Telpa Rīgas Sāpju Dievmātes katoļu baznīcas labajā spārnā, kur uz dievkalpojumiem svētdienās atvēlēts pulcēties grieķu katoļu ticīgajiem ukraiņiem, rīta dievkalpojumā pārpildīta, gara rinda stiepjas ārā uz ielas. Pārsvarā – sievietes un bērni, bet ir arī ģimenes. Visi kaut ko nes.
Jauna sieviete, kurai katrā rokā pa groziņam, bet viņas vīrs tur mazuli, atklāj, ka uz baznīcu atnesa ēdienu – "oliņas nokrāsoju, gaļu sacepu, siers, sviests, ar svēto ūdeni nosvētīs, un brauksim uz māju, ēdīsim".
Nataļja un Vitālijs Lieldienu dievkalpojumā Latvijā piedalās pirmoreiz, lai gan no Čerkasu apgabala Ukrainas vidienē uz Latviju atbraukuši jau pirms trim gadiem un dēls ir piedzimis šeit.
Jana un Anžela, kas stāv netālu no viņiem, atbraukušas pirms trim mēnešiem – mācīties Rīgas Tehniskajā universitātē apmaiņas programmā, bet Ukrainā studē Sumu Valsts universitātē. Arī viņas atnesušas līdzi pashu, ko Ukrainā darina nevis no biezpiena, bet miltiem, stāsta, ka domās esot kopā ar savām Ukrainā palikušajām ģimenēm.
"Pašos Sumos ir samērā mierīgi, uz Krievijas robežas gan regulāri ir apšaudes," saka meitenes. Viņas stāsta, ka pašas sacepa pashu pēc mammas receptes.
Latvijā viņas plāno palikt līdz jūnijam – "mūsu pilsētā ir mierīgi, tāpēc, protams, gribas mājās". "Domas ir samērā gaišas, ceram uz Ukrainas uzvaru."
Otrs dievkalpojums, ko vada ukraiņu mācītājs Romāns, notiek pusdienlaikā un pulcina vēl tikpat daudz dievlūdzēju.
