Alpaku audzētavas robeža beidzās pie “Arāju” mājām - skaistas, senas ēkas, kuru neviens neapdzīvoja. Un alpaku saimniekiem Inetai un Helmutam lūza sirds. Māja vēl laba, pat verandas stikli saglabājušies.
Un nu mājai atkal ir saimnieki! Alpaku audzētāji.
Mājas tagad lepni nes “Dzīparu” vārdu. Jo šis ir vilnas namiņš.
Diegos aiziet vislabākā vilniņa, vasarā to vilniņu šķiro ar rokām, stāstīja saimnieki.
Stingri pieturas pie noteikuma, ka kamoliņā nedrīkst būt mezgls,
Alpakām drīzāk ir mati, nevis spalvas, zīdains tīmeklis bez lanolīna.
“Krāsas alpakām, pasaules standarts. Var likt melnu ar baltu un tas nekad nesakrāsosies,” stāsta alpaku saimniece Ineta Zībārte.
Te izskatās kā Brīvdabas muzejā. Ar to nelielo piebildi, ka visi darbarīki tiešām tiek darbināti.
“Šie dzīvnieki kļūst par draugiem; par draugiem, kas vienreiz gadā iedot kaut ko unikālu – vilnu,” saka Ineta.
Tā “Alpaku salai” pievienojies vilnas nams.
“Un tad, kad atrod saimniekus tās vientuļās vecenītes, kā es saucu, kā viņas atplaukst, tās mājas! Var just!” saka Ineta.
“Tas ir gandarījums, kad esi kādu zemes pleķīti atgriezis atpakaļ!” viņa nosaka.
Un saimnieki smejas, ka tālumā redzama vēl viena pamesta māja.