- Brīvības iela Rēzeknē vēsturiski viena no visapdzīvotākajām; pilsēta pārvērtās pēc 1944. gada bumbošanas
- Šobrīd uz ielas var atrast tēlnieces Marčenko-Skačkovas darbnīcu
- Beķereja un svaigas maizes garša palīdz saglabāt vēsturisko auru
Pēc bombardēšanas daļa ēkas iegūst savdabīgu izskatu
Brīvības iela Rēzeknē ir 777 metrus gara, pirms Otrā pasaules kara šī nepilnu kilometru garā iela bija viena no blīvāk apdzīvotajām un dzīvākajām ielām.
“20 gadsimta sākumā tā bija Vakzāles iela, un šis ceļš veda tieši uz Rēzekne 1 staciju, un, tā kā tā bija dzīvas satiksmes iela, tad uz šīs ielas 20. -30. gados atradās daudz dažādas viesnīcas un uzdzīves vietas, tajā skaitā dažādi traktieri un tējnīcas,” par Brīvības ielas vēsturi stāsta vēsturnieks, Latgales Kultūrvēstures muzeja speciālists Kaspars Strods.
Viņš uzsver - Rēzekne un arī Brīvības iela pilnībā pārvērtās pēc 1944. gada bombardēšanas, kad padomju armijas uzlidojuma laikā tika nopostīta lielākā daļa pilsētas dzīvojamo rajonu.
Taču tieši pēc bombardēšanas Brīvības ielas nedaudzās atlikušās mājas ieguva savu savdabīgo izskatu, kad sagrautajai mājas daļai, kas dažādos veidos tika atjaunota, tika piebūvēts otrais stāvs, jau no koka.
Viena tāda māja, kurā dzīvo rēzeknietis Jānis, atrodas blakus pazīstamo pilsētas mecenātu Siņicinu un Marčenko ģimenēm piederējušajām dzirnavām. Tolaik speciāli dzirnavu darbināšanai tika izveidots kanāls, kas savieno tuvējo Kovšu ezeru ar Rēzeknes upi. Mājas pirmais stāvs ir būvēts no vēsturiskajiem sarkanajiem ķieģeļiem, bet otrais – no koka baļķiem.
“Dzirnavas ir kaut kur 18. gadsimta otrajā pusē iesāktas būvēt. Tās dzirnavas te vismaz 200 gadu jau stāv, kaut gan tieši es to nevaru apliecināt.” Jānis stāsta. Šo māju viņš egādājies pirms 20 gadiem. “Dzirdēju, ka šai mājai dzelzceļnieka strādnieki, kuriem nebija kur dzīvot, bija cēluši to otro stāvu. Tas kanāls man blakus, ūdens vienmēr ir. Aka man arī ir, bet ūdens dažreiz uz Eiropu aiziet, un tad esmu spiests sūknēt no kanāla," norāda Jānis.
Iedvesmo vīru izveidot ģimenes muzeju
Turpat veco dzirnavu divstāvu mūra ēkā atrodas tēlnieces Svetlanas Marčenko-Skačkovas darbnīca. Svetlana pēta vīra dzimtas radurakstus, vāc dažādu informāciju par cara laikiem, par represijām, par dzimtas tālāko likteni.
“Latvijas simtgadei es taisu Vladislava Rubuļa pieminekli, kas ir pirmais Latvijas labklājības ministrs. Šeit mums ir ģimenes muzejs.
Šeit ir vēsturiska ēka, un pirms 14 gadiem es iedvesmoju savu vīru izveidot ģimenes muzeju.
Tas ir Siņicinu dzimtas muzejs. Ivans Siņicins un viņa brālis Deniss ir bijuši Rēzeknes pilsētas mecenāti 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā. Šeit Rēzeknē viņi uzcēluši dzirnavas, vecticībnieku kopienai izveidojuši zvanu torni un no Pēterburgas ir atveduši lielāko zvanu Baltijā, uzturējuši nabagmāju un dāsni ziedojuši trūcīgajiem.”
Iela beidzas pie dzelzceļa stacijas
Izejot no Svetlanas ģimenes izveidotā Latgales moto muzeja telpām, kas arī atrodas uz Brīvības ielas, nāsīs iesitas svaigi ceptas maizes smarža. Izrādās, 1957.gadā blakus seno dzirnavu ēkai tikusi uzcelta maizes ceptuve, kas darbojas arī pašlaik. Uz vietas nav neviena, kurš varētu kaut ko vairāk pastāstīt par šo uzņēmumu, tāpēc nākas aprobežoties ar patīkamo smaržu un darbinieku laipno izturēšanos.
Šķiet, arī šodien Brīvības ielai ir izdevies saglabāt vēsturisko auru, kad dzirnavās mala miltus un ražoja grūbas, kad apkārtējos krodziņos smaržoja maize un cepumi.
Atkal smaržo pēc konditerijas. Šoreiz no ģimenes uzņēmuma – nelielās beķerejas, kurā strādā 20 strādnieki.
“Mēs tepat uz vietas cepam un pārdodam," saka pārdevēja Irēna, viena no Beķerejas 20 darbiniekiem. Viņa neslēpj - pasūtījumu ir daudz un saldās un sāļās maizītes tiek izpirktas jau rīta pusē. 00.51 – 01.05, redziet, tukši plaukti, un nav jau tas tā bijis no rīta. Padevusies kārdinājumam un nopirkusi cepumu, dodos pa Brīvības ielu, kuras tālākā apbūve ir padomju laiku hruščovkas. Te, apstādījumu ieskautās ielas malā uz soliņa, salikusi iepirkuma somas, atpūšas Jeļena. Viņa dzīvo pārdesmit metrus attālajā Dzintaru ielā, taču pa Brīvības ielu ik dienu iet jau 40 gadu garumā.
“Te bija kara daļa. Tagad nav," stāsta Jeļena. "Tagad apmetušies zemessargi. Iela ir mainījusies. Palikusi ļoti netīra, paskatieties, cik bedrains ceļš, bet uz stacijas pusi vispār briesmīgi. Cilvēki gāja pāri dzelzceļa sliedēm, jo taipus bija ierīkoti mazdārziņi. Lūk, šīnī ēkā trīs cilvēki dzīvo, bet agrāk bija dzelzceļnieku bērnudārzs. Pati tur strādāju. Četras grupas bija," klāsta Jeļena.
Pa Brīvības ielu, gar Zemessardzes 3. brigādes teritoriju, ko norobežo zaļš žogs, var doties uz galveno un laikam arī pēdējo šīs ielas celtni – dzelzceļa staciju,
kur Radio atkal satiek vēsturnieku Kasparu Strodu.
“Stacija ir būvēta līdz ar Pēterburgas – Varšavas dzelzceļa izbūvi 1861. gadā, un līdz pat 20. gadsimta sākumam tā bija galvenā pilsētas stacija, jo 20. gadsimta sākumā atvēra Rēzeknes otro staciju, un tās funkcijas tika pārdalītas.”
Ja padomju gados stacijā viens pēc otra apstājās pasažieru vilcieni, tad tagad tie vairs te nekursē, sliedes dārdinot, aiztrauc tikai retais kravinieks. Taču stacijas ēkas fasāde ir nokrāsota dzeltena, arī teritorija sakārtota. Tā vien šķiet, ka te tiek gaidīts, kad dzīvē atkal atgriezīsies.
