Pieminot Barikāžu upurus, šodien notiks piemiņas brīži Rīgas II Meža kapos, pie Brīvības pieminekļa un kritušo piemiņas vietās Bastejkalnā. Pusčetros pēcpusdienā pretī Bastejkalnam starp Zigfrīda Meierovica bulvāri, Torņa ielu un Smilšu ielu atklās 1991.gada barikāžu aizstāvju laukumu, bet vakarā Doma baznīcā izskanēs koncerts „Ar domu par rītdienu”.
Piemiņas pasākumi galvaspilsētā trešdienas rītā sākās ar dievkalpojumu Rīgas Domā un simboliskā barikāžu atceres ugunskura iedegšanu Doma laukumā. Uguni ar lāpām kopīgi aizdedza jaunsargi un valsts augstākās amatpersonas. Sanākušo vidū bija daudz skolēnu un barikāžu laikabiedru, kuri arī 25 gadus pēc notikušā atceras tā laika nepieredzēto saliedētību.
Lai gan dažs vīlies valsts vadībā, Latvijas Radio uzrunātie ļaudis nešaubās – ja vajadzētu, ietu uz barikādēm arī šodien.
„Tādas sajūtas, liekas, vairs nekad dzīvē nevarēs izbaudīt, kādas bija toreiz. Tā bija vienkārši cilvēku vienotība. Ne tāda, kā mums tagad ir valdībā, bet patiešām vienotība. Cilvēki bija kā brāļi, dalījās ar pēdējo. Tagad pat atceroties uzreiz asaras saskrien acīs,” atminas Ēvalds Vaivods no Līvānu puses, kurš tieši trešdien Saeimā saņems Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.
„Es uzskatu, ka mēs esam pazaudējuši šo apņēmību. Noēduši, pārticībā vai pēc labumiem dzenoties, šos ideālus, kas mums toreiz bija. Un par to drusciņ ir skumji. Bet es ļoti ticu mūsu nākotnei un ticu – ja, nedod Dievs, būtu kāda līdzīga situācija, cilvēki atkal celtos un ietu,” pārliecināta ir Kara muzeja vēsturniece Ieva Kvāle, kura 1991.gada barikādēs piedalījās ar visu ģimeni.
„Gribētos, lai jaunatne drusciņ pamācās. Viens otrs, skatos – 25, 30 gadi, kas pa to laiku ir izauguši un neko nezina. [Gribētos], lai mazliet stiprāks mums pašiem tas mugurkauls – pastāvēt par savu brīvību. Ja man ir zeme un es uz tās stāvu, tad tā ir mana zeme!” saka Juris Pudulis no Cēsu puses, kurš savulaik barikādēs sargāja Ministru Padomi.
Savs skatījums ir arī jauniešiem. „Būtu bailes, bet, nu...es nāktu,” uz jautājumu, vai šodien ietu sargāt barikādes, atbild vidusskolnieks Agnis no Vangažu vidusskolas, kurš ar klasi atbraucis noraudzīties Barikāžu piemiņas ugunskura iedegšanā.
„Nekas cits jau neatliktu. Bet būtu bail. Ļoti,” piebilst viņa skolasbiedrene Dace.
„Ja mūsu senči to nebūtu darījuši, tad mūsu šodien nebūtu. Kāpēc lai mēs nepastāvētu par paaudzēm, kas turpmāk būs?” saka Stefānija.
Tieši pirms 25 gadiem - 1991. gada 20. janvārī - bija Barikāžu laika kulminācija. Laikā, kad Vecrīgā un citviet stratēģiski svarīgās vietās Rīgā bija izvietotas iedzīvotāju izveidotas barikādes, vakarā notika uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Apšaudēs dzīvības zaudēja pieci cilvēki, bet vēl vairāki guva ievainojumus.
