Ābolu pašapkalpošanās tirdzniecība ceļa malā - uzticēšanās attaisnojas

Pašapkalpošanās letes jeb tirdzniecības vietas ceļa malās pie mums vēl ir retums, bet Rietumeiropā tā ir visai ierasta prakse, ka vietējais ražotājs pie savas saimniecības vitrīnā izliek preces, bet garāmbraucējs par tām godprātīgi atstāj samaksu. Otro gadu šādu tirdzniecības veidu īsteno ābolu audzētāji - Kocēnu novada Dikļu pagasta zemnieku saimniecība „Rīvēni”.

Ābolu pašapkalpošanās tirdzniecība ceļa malā - uzticēšanās attaisnojasGunta Matisone

''Cilvēks piebrauc, un labākais ir tas, ka viņš [to] var jebkurā diennakts laikā, un daudzi ir atzinuši, - es vakarā sēžu pie televizora un izdomāju, ka es gribu ābolus un es atbraucu, paņemu.'' - Zemnieku saimniecības „Rīvēni” saimnieks Gints Neimanis iepazīstina ar principu, kā darbojas pašapkalpošanās vitrīna. Un tas tiešām ir ļoti vienkārši: vitrīnas plauktos salikti maisiņi ar āboliem un bumbieriem, kā arī trauciņš, kur atstāt samaksu. Līdz ar to te nav jābūt klāt saimniekam, un arī pircējs var izvēlēties, kurā laikā atbraukt pēc āboliem.

''Mēs kādreiz ābolus tepat uz vietas tirgojām, mājās, bet tas bija apgrūtinājums gan mums, gan tam pircējam, jo tagad, kad ātri iestājas tumsa, viņš brauc uz darbu - ir tumšs no rīta, un viņš negrib nākt iekšā un traucēt, braucot mājās - atkal ir tumšs, un šis ir tas, kas viņam patīk – piebrauc, paņem un atstāj naudu.'' - „Rīvēnu” saimnieks stāsta, ka šis pašapkalpošanās tirdzniecības veids ir populārs Rietumeiropā, dzirdēts, ka arī šur tur Latvijā ir līdzīgas tirdzniecības vietas ceļa malās. Taču „Rīvēnos” šī ideja radusies pērn, kad bija liela ābolu raža:

''Sākumā vispār improvizējām, šeit bija nolikts tāds koka bluķītis ar kastīti, tur bija ielikti viens vai divi maisiņi, arī ar uzrakstu, ka var nopirkt, bet cilvēki to pārprata, viņi sākumā ņēma un nemaksāja, tie bija tādi izņēmuma gadījumi. Bet pēc tam jau mēs sapratām, ka lieta aiziet, un nākamais solis bija nokrāsota pūra lāde, tas aizgāja. Bet tad mēs spriedām - būs lietus, viss mitrs, un arī salā nevarēs ar to darboties.''

Nu jau šo ābolu pašapkalpošanās tirdzniecības vietu ceļa Dikļi-Mazbrenguļi malā ielāgojuši ne tikai tuvākie kaimiņi un Dikļu iedzīvotāji, šurp brauc arī valmierieši un arī no citām vietām. Jā, bet kā tad ir ar pircēju godaprātu?

''Viena no galvenajām idejām jau arī bija – pārliecināties, vai tiešām tas strādā un vai mēs varam paļauties uz to pircēju? Var teikt, ka tas strādā, ir tikai kādi atsevišķi izņēmuma gadījumi, kad kāds kaut ko nepieliek līdz tam vienam eiro, tā ka patiesībā cilvēki ir godprātīgi un sūdzēties galīgi nevar.''

''Ļoti pozitīvi, ka viņš uzticas cilvēkiem, man jau liekas, ka sabiedrība visu laiku kļūst labāka,'' saka Kocēnu novada lauku konsultante Inese Bērziņa, piebilstot, ka šodien saimniekiem ir jāmeklē dažādi ceļi, kā savu produkciju popularizēt un arī pārdot.

''Produkciju izaudzēt jau māk daudzi, bet galvenais ir, kā to izaudzēto pārdot, kā nokļūt līdz pircējam. Un tie, kas to pasniedz interesantāk vai atrod kaut kādu knifiņu, tiem jau arī veicas.''

Protams, šī nelielā pašapkalpošanās vitrīna nav vienīgā saimniecības tirdzniecības vieta, tā drīzāk ir tikai pretimnākšana pircējam. Saimniecība ir iesaistījusies arī augļkopības kooperatīvā „Zelta ābele”, un līdz ar to „Rīvēnu” āboli ir gan lielveikalos, gan arī programmā „Skolas auglis” galdā skolas bērniem. Saimnieks stāsta, ka kooperatīvs ir bijis labs atspēriens attīstībai:

''Mums bija iespējas izmantot Eiropas Savienības finansējumu, un mēs sabūvējām noliktavas. Skaidrs ir tas, ka es par saviem līdzekļiem to nebūtu izdarījis, tās ir noliktavas, tā ir dažāda noliktavu iekraušanas tehnika, transportēšanas tehnika no lauka uz noliktavu, tie paši konteineri ābolu glabāšanai, - bez kooperatīva tas nebūtu iespējams.''

Gints Neimanis arī atzīst, ka šobrīd Latvijā nebūt nav izmantotas visas iespējas, ko varētu sniegt augļkopības nozare, un min pat eksportu, kas šobrīd, redzot, cik daudz mūsu veikalos ir ievesto ābolu, liekas pat neticami.

''Mums ir arī iespējas eksportā skatīties uz Skandināviju, uz dienvidiem ne, jo tur viņi paši izaudzē. Lai gan tajā pašā laikā, ja mēs skatāmies poļu uzņēmumu, kas pārstrādā ābolus sulai, - tad mums vairāki biedri vairākus gadus pēc kārtas ir tieši sulas ābolus tirgojuši poļiem, jo, redz, lai iegūtu to koncentrātu tādu sabalansētu, ar labu garšu, vajag kādas skābās šķirnes, kas savukārt pie mums ir, - viņiem visas tās šķirnes ir saldas. Un tad var teikt, ka mēs jau nodarbojamies ar eksportu uz to pašu Poliju, Lietuvu,'' spriež ''Rīvēnu'' saimnieks.

Protams, ideja par eksportu uz Skandināvijas valstīm ir tālākas nākotnes plānos, kā uzskata Gints Neimanis, - vispirms ir jānodrošina pašmāju tirgus pieprasījums.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti