Turaids pastāstīja, ka vietējie šo vietu sauc par Brušvītiem. "Reiz te bija liels ciems, liels un varens, ar lielām mājām un lielām saimēm. Kā jau daudzās lietās Latvijā, viss bija reiz. Vienā brīdī viss beidzās, palika tikai mājas un koki, bet cilvēki pazuda; šī ir viena no tām vietām," pauda Turaids. "Brušvītiem paveicās, ka cilvēkus aizstāja zirgi un tauri, vienu brīdi arī sumbri, bet sumbri beigās aizgāja."
Būdams viens no laivošanas tūrisma aizsācējiem Latvijā, Turaids upju krastos vērojis Latvijas ainavu ar pamestajām viensētām. Iekšā gruzdējusi sajūta, kāpēc gan neiedvest dzīvību kādā no tām.
"Laivas vedot, tu redzi tik daudz, tik daudz pamesto viensētu, pilna Latvija ar tādām. Mēs ar Annu reiz nospriedām, ka varbūt varam vienu tādu sētu ņemt un savākt, bija sajūta, ka mums vēl ir spēka pietiekami, tas bija pats sākums, jo skumji skatīties uz brūkošajām viensētām."
Tā caur sludinājumu ierakstiem atnākušas "Lakstīgalas" Papes dabas parkā. Vienlaikus abi domājuši, kā paplašināt laivu iznomāšanu un vairāk pievērsties dabai, laivojot pa ezeru un dodoties pārgājienos apkārt Papes ezeram.
Anna stāsta, ka iedvesmojis piemērs Igaunijā. Eiropas projekta laikā par uzņēmējdarbību laukos viesojušies Somā parkā pie Aivara Rūkela un kopā ar viņu devušies pārgājienā: "Mēs gājām pa purvu, braucām ar laivām, redzējām, kā viņi piedāvā iet kopā sēnes lasīt. Tad runājām ar Turaidu, ka mēs arī varētu ko līdzīgu darīt, ne gluži tā, bet tomēr."
Pēc tam abi devušies aplūkot piedāvājumus. "Atradām pāris koka mājas tik dziļi mežā, ka daži koki jau sākuši augt mājā iekšā, zāle tāda līdz deguna galam, tāds bija tas pirmais skats – diezgan iespaidīgs," atminējās Turaids.
Turaids Šēfers vienlaikus ir novadpētnieks, jo, nonākot kādā vietā, neizbēgami to apvij stāsti gan par pašu vietu, gan cilvēkiem, kuri tajā dzīvojuši agrāk. Arī te Turaidam ir ko stāstīt par lauku sētu "Lakstīgalas". Pēdējais saimnieks bijis uzvārdā Ptičkins, tādi putnīgi tie nosaukumi, saka Turaids.
"Veidojām [māju] no tā, ko mums bija atstājuši iepriekšējie saimnieki mantojumā. Mantojums bija bagātīgs, sākot ar veciem dēļiem un beidzot ar dermatīna kalniem."
Anna tikmēr sacīja, ka ir patīkami izmantot to, kas jau ir, neizmetot noderīgas lietas.
"Atkritumu kalni aug un aug, bet, ja, radoši pieejot, radi pievienoto vērtību, tas ir ļoti feini. Turaidam tas izdodas," sacīja Anna.
Turaids pastāstīja, ka saimniecības atjaunošanā izmantoti vecie šķūņa dēļi, arī logi atrasti kaudzē, notīrīti, nokrāsoti un iestikloti. Atjaunotas arī durvju eņģes.
Katra detaļa šajā vietā ir pārdomāta, katrs dēlītis, durvju rokturis vai senais koka airis, kas stāv šķūnī goda vietā, veido stāstu un ir gluži vai muzeja ekspozīcija, par ko Turaids var pastāstīt. Viena no koka sienām dzīvojamā mājā radusies no jūras pārgājiena laikā savāktiem dēlīšiem.
"Viss ir paralēli, mājas projekts un gājiens gar jūru, tad vienā brīdī man šķita, ka būtu interesanti pacelt šo dēlīti.
Redzi kādu lietu, jau saproti, ka to mēs varam nolikt tur, vai šis kalpos kā āķis vai lampas turētājs. Dēlīšus mēs integrējām koka sienā, kas Annai patīk, bet mums tā ir forša atmiņa par gājienu gar jūru," sacīja Turaids.
Buršvīti vienlaikus kļuva par vietu, kur ik dienu darīt ko lietderīgu pandēmijas laikā. Tas ir četru gadu darbs – Turaids devās uz "Lakstīgalām" kā uz darbu, katru dienu veltot tam milzum daudz enerģijas, lai tagad uzņemtu pirmos tūristus no Latvijas un citām valstīm, sacīja viņa dzīvesbiedre Anna. Šoreiz uz dabas nostūri prom no civilizācijas bija devušies holandieši, kuri meklējuši ko autentisku. To viņi atraduši Papes dabas parka "Lakstīgalās".
