Barikādēm 25: Foto, video un atmiņu stāsti

1991.gada janvārī uzbrukumā toreizējai Iekšlietu ministrijā bojā gāja pieci, bet ievainojumus guva vēl vairāki cilvēki.

Trešdien laika biedri, un citi iedzīvotāji nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa, Barikāžu laukumā, Meža kapos, kā arī piemiņas vietā pie bijušas Iekšlietu ministrijas ēkas.

 

 Pieminot barikāžu laiku un traģiskajos notikumos bojāgājušos, pie Saeimas trešdienas, 20.janvāra, pēcpusdienā, iedegti barikāžu ugunskuri.

Uzrunā klātesošajiem Saeimas priekšsēdētāja Ināra  Mūrniece (Nacionālā apvienība) uzsvēra, ka to dienu notikumi mūsu atmiņās iegravēti spilgti – katram bija savs ugunskurs, ko centāmies aizsargāt.

Tas bija vienotas elpas laiks, pirms 25 gadiem janvāra spelgonī mēs sildījām brīvības puķi, tā nenosala un tā dzīvos tik ilgi, kamēr tauta būs gatava to aizstāvēt, sacīja Mūrniece.

Viņa stāstīja, ka toreiz cilvēkiem, kas strādāja Augstākajā Padomē, brīžos, kad likās, ka tumsa sabiezēja, varēja pieiet pie loga un ieraudzīt uz barikāžu blokiem uzrakstu “Tev mūžam dzīvot, Latvija!”, un šie vārdi, kas bija katra sirdī,  uz betona bloka bija kā akmenī iecirsti.

Barikāžu laiks kļuva par koncentrētu vēsturi, īpaša nozīme bija katrai dienai, stundai, minūtei. Toreiz galvenais jautājums bija - cik jums vērta ir brīvība, un atbilde bija jāsniedz tūlīt. Vārdi brīvība un Latvija cilvēku domās kļuva nedalāmi, bruņotu draudu priekšā katra sekunde bija izšķiroša, sacīja Mūrniece.

Šodien Latvija piemin tos, kas zaudēja dzīvības barikāžu laikā, un arī pie Saeimas tika iedegtas sveces viņu piemiņai.

Barikāžu atceres 25.gadadienas priekšvakarā pie Saeimas uz betona blokiem atjaunoti vēsturiskie zīmējumi.   “Brīvību Baltijai” un “Tev mūžam dzīvot, Latvija!” - šādi uzraksti bija uz betona bluķiem, kas 1991.gada janvāra barikādēs sargāja Latvijas parlamentu.  

Zīmējumus toreiz izveidoja tagadējais Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības katedras vadītājs Andris Vītoliņš. Viņam tad bija 15  gadu.

Sastapts piemiņas pasākumā pie Saeimas, Vītoliņš LTV stāstīja, ka nekad nevienam īpaši nestāstīja, ka tieši viņš veidoja gleznojumus un “neuzskatīja, ka ar to jāzīmējas”, līdz pagājušajā nedēļā viņam piezvanīja akadēmijas rektors, lai lūgtu padomu par šo gleznojumu atjaunošanu. 

Vītoliņš atcerējās, ka toreiz 1991.gadā ar skolasbiedru Robertu “klīdām pa barikādēm un taisījām šos gleznojumus”, par iedvesmu viņiem kalpojis Berlīnes mūris.

Īpaši puikām šādos vēstures mirkļos ir vēlme kaut ko darīt, tā tapuši uzraksti un gleznojumi, ''vairākas dienas nācām, tā bija pašu iniciatīva, nevienam neko neprasot,'' atcerējās Vītoliņš.

Viņš arī atzina, ka gleznojumi tapa “pret jebkādām tehnoloģijām'', jo šādā salā krāsa neturas, tā sabiezē un ir grūti strādāt.  

Māris Markus no Olaines, no operatīvā aizsardzības štāba brīvprātīgajiem, Latvijas Televīzijai atzina, ka barikādēs izcīnītā Latvijas neatkarība ir izcila dāvana nākamajām latviešu paaudzēm. „Mana barikāžu lielākā vērtība ir mana ģimene un mani bērni,” teica Markus.

Viņš Latvijas Valsts prezidentam Raimondam Vējonim vēlēja labu veselību, jo šis prezidents, viņaprāt, nekad neaicinās nolikt ieročus un nepretoties militāras agresijas gadījumā. „Nekad es nepildīšu pavēli – nolikt ieročus un nepretoties,” sacīja Markus.

Bijušās Augstākās Padomes Preses centra brīvprātīgā Vita Tērauda Latvijas Televīzijai atzina, ka Preses centrā barikāžu laikā bija „maza  grupa”, kas priecājās par nonākšanu  informācijas epicentrā. Tolaik ārzemju žurnālisti strādāja ar tobrīd pieejamajām tehnoloģijām – telegrāfu, telefonu.

1991.gada sākumā ārzemēs „visur runāja par Latviju”. Tobrīd gan risinājās Persijas līča karš un teju visa ārzemju mediju uzmanība bija pievērsta tam. „Tas bija liels izaicinājums pievērst ārzemju preses uzmanību Latvijā notiekošajam,” atzina Tērauda.

Pēc viņas sacītā, tas izdevās, tādējādi arī mainījās apsvērumi, ar kādiem bija jārēķinās Maskavā, lemjot par tālākām iespējamajām darbībām Latvijā. „Tas noteikti mainīja to informatīvo fonu lēmuma pieņemšanā par tālākām darbībām,” uzskata Tērauda.

Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece un deputāti piedalās svinīgajos pasākumos barikāžu 25.gadadienā.

Ja vajadzētu, ietu uz barikādēm sargāt Latvijas neatkarību arī šodien – par to nešaubās 1991.gada barikāžu dalībnieki, kas trešdien, 20.janvārī, kopā ar vairākiem desmitiem skolēnu no dažādām Latvijas malām pulcējās pie simboliska ugunskura Doma laukumā, pieminot barikāžu 25. gadadienu. To godinot, Vecrīgā atklāts arī 1991.gada barikāžu aizstāvju laukums.  

Barikāžu atceres pasākumi tradicionāli sākās ar piemiņas dievkalpojumu Rīgas Domā – vietā, kas pirms 25 gadiem kalpoja kā fizisks un garīgs patvērums no sala, sāpēm un bailēm. Solos, kur tolaik bija medpunkts cietušajiem, šodien sēdās valsts vadītāji un barikāžu dalībnieki, uzklausot mācītāja Elija Godiņa aicinājumu smelties no tā laika iedvesmu labākai šodienai.

Vēlāk Doma laukumā pamatīgā putenī spoži iekvēlojās simbolisks piemiņas ugunskurs vietā, kur Barikāžu laikā dienu un nakti nepagurstoši dežurēja Vecrīgas aizstāvji. Daļa no viņiem bija klāt arī šodien. Viņiem līdzās – skolu klases, kam šī bija ļoti dzīva un praktiska vēstures stunda.

Kopā ar valsts augstākajām amatpersonām simbolisko piemiņas ugunskuru iededza arī kuplā skaitā sanākušie jaunsargi. Viņu vidū arī 15 gadus vecā Alise Anna Onuša no Baldones. Kas viņai šķiet svarīgākais stāstā par Barikādēm?

„Noteikti tas, ka tauta ir vienota un katrs ir gatavs aizstāvēt viens otru. Domāju, ka tas ir svarīgākais,” saka Onuša.

Rīdziniece Melita Pļaveniece pirms 25 gadiem dežurēja tieši Doma laukumā. Uz Latvijas Radio jautājumu, vai kādas tā laika cerības ir piepildījušās, viņa saka: “Piepildījies ir tas, ka tomēr ir latviešu valoda. Man tas bija galvenais. Jo manā darba vietā visi dokumenti bija tikai krievu valodā.”

Ēvalds Vaivods atbraucis no Līvānu puses. Barikāžu laikā viņš sargāja televīziju un šodien, 25 gadus vēlāk, Saeimā saņēma Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

„Tādas sajūtas, liekas, vairs nekad dzīvē nevarēs izbaudīt, kādas bija toreiz. Tā bija vienkārši cilvēku vienotība. Ne tāda, kā mums tagad ir valdībā, bet patiešām vienotība. Cilvēki bija kā brāļi, dalījās ar pēdējo. Tagad pat atceroties uzreiz asaras saskrien acīs,” saka Vaivods.

Juris Pudulis no Cēsu puses 91.gada janvāra dienās sargāja Ministru Padomi. „Gribētos, lai jaunatne drusciņ pamācās. Viens otrs, skatos – 25, 30 gadi, kas pa to laiku ir izauguši un neko nezina. [Gribētos], lai mazliet stiprāks mums pašiem tas mugurkauls – pastāvēt par savu brīvību. Ja man ir zeme un es uz tās stāvu, tad tā ir mana zeme!” tagad saka Pudulis.

Vai tā laika barikāžu aizstāvji un tie, kuri tolaik vēl nebija dzimuši, būtu gatavi iet uz barikādēm arī šodien, ja vajadzētu?

„Ietu, protams. Ietu,” saka Melitas kundze, kura tolaik dežurēja Doma laukumā.

„Bez šaubām ietu! Lai gan nepatīk valdība. Bet mēs visi ietu,” piebilst Zinaīda, kura uz barikādēm stāvēja kopā ar vīru, dēlu un meitu.

„Es ļoti ticu mūsu nākotnei un ticu – ja, nedod Dievs, būtu kāda līdzīga situācija, cilvēki atkal celtos un ietu,” pārliecināta ir Kara muzeja vēsturniece Ieva Kvāle, kura 1991.gada barikādēs piedalījās ar visu ģimeni.

„Būtu bailes, bet, nu...es nāktu,” saka vidusskolnieks Agnis no Vangažu vidusskolas, kurš uz Doma laukumu atnācis kopā ar klasi.

„Nekas cits jau neatliktu. Bet būtu bail. Ļoti,” piebilst viņa skolasbiedrene Dace.

„Ja mūsu senči to nebūtu darījuši, tad mūsu šodien nebūtu. Kāpēc lai mēs nepastāvētu par paaudzēm, kas turpmāk būs?” saka Stefānija. 

1991.gada agrā 13.janvāra rītā aicinot cilvēkus uz barikādēm, nebija laika domāt, bija jābūt straujiem un izlēmīgiem, tagad, 25 gadus pēc barikādēm, vērtējot tā laika notikumus, LTV atzina Tautas frontes līderis Dainis Īvāns.

Aicinot cilvēkus aizstāvēt objektus Rīgā, domāt, kādas varētu būt sekas, nebija laika. Kad saņēmu ziņas par šaušanu Viļņā, sapratu, ka nevaram atkārtot 1940. gadu, mums jāpretojas, un, lai gan nebija parlamenta akcepta, aicināju uz barikādēm brīvus cilvēkus, un jau 20 minūtes pēc uzrunas Doma laukums sāka pildīties ar cilvēkiem, atcerējās Īvāns.

Bija labi, ka  bijām izlēmīgi, strauji, un nav tādas cenas, par kuru mēs gribētu atgriezties atpakaļ, viņš piebilda. Īvāns arī pieļāva - ja viņš radio uzrunā pulksten 4.30 no rīta neaicinātu uz barikādēm,  varbūt būtu par vēlu, bet mums izdevās laikus panākt, ka ieradās cilvēki, jo padomju armijas spēki jau bija gatavībā pie Rīgas.

Vēlāk padomju armija taisnojās, ka pretī tai barikādēs bija “astoņu divīziju dzīvais spēks”, un, lai gan  tas spēks bija ar kailām rokām, bet ar gara spēku, kas ir stiprāks par militāro spēku, sacīja Īvāns.

Tagad mūsu stiprākā barikāde ir Eiropas Savienība un NATO, “mani vairāk uztrauc antieiropeiskais un antiamerikānismais populisms, kas mēģina graut agresoru interesēs mūsu stipro savienību”, sacīja Īvāns.

Bet Latvijā mūsdienās mums vajadzētu kādas barikādes nojaukt - melu barikādes, barikādes starp varu un tautu, korupcijas barikādes, un vajadzētu atgriezties pie tā laika morālajiem ideāliem. 

Vēsturnieks un barikāžu dalībnieks Guntis Zemītis intervijā LTV atminas, ka "protams, bija baisa sajūta, jo tepat kaut kur apkārt nāve staigāja un arī atnāca un paņēma dažus cilvēkus, kurus mēs šodien pieminam".

Spilgts brīdis bijis moments, kad 19.janvārī brīdī, kad apbedīja pirms dažām dienām nogalināto Robertu Mūrnieku, automašīnas sākušas taurēt, pieminot Mūrnieku. "Tauta piecēlās kājās, un bija skaidrs, ka tik viegli to vairs neizdosies nosēdināt," saka Zemītis.

Vaicāts, ko Latvija ir ieguvusi vai zaudējusi šajos brīvības gados, Zemītis vērtē, ka ir jāsaglabā optimisms un ticība sev, kas padomju gados ir zaudētas. Tāpat ir jāatsakās no sajūtas, ka kāds kaut ko izdarīs Latvijas un tās iedzīvotāju vietā.

Baltijas valstu atbalstam janvārī plaša demonstrācija notika arī Maskavā. Cilvēktiesību aizstāvis, PSRS tautas deputāts (1990–1991) Ļevs Ponomarjovs LTV stāstīja, ka toreiz aktīvisti nolēma  izvest cilvēkus ielās, lai apturētu vardarbības eskalāciju, jo pastāvēja bažas, ka arī Latvijā varētu atkārtoties asiņainie Viļņas notikumi, kuros gāja bojā 14 cilvēki.   Toreiz demonstrācijā Maskavā skanēja saukļi “Brīvību Baltijai!” un “Brīvība stiprāka par lodēm”. 

Toreiz arī Maskavā cilvēki gaidīja brīvību.

 

 

Bijušais Augstākās Padomes deputāts Viktors Alksnis, neatkarības centienu pretinieks, LTV stāstīja, ka jau toreiz runājis ar PSRS līderi Mihailu Gorbačovu, ka jāpretojas PSRS sabrukumam, “piedāvājām, ka jāveido savas struktūras Latvijā, mums bija jāatbalsta tie spēki, kas cīnās par PSRS saglabāšanu”, bija pat izveidota “Interfrontes” radiostacija, kurai bija jākalpo propagandas nolūkiem. 

 

 

 Pirmais Latvijas valdības vadītājs Ivars Godmanis LTV atzina, ka barikāžu laikā bijuši spēki, kas gribējuši saglabāt PSRS „vienalga ar kādām metodēm”. „20.janvāris bija ļoti negaidīts, jo līdz tam nekas par to neliecināja. (..) Nebija nekādas indikācijas, ka varētu kas tāds notikt,” atzina Godmanis.

Viņš arī atklāja, ka barikāžu laikā bija „tuvu tam, lai iesaistītu armiju”. Ielās pulcējas milzīgs skaits cilvēku, pa nedēļu Latvijā iebrauca arī daudz ārzemju žurnālistu. „Maskava zināja, ka te ir cilvēki, kas seko katram solim,” teica Godmanis.

Viņš norādīja, ka padomju režīms neuzdrošinājās ar tehniku iet pret lielo cilvēku pūli. „Pretī neapbruņotiem cilvēkiem iet ar spēku – to neuzdrošinājās,” sacīja Godmanis, atzīstot, ka pārmaiņu laikā bijušas nāves bailes.

Tās gan vairāk bija nedaudz vēlāk – 1991.gada augusta puča laikā. „Vairāk puča laikā bija tāda  nolemtības sajūta”, atzina politiķis, norādot, ka cilvēki barikāžu laikā bijuši iekšēji ļoti satraukti. „Kad sākās tā šaušana, nu daudzas tādas epizodes.”

Par to, lai neatkarīga informācija par barikāžu notikumiem, apejot Maskavu, spētu nonākt līdz pasaules auditorijām, tolaik rūpējās ārzemju žurnālisti. Viņu ekipējumā nebija ne interneta, ne mobilo telefonu. Ārvalstu korespondentu misija bija bīstama arī tādēļ, ka viņi ne tik labi pārzināja vietējos apstākļus. Ārzemju korespondentiem no Somijas toreiz izdevās fiksēt unikālus kadrus un arī izraisīt Somijas prezidenta kritiku. 

 

 

Nozīmīga loma barikāžu laikā bija žurnālistiem, kas pašaizliedzīgi, par spīti dažādiem šķēršļiem, pildīja savu darbu. Turklāt ne tikai žurnālistiem no tradicionālajiem medijiem. Faktiski ziņu aģentūras funkcijas tolaik pildīja Augstākās padomes preses centrs. Tādēļ Saeima izdevusi grāmatu, kurā apkopotas Latvijas Augstākās padomes barikāžu laikā ārvalstu medijiem izplatītās preses relīzes, kas ļāva pasaulei uzzināt par notiekošo. 

Pie atmiņu ugunskura Saeimas nama pagalmā trešdienpulcējās daudzi desmiti tā laika aktīvistu, kuriem barikāžu laiks ir nozīmīgs un kuri paši tajās spēlējuši nozīmīgu lomu. Neskaitāmus barikāžu mirkļus iemūžinājis fotogrāfs Uldis Briedis.

"Kad es uzzināju informāciju, es jau no paša rīta kājām nācu, tur bija pirmais postenis, smagā mašīnā sēdēja četri vīri, kurināja uguni, es uzkāpu augšā, uzbildēju, tad tur arī tehnika brauca pāri, nobildēju, un tad es domāju, šitāds gadījums ir nebijis, izstaigāšu visu (..) Bailes nekādas nebija par ko baidīties, neredzēju iemeslu baidīties," atzina fotogrāfs.

Uz barikāžu atceres pasākumiem fotogrāfs gan drīzāk nākot ne tik daudz dalīties atmiņās, cik satikt senus kolēģus. Par to, cik daudz te sanākuši toreizējie mediju darbinieki pārsteigts bija Ojārs Rubenis. Viņš  bija tas, kurš 1991. gada 20. janvārī kopā ar Artu Andersoni vadīja "Panorāmu". Tobrīd jau licies, viss iet uz beigām, studijā par to  intervēts premjers Ivars Godmanis, un tad nāca ziņas par šaušanu.

"Es patiesībā izlūdzos Artu Andersoni, lai viņa brauc mājās, jo viņai bija mazs bērns un tas man likās ārkārtīgi atbildīgi un tad mēs izlēmām, ka ir nepieciešams sinhroni informēt abas sabiedrības daļas. (..) Un tad Miša Popkovs, tagadējais diplomāts, toreiz strādāja televīzijā, ātri viņš nosēdās kadrā un mēs burtiski tādā sinhronā tulkojumā, es pateicu galveno informāciju un Miša tulkoja," stāstīja Rubenis.

"Panorāma" todien gāja visu nakti, kas ļāva cilvēkiem Latvijā sekot līdzi notiekošajam. Tikmēr Rietumvalstu žurnālisti tolaik lielu daļu informācijas ieguva no Augstākās padomes preses centra  preses paziņojumiem angļu valodā. Tagad tie apkopoti pēc Daiņa Īvāna iniciatīvas ar Saeimas  atbalstu izdotā  grāmatā "Janvāra hronika", kuru trešdien prezentēja Seimā.

"Vietējā prese vairs nebija drukājama, jo OMON ieņēma Preses namu, TV un Radio faktiski darbojās patvarīgi, un informēt Rietumus bija galvenais preses centra uzdevums," stāstīja Augstākās padomes Preses centra vadītājs Aleksandrs Mirļins.

Lūk daži fragmenti no tā laika paziņojumiem ārvalstu presi.

• "Rīgā, Latvijā, 1991. gada 3. janvārī - (..) Šodien nav izdots neviens laikraksts vai žurnāls (..) Darbinieki ar caurlaidēm esot ielaisti Preses namā, tomēr daži darbinieki mums ziņo, ka pēc ieiešanas Preses namā viņiem caurlaide atņemta ar ieganstu, ka tās derīguma termiņš beidzies 1990. gada nogalē. (..)
• "Rīgā, Latvijā, 1991. gada 15. janvārī - 13. janvārī neatkarības kustības aizstāvji pauda savu atbalstu ievēlētajai valdībai un parlamentam, bet šodien, 15. janvārī, Interfronte, Sabiedrības glābšanas komiteja un citas opozīcijas grupas pauda savu viedokli - ka ievēlētā valdība ir jāgāž.
• Rīgā, Latvijā 1991. gada 20. janvārī - Šodien ap pulksten 21.00 sākās uzbrukums Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas ēkai. Apkārtējā zonā apmēram 40 minūtes notika apšaude. Ievainoto vidū ir PSRS centrālās televīzijas programmas "Vzgļad" operators. Notikumus pie Latvijas Iekšlietu ministrijas paši savām acīm redzēja arī Ļeņingradas pilsētas padomes deputāti Aleksandrs Sungurovs un deputāts Trubins, kuri ieradušies Rīgā, lai paustu savas pilsētas padomes atbalstu Baltijas valstīm (..)

"Tā nozīme ir, ka tas ir jauns vēstures avots. Tās nav atmiņas. Tas ir tajā laikā tapuši dokumenti, kuri ļoti precīzi raksturo procesu," teica Mirļins.

Pagaidām gan grāmata nebūs nopērkama, taču ir apņemšanās to darīt pieejamu arī plašākai publikai.

Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta žurnāliste Aija Kinca ziņoja, ka barikāžu laiku Vecrīgā, Doma laukumā, trešdienas vakarā atceras klusi un mierīgi. Laukumā ir iekurts ugunskurs un pulcējas cilvēki – līdzīgi kā pirms 25 gadiem barikāžu laikā.
 
Cilvēku Doma laukumā nav daudz, jo lielākā daļa atrodas Doma baznīcā, kur skan koncerts "Ar domu par rītdienu". Daži skatās koncertu lielajā ekrānā Doma laukumā, bet citi vienkārši silda rokas pie ugunskura, jo ir diezgan vēss. Un sildās arī atmiņu stāstos.

Vairāki gados veci cilvēki Doma laukumā bija kopā ar saviem mazbērniem un viņiem stāstīja par savām gaitām barikāžu laikā. Doma laukumā valda pieklusināts prieks par brīvību. Visi noliec galvu to cilvēku priekšā, kas atdeva dzīvību un cīnījās par brīvu Latviju.