"Es jau arī dabūju piedzīvot Latvijas [Kārļa] Ulmaņa laikus, tad jau es biju bērns, man bija astoņi gadi. Kad notika okupācija, arī visu to redzēju un 1941. gadā aizbraucu uz Rietumsibīriju un pēc tam uz Tālajiem Austrumiem," stāstīja Zemessardzes veterāns, virsseržants Ilgars Puškevics.
Ilgars Latvijā atgriezās 1947. gadā, kad piedzīvoti jauni izaicinājumi, lai iegūtu izglītību un izdzīvotu krievu armijā. "Kad bija Atmoda, tad biju arī uz barikādēm un arī Jelgavas 52. bataljona dibināšanā, arī esmu viens no tiem, kas dibināja to."
"Mana misija laikam ir jauniešiem iemācīt pareizi, cik grūta bija tā mūsu brīvība, un jāmāk viņa lolot un celt saulītē, jo tas nebija tik vienkārši.
Tajā laikā 1918., 1919. gads – 18 gadīgi, 17 gadīgi zēni atdeva dārgāko, kas viņiem bija - savas dzīvības par to, lai pārējie šodien varētu priecāties brīvā Latvijā un runāt latviski," pauda Zemessardzes virsseržants Ēriks Grinevics.
"Ļoti daudzi, kas 1991. gadā ar mani stājās par Latviju, arī jau aizsaulē, un es gribu, lai mūsu jaunieši zinātu, kā tas bija – neaizmirstu, jo tieši vēstures aizmiršana pieved pie tā, ko mēs tagad redzam pasaulē," vērtēja Zemessardzes veterānu priekšnieks Valentīns Toleiķa.
Veterāni atzina - viņu misija šobrīd ir ieaudzināt jauniešiem patriotismu, un arī klātesošie jaunieši ieklausījās vīru stāstos.
"Katram savu valsti mīlošam cilvēkam būtu jādara kaut kas lietas labā, vismaz ja ne Zemessardzē, tad citā veidā," uzskata students Patriks Vikusts.
"Nekad nedrīkst aizmirst to, kā gāja mūsu brīvība, tā nebija kaut kāda dāvana, no kaut kurienes, vai no debesīm, vai citu valstu vīriem - to izcīnīja vienkārša tauta, vienkārši cilvēki, tādi kā mēs esam tagad, un to nekad nevajag aizmirst, uzsvēra Zemessardzes veterānu priekšnieks.
