Iela iepretim Liepājas domei ir aizsnigusi, taču cauri piebrauktajam sniegam atrodamas sarkanīgas akmens plāksnes aprises. Toreizējā Latvijas Tautas frontes Liepājas nodaļas atbildīgā sekretāre, tagadējā Liepājas muzeja filiāles "Liepāja okupāciju režīmos" vadītāja Sandra Šēniņa novelk cimdus un no plāksnes notīra sniega un ledus kārtu.
"Par godu barikāžu dalībniekiem šādi Ausekļi ar uzrakstu "1991" ir šeit pie pilsētas domes, laukumā pie pasta, kur ir laikraksta redakcijas, sakaru mezgls, un pie televīzijas torņa. Ai, cik jauki! Sen nebiju to redzējusi," sacīja Šēniņa.
"Tepat ir Čakstes laukums, kur tagad lepni plīvo mūsu lepnums Latvijas karogs. Toreiz vēl stāvēja Sudmaļa piemineklis un sasodītie, citādi es viņus nevaru nosaukt, interfrontisti tur taisīja savu mītiņu. Kāda izstāšanās no PSRS, te mēs aizsargājām savu vietējo valdību, lai tie tur neieņem mūsu Liepājas domi."
Un Liepājas pilsētas valdi sargāja ne tikai liepājnieki, bet arī cilvēki no Liepājas apkārtnes. No laukiem bija atbraucis traktors, kas izveda lauku tualetes, atcerējās Šēniņa:
"Atbrauca smagā tehnika, mūsu rajona draugi. Bija viens zelta vedējs, runāsim latviski – sūdvedējs ar pilnu bāku. Es viņam prasīju, ko tu būtu darījis, ja tie interfrontieši būtu nākuši virsū valdei? Nu ko, vilktu ārā un šļāktu virsū. Tāda vajadzība nebija. Barikādes Liepājā turpinājās kādu nedēļu, mums tas bija vairāk nosacīti."
Tagad var sacīt, ka Liepājā viss noritēja salīdzinoši mierīgi, taču bažas bijušas milzīgas, jo Liepāja bija iespaidīga padomju armijas bāzes vieta.
"Vispār šaušalīgi. Mums Latvijas Tautas frontē bija savs laikraksts "Liepājas vārds". 1990. gada "Liepājas vārdā", kas vēstīja par pirmajām sadursmēm 1990. gada novembrī pie Ļeņina pieminekļa, kur bija vienīgā vieta Latvijā, kur sargāja, jo baidījās, ka tauta priekšlaicīgi nenovelk nost, rakstīts par 345 armijas vienībām Liepājā un rajonā," pastāstīja Šēniņa.
"(..) Liepājā un Liepājas rajonā pašlaik dislocētas 345 (!) karaspēka daļas: Liepājas Ziemas ostā – 126 (kreiseri, zemūdenes, kara kuģi, helikopteri); Kara ostā – 124; Tosmarē – 44; Dienvidu priekšpilsētā – 3; Kara sakaru skolā Krūmu ielā – 1; pie Liepājas aerodroma – 5; pilsētas centrā – 11; Bārtā 3; Paplakā – 3; Pāvilostā – 3; Vaiņodē – 10; Medzē – 2; Nīcā – 1; Bernātos – 1; Priekulē – 1; Jūrmalciemā – 1; Papē – 1; Rucavā – 1; Grobiņā – 1; Ziemupē – 1; Labragā – 1."
Liepājas Ziemas ostā atradās kreiseri, zemūdenes, kara kuģi un helikopteri. Pilsētas centrā vien bijušas 11 karaspēka daļas. Brīvi staigāt kanālmalā, kā tas ir šobrīd, nebija iespējams, atcerējās Šēniņa:
"Ja iedomājos, ka stāvu uz tramvaju tilta – es varēju nokāpt līdz kanālam, bet priekšā bija žogs un sēta, iet tur nevarēja. Es pati nemaz tur nebiju bijusi, bet, kā man kolēģi stāstīja, pirmā caurlaide bijusi pretī "Lielajam dzintaram", tur parastie mirstīgie nevarēja iet."
Uz barikādēm Rīgā katru dienu no Liepājas devās vairāki autobusi.
Liepājnieki centušies palīdzēt, kā vien varēja. Ziedoja naudu, nesa kažokus, adītus cimdus un zeķes, pārtiku un cigarešu talonus.
Barikāžu piemiņas pasākumi arī Liepājā
Atzīmējot 33. barikāžu gadskārtu, Liepājā sestdienas pēcpusdienā pie muzeja "Liepāja okupāciju režīmos" jau sāks degt ugunskurus, būs tēja un svinīgas uzrunas, pastāstīja Šēniņa.
Katru gadu viņu visvairāk aizkustina jauno zemessargu zvērestu došanas mirklis, tā tas būs arī šajā reizē.
"Tajā visā atmosfērā, gaisotne, ugunskuru liesmu atblāzmā viņi zvērēja savai Latvijai. Tas ir tieši tāpat kā ar barikādēm. Neviens tur nezvērēja, taču brauca uz barikādēm, tas arī bija zvērests – es tevi aizstāvēšu, Latvija!"
Lai atcerētos šos notikumus, Liepājas muzeja filiāles "Liepāja okupāciju režīmos" ir speciāli šim notikumam tapusi fotoizstāde "Liepājnieki 1991. gada janvāra barikādēs".
