Jānis Grantiņš sākotnēji izmācījies par galdnieku. Un tad viņš ieraudzījis raidījumu, kas licis viņam ķerties klāt mucenieka aroda noslēpumu atklāšanai
"Galdnieks ir pieradis, ka visur var pamērīt, izmērīt taisnu leņķi, diagonāles un visam vajag sakrist. Ar mucām bija tā, ka nekā no tā visa nav. Bija āķis lūpā, šis ir tas, ko gribas apgūt. Pēc pusgada piezvanīja kursa biedrs un prasīja, vai nav kāds paziņa, kas gribētu nākt uz "Aldari" iemācīties mucas taisīt," klāstīja Grantiņš.
Viņš visas zināšanas nodod tālāk trim dēliem. Jo tieši tas, ka šāds amats izzūd, liek Jānim Grantiņam domāt par nākotni.
"Šobrīd visas lielās vīna ražotnes rūpnieciski ražo mucas.
Mucenieki kā amatnieki ar tiem darbarīkiem, kas kādreiz bija, praktiski arī Eiropā ir ļoti reti sastopami," zināja stāstīt Grantiņš.
Vienas īstas, pamatīgas mucas veidošana prasa ne tikai zināšanas, bet arī laiku.
"Lai mucu uztaisītu, ir nepieciešami divi gadi. Tā nianse ir tāda, ka mēs materiālu paši šķeļam un žāvējam. Tie divi gadi ir tas brīdis, kā jāžūst materiālam, lai varētu sākt taisīt mucu. Sašķeļam ozolu, saliekam žāvēties. Tad taisa sagatavi pēc diviem mucu galdiņiem, tad krāmē kopā vienā stīpā, izskatās kā kronis. Tad sarežģītākais darbs, ko dara, – vāra to mucu un savelk kopā, kas veido to izliekumu," klāstīja meistars.
Mucu veidošanas process ir arī gana atraktīvs, vismaz tā, kā to dara meistars Jānis Grantiņš.
Izveidotās mucas Latvijā un ne tikai ir pieprasītas – ir braukts uz pilsētu svētkiem, kur ļaužu interese par to taisīšanu ir liela.
"Piemēram, mūsu pašu Latvijas Nacionālajai operai esam taisījuši mucas, kur aktieriem bija jādejo ar tām mucām. Ja mēs reāli iztaisītu īsta izmēra ozola koka mucu, tā balerīna ar viņu nevarētu padejot."
Pirms desmit gadiem Jānis arī atklāja Mucu muzeju un sūroties par apmeklētājiem nevar – interese ir, un varbūt kāds arī pieķersies šī senā un izzūdošā aroda apgūšanai, cer Grantiņš.
