte. Un saldā rulete labākajās lauku tradīcijās. Tieši deviņos krūzēs tiek salieta kafija un meitenes (tieši tā un ne citādi viņas sevi sauc) nedaudz iestiprinās pirms lielās adīšanas. “Nu kā tu nenāksi uz šejieni?“ viena nosaka. Jā, tiešām, nu kā nenāksi?
 
“Tas ir tāds saiešanas prieks! Kaut ko jaunu saprast un izadīt!” priecājas Lilija Rimeicāne. Viņa pievienojusies salīdzinoši nesen, pati ir no Daugavpils, bet nu pārnākusi uz Bebreni. Marija Baltmane un Ināra Diņģele ir klasesbiedrenes. "Mēs tādas jautras esam. Un mums nav provincē raksturīgo klaču vai deguna rakšanas!" saka Marija. Viņa vēl atceras, ka savulaik Bebrenē adīja katrā mājā. “Un auda arī! Vai katrai bija stelles. Un ceļi bija pilni bērniem! 30 skolēnu vienā klasē un otrā tikpat! Un jaunajām sievietēm atkal bija rokdarbu kursi, viņas nāca uz Bebreni un rokdarbus mācījās,” zina stāstīt Marija.

Tāpēc par absolūtu goda lietu rokdarbnieces uzskata novada kultūras mantojuma saglabāšanu.

Kā? Nu, protams, adot. Kožu saēsti, divus gadsimtus seni sēļu cimdi tiek pētīti, analizēti, atkal izzīmēti un no jauna uzadīti. "Vīramātes tante man sen, sen atdeva cimdus. Nu kam man viņi? Bet izmest grūti. Noliku atvilktnē, bet, kad sanācām kopā, tad adot radās doma, ka varētu mēs radīt ko kopīgu. Vispirms tā bija kopas sega ar Māras zīmēm, bet nākamajā gadā ķērāmies pie senajiem cimdiem. Katram tehnisko rakstu pārzīmējām, visus valdziņus izskaitījām. Tagad varam senos cimdus atjaunot un uzadīt tādus pašus. Tas ir mūsu darbs - saglabāt kultūras mantojumu un vecāku vērtības. Katra meitene ir atvedusi kādus senus cimdus. Un vecākās zeķes, kas mums ir, ir no 1880. gada!" tā kopas vadītāja Olga Dogžina.

Marija Baltmane skaidro, ka Sēlijai raksturīgi sīki raksti. "Ja vēl ir trīs krāsas kopā, tad dikti smuki savijas. Tā, ka nevar saprast, kurš raksts ir galvenais! Un vēl Sēlijai raksturīgi kreiliskie valdziņi," saka Marija. Tā Rozālijas, Ludvigas, Modestas cimdus tagad no jauna ada Marija, Lilija, Ināra, Vallija.

"Man māmiņa adīt iemācīja. Cepures, šallītes, cimdus. Un pēc tam - tā jau bija nepieciešamība.  Neko taču nevarēja dabūt! Tad gan - gan kleitas, gan kostīmus un pat ziemas mēteļus sev adīju. Visu! Mācījos par angļu valodas skolotāju. Un brīvdienu mums vispār nebija! You are students, you must study! (Jūs esat studenti, jums jāstudē!). Un sarunu valodu jau mums nemācīja, lai mēs ar kādu spiegu nesarunātos. Blāķiem no galvas bija teksts jāmācās, rakstītais vārds. Tuvu tekstam jāzina. Nu, tad bieza grāmata priekšā un adīklis rokā. Un tik uz priekšu," atceras Marija.

Zeķes Milānai

"Tas Milānas stāsts ir interesants. Sākās viss ar Ināras sirsniņām," saka kopas vadītāja Olga Dogžina. Ināras Diņģeles adījumi ir nopērkami un ieraugāmi arī internetā. Kad Ināras vīrs aizgāja mūžībā, viņa ķērās pie adīšanas. Zeķu bija daudz, visas bēdas zeķēs ieadīja. Tad Ināras dēls izveidoja veikaliņu, kuru pats arī kūrē, jo Ināra angliski nerunā. Pasūtījumi nāk no visas pasaules. Ināras zeķes tagad valkā lielas un mazas kājas 21 pasaules valstī. "Ameriku un Kanādu ieskaitot!" Ināra smejas. "Pat uz Dienvidkoreju esmu sūtījusi! Un uz Austrāliju! Nu, tur tagad nevajag, tur tāpat karsti iet," saka Ināra.

Mazais veikaliņš Inārai ir liels atspaids, arī lai nopelnītu naudu zālēm. Par to gan viņai rūgtums. Visu mūžu strādāts, bet pensija tik maza.

“Gods, kam gods, citādi nezinu.... es tādā izmisumā. Es arī tagad esmu viena. Mazbērns Īrijā, Māris Amerikā, meita Rīgā… “ saka Ināra. Viņa pati domā, ka itāļiem iepatikās tieši skaistie raksti. “Nospēlēja Latvijas dzija un tie raksti! Jo gods kam gods, Limbažu ''Tīnē'' ir tīrā Latvijas vilna, kura nekož!“ Tālāk jau itāļi devuši ziņu, tieši kādas zeķes modes skatei vajadzīgas. Ināra adīja caurām dienām un naktīm. Izrādījās, ka vajag vēl. Un ātri! Tad gan ņēmusi meitenes palīgā. Un tā viņas noadīja.

"Viņiem zeķes bija par platu! Un vēl viena prasība - lai papēdis nelien no kurpes laukā. Nācās samazinājumu uztaisīt. Mēs to visu izdarījām," saka Olga. Adītājas pašu adīto zeķu nokļūšanu augstās modes skatē Itālijā tomēr neuzskata par ko īpašu. "Latvijā ir tik daudz adītāju un noteikti arī labākas par mums! Es domāju - mums vienkārši laimējās," atzīst Ināra. "Ja vēl mēs būtu tai skatē klāt bijušas, varbūt būtu emocijas. Bet tā - nu darām to, ko parasti darām. Kad tas troksnis pacēlās, mums likās - nu kas tur tāds īpašs?” tā Olga.

Alpakas nāk palīgā

Ja ar Bebrenes zeķēm var iet pa modes mēli Milānā, kāpēc lai adītājas neizmēģinātu vēl ko netipisku?

Tā Lilija Rimeicāne šajā pulciņā ienesusi vēl nebijušus kamolīšus. Alpaku dziju! Alpakas? Īstas alpakas? Gribam redzēt! “Tas tepat netālu, četri kilometri,” aicina Lilija. "Alpaku salā" saimnieko Lilijas meita ar znotu. “Tā ir Kalla, tā ir Kamilla, Saule, Tīna, Stirna," Lilija iepazīstina ar alpakām. Kopš Lilijas meitas ģimene Bebrenē izveidojusi alpaku audzētavu, Lilija ada tikai no alpaku dzijas. “Viņa ir tik mīļa, tā vilniņa. Un vispār nav alerģiska! Tik mīļš, silts pavediens! Nu kāpēc gan tādu neizmantot?” saka Lilija un atzīst, ka nu sākusi adīt krietni vairāk nekā līdz šim. Trešdienas arī viņai ir mīļākās dienas - var satikt pārējās meitenes, no sirds izsmieties un iemācīties jaunus rakstus.

“Mēs kopā adām no oktobra līdz maijam,” skaidro Olga. "Tas ir laiks, kad dārzos mazāk darba. No pavasara sākas zemes darbi un iešanas dārzā. Bet arī vasarā sazvanāmies. Esam arī uz Rīgu braukušas ar izstādi!  Tas rada prieku. Un prieks, ja rada prieku citiem," saka Olga.

Marija nešaubās: “Mēs pastāvam, pateicoties draudzībai! No paša sākuma mums jau tāda ģimeniska atmosfēra, ļoti labvēlīga. Priecājamies par kopīgo devumu. Un varētu teikt – priecājos par otras prieku! Savācu es veselu sieku zelta un dimanta graudu! Par ko lai sēroju un raudu?”

Ināra ada. Olga ada. Lilija ada. Visas ada. Ināras zeķēs ieadītas sarkanas sirsniņas. “Tūlīt tak Valentīna diena!" viņa smejas. Samīļoti un pacienāti, tiekam laisti atpakaļ uz Rīgu. Vēl nobraucam gar daudzajiem mazajiem metāla bebrīšiem pašā centrā. Uz katra - kādas Bebrenes mājas vārds. "Zobgaļi", "Gaismas", "Vālodzītes", "Madaras". Ceļa rādītājs vēsta, ka līdz Ilūkstei 16, bet Biržiem 51 kilometrs. Oficiāli līdz Milānai būtu kādi 1500 - 1600 kilometri. Bet ir sajūta, ka patiesībā tā Milāna ir daudz, daudz tuvāk! Viena kamolīša attālumā…

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti