Ainavu arhitektes Helēnas Gūtmanes biroja pagalmā Cēsu ielā cauri ziemas pelēkumam izslējies pīlādzis ar kupliem ogu ķekariem. Pīlādži būs arī Barona ielā, viņa saka, tikko atsteigusies no kārtējās projekta apstādījumu skaņošanas.
Ainavu projektēšanas darbnīcu „Alps” Helēna Gūtmane izveidoja pirms 11 gadiem. Strādājusi daudzos Rīgas pilsētvides projektos, pirms diviem gadiem koordinējusi publiskās ārtelpas pilnveides projektu „Radi Rīgu!”, pieredzējusī ainavu arhitekte uzņēmās projektēt arī Barona ielas pārvērtības.
Vai pēc plašās rezonanses un negācijām viņa to darītu arī šodien?
„Tas ir jautājums, uz ko es pati sev visu laiku mēģināju atbildēt. Un es laikam atbildētu pozitīvi. Es piekristu, pat ja zinātu, kas sagaida,” saka arhitekte.
“Varbūt es piekristu pat dubultā, jo es zinātu, kā šos izaicinājumus, kas radās projektēšanas un projekta īstenošanas laikā, sagaidīt, varbūt labāk komunicēt un izprast. Varbūt nepieļaut tās nepilnības, kuras arī es personiski pieļāvu,” atzīst Helēna Gūtmane.
Sarunā atklājas arī daudz stāstu par detaļām, kuras no malas var šķist absolūta paviršība, piemēram, Barona ielas būvdarbu vadītāja komiskā taisnošanās par grūtībām komunikāciju aku apdarē, jo lūku vāki ir apaļi, bet ķieģeļi – kantaini. Patiesībā šis stāsts izgaismo daudz lielāku problēmu – vienotu sistēmu un zināšanu trūkumu.
„Lai cik tas nebūtu smieklīgi un dīvaini, to tiešām nevarēja paredzēt. Jo līdz šim tāda veida pārbūve nebija notikusi. (..) Un, lai zinātu, kādi ir šie aku vāki, tie visi ir jāatrok vaļā un jāpaskatās. Tie visi ir dažādi. Un tie nepieder Satiksmes departamentam, bet komunikāciju turētājiem. Patiešām ir dažādas konstrukcijas apakšā – ir tādas, kur apakšā ir apaļš profils, un ir tādas, kur ir kantains profils. Un, kad to atver un redz, tad tas ir jārisina uz vietas,” stāsta arhitekte.
Gūtmane neslēpj, ka darbs pie Barona ielas projekta bijis smags, taču devis milzumu jaunu zināšanu - par institucionālo birokrātiju, par cilvēcisko saziņu, par ierēdņu izpratni, kas vispār ir publiskā ārtelpa.
Barona ielai pievērstā uzmanība, lai cik negatīva, likusi arī plašākai sabiedrībai sākt vairāk domāt par pilsētvidi sev apkārt, saka ainavu arhitekte.
“Uzreiz gribu teikt, ka esmu laimīga par to, ka šodien, pēc šī projekta, mēs sākam visi kopā domāt un runāt par publisko ārtelpu. Tā ir parādība, kuras pirms tam nebija. Citādi mēs arī turpmāk runātu par to tikai klusi, savā profesionāļu vidū. Un Barona ielas renovācija palīdzēja aktualizēt daudzus jautājumus, kas līdz šim nebija sakārtoti,” uzsver arhitekte.
“Tagad, manuprāt, daudziem vismaz profesionālā līmenī – ne tikai projektētāju, bet arī atbildīgo institūciju un politiskajā līmenī – ir kļuvis skaidrāk, ko darīt. Bet vēl ne līdz galam skaidrs,” viņa piebilst.
Helēna Gūtmane iebilst pret vārdu „kļūdas” – viņasprāt, neviens Barona ielas projektā nav apzināti rīkojies nepareizi. Problēma bijusi fundamentālajā zināšanu un instrumentu trūkumā par to, kā rīkoties. Nācies mācīties praksē.
„No sākuma, kad es sāku strādāt, man bija ļoti asas vārdu pārmaiņas ar pilnīgi visiem - gan ar Satiksmes departamentu, gan Attīstības departamentu, gan ValstskKultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju. Es biju ļoti emocionāla un varbūt ne īpaši pieklājīga. Bet pēc gada es sapratu, ka man nav taisnība. Nevar prasīt no cilvēkiem ikdienā domāt par to, kas nav viņu tiešais uzdevums. Satiksmes departamenta tiešais uzdevums nav domāt par inovācijām publiskajā ārtelpā. Viņiem nav Publiskās ārtelpas inovāciju nodaļas. Vai vajadzētu būt? Protams,” saka Gūtmane.
“Tā lielā atziņa pēc šiem projektiem ir, ka mēs nebijām un joprojām neesam gatavi publiskās ārtelpas transformācijām. [..] Jautājums – vai pilsētai vispār bija jāsāk strādāt ar publisko ārtelpu, ja nav ne izpratnes, ne instrumentu? Mana atbilde ir pilnīgi viennozīmīga – protams, ka bija jāsāk. Mēs gaidījām 25 gadus, un nekas nenotika. Kaut kad bija jāsāk,” uzskata Gūtmane.
Ar savu izpratni par publisko ārtelpu no Rietumu pilsētām atpaliekam par gadiem 20 – 30, secina Helēna Gūtmane, kura daudz laika pavada arī dzīvesbiedra dzimtajā Beļģijā.
Viņa pašlaik raksta doktora disertāciju par cilvēku emociju ietekmi uz lēmumiem par publisko ārtelpu, tādēļ saruna turpinās par vēl kādu šī gada ziņu virsrakstu – Lielajiem kapiem. Gūtmane ir ilggadēja apkaimes iedzīvotāja, kas par Lielajiem kapiem turklāt rakstījusi maģistra darbu.
Viņa gan atturas vērtēt tramvaja ieceri, jo nepārzina šo projektu detaļās, taču viņai ir ko teikt par šīs vides atjaunošanu kopumā.
„Lielie kapi ir ļoti īpaša vieta, un es domāju, ka tiem ir vajadzīga atjaunošana, bet tai ir jāpieiet ļoti, ļoti saudzīgi un ar ļoti lielu izpratni. Ir jāpiesaista sabiedrība, kas lieto šo telpu ikdienā, jo mums ir ļoti daudz ko teikt un mēs zinām un jūtam, kas tur ir vajadzīgs. Tāpēc pilsētai ir jāsaprot, ka komunikācija ar sabiedrību un tās iesaiste projektā ir ļoti, ļoti svarīga,” saka Gūtmane.
“Tas ir tas, kā ļoti pietrūka arī Barona ielas atjaunošanas projektā un arī citos publiskās ārtelpas atjaunošanas projektos, kas ļoti tieši skar lietotāju,” viņa uzsver.
Sarunas beigās Helēna Gūtmane smaidot piebilst – ja gribam redzēt Rīgas publisko ārtelpu vairāk pārdomātu un cilvēkiem draudzīgu, pilsētā ir vajadzīga vienotība un saskaņa. Proti, vienots skatījums uz pilsētvidi kopumā un saskaņots darbs, to īstenojot praksē.
