Mārtiņš Kaprāns: Mums nevar būt 100% vienotība vai saliedētība nekad. Bet mēs varam runāt par nosacītu konsensu sabiedrībā par lielajiem jautājumiem. Piemēram, ja runā par Ukrainu. Ukrainas jautājums un sabiedrības vēlme būt joprojām modriem par to, kas notiek Ukrainā, par spīti kara nogurumam joprojām ir pietiekoši augsta. Es to augstumu nomēru, tieši runājot par sabiedriskajām aptaujām, kur gatavība palīdzēt arī Ukrainas bēgļiem ir gana augsta. Salīdzinot ar situāciju pirms diviem gadiem, ja ir samazinājusies, tad tikai nedaudz. Latvijas lielākā sabiedrības daļa, ieskaitot lielu daļu Latvijas krievvalodīgo, ir šajā pusē. Bet, protams, ir jāskatās tālāk. Ir jautājumi, kas joprojām šķeļ.
Paula Dēvica: Kas ir šīs tēmas?
Nu, piemēram, ja mēs runājam par vēstures izpratni. Tad arī tur joprojām saglabājas diezgan sašķelta sociālā atmiņa. Par spīti tam, ka pieminekļi pazūd, ielas pārdēvētas. Tas viss, kā saka, iet savu gaitu un par laimi – notiek bez ārējiem redzamiem konfliktiem. Taču zemsedzē saglabājas visi vecie pretnostatīšanās stāsti.
Vēl jau arī ir skaidrā valsts politika attiecībā uz izglītības sistēmu – latviešu valodas stiprināšana, kas, protams, ir pareizi, bet tas viss nāk tādā lavīnā pēc 2022. gada.
Iespējams, šīs lavīnveidīgās pārmaiņas pēdējo divu gadu laikā ir vēl viens iemesls, kāpēc mēs joprojām redzam milzīgu slāni – ja atgriežamies pie krievvalodīgajiem –, kas ir apmulsuši par savu identitāti.
Kā šis apmulsums izpaužas?
Viens virziens, kurā ir vērts domāt, kas notiek ar šo cilvēku politisko uzvedību, to mēs droši vien Saeimas vēlēšanās jau redzējām. Un redzēsim arī šogad Eiroparlamenta vēlēšanās.
Ir viena skaidra tendence, kas liecina par reģionāli radikālu situāciju, proti, pamatā Latgalē mēs varam pamanīt radikalizācijas tendences, kas izpaudušās tajā, ka vienam jaunam izteikti populistiskam un arī varbūt uz ekstrēmāku vēstījumu orientētam politiskam spēkam – "Stabilitātei!" – ir nodrošināts placdarms. Bet vienlaikus arī daudzi, kas, iespējams, bija tādi mērenāki un tagad īsti nevar sevi atrast politiskajā spektrā un ir vīlušies iepriekšējā savā pārstāvē "Saskaņā", atrod kaut kādus mazāk politizētus vai saimnieciski orientētus spēkus, kas izteikti neiestājas par krievvalodīgo interesēm.
Cik, jūsuprāt, ir svarīgi un kā nepieļaut, ka šie svārstīgie neaiziet ekstrēmismā?
Tas, kā attīstīsies situācija Ukrainā un arī Krievijā, ietekmē arī šejienes krievvalodīgo noskaņu. Skatoties to, cik zems atbalsts Latvijas krievvalodīgo vidū kopumā ir [Vladimiram] Putinam.
Es gribētu teikt, ka tomēr jebkura rīcība, kas no Krievijas puses ir virzīta uz tālāku eskalāciju Ukrainā, vēl vairāk atsvešinās un mazinās iespēju cīnīties par šo cilvēku prātiem un sirdīm. Tur tās iespējas mazināsies, bet jābūt ļoti modriem.
Tā vienkārši mūsu krievvalodīgie netiks atdoti no Krievijas puses, par tiem cīņa notiek un notiks.
Latvieši un krievi. Kā jums šķiet, tā dinamika ir mainījusies?
Ir dažādi dati, tāpēc nevēlos stingrus vispārinājumus. Bet viens, ko redzēju pēc kara sākšanās un pagājušā gada vasarā, rāda būtisku pieaugumu tam, ka cilvēki Latvijā sagaida etnisku konfliktu. Gan krievi, gan latvieši. Latviešu vidū tas pieaug mērenāk, bet krievvalodīgo vidū tas ir īpaši izteikti.
Pašlaik var ik pa brīdim publiskajā telpā pamanīt mēģinājumus caur individuāliem centieniem radikalizēt [sabiedrību]. Arī politiskie spēki mēģina pieslēgties tur. Bet tas, ka sabiedrībā, īpaši tajā daļā, kas visvairāk jūt spiedienu, ir pieaugusi šāda gatavība konfliktam, ir pamats bažām.
Starp citu, arī Nacionālās drošības koncepcijā tiek runāts par to, ka Latvijā pieaug latents etniskais konflikts. Tas nav redzams virspusē.
Miljonu eiro vērts jautājums – kā šo latento konfliktu mierināt?
Tā varbūt nebūs miljons dolāru atbilde, bet vismaz tajā virzienā.
Ir uzsāktas daudzas ambiciozas rīcībpolitikas, kas ir vērstas uz sabiedrības saliedētību. Pirmkārt, es vēlos uzsvērt izglītības politiku un soļus, lai nostiprinātu latviešu valodu kā vienīgo valodu izglītības sistēmā. Tas ir ļoti skaisti un tam vajadzēja notikt sen. Faktiski šie lēmumi un mehānisms tika nostiprināts 2018. gadā. Toreiz aizgāja arī līdz Satversmes tiesai, un viņi secināja, ka pieņemt lēmumu pāriet uz latviešu valodu ir viena lieta, bet otra lieta ir resurss. Pirmkārt, pedagogu nodrošinājums, kas ir milzīga problēma.
Ja tā politika būs tik kliba, kāda tā ir pie pašreizējā nodrošinājuma pedagogu ziņā, tad latentais konflikts drīzāk tiks atražots, nekā mazināts un gaisināts.
Jūs teicāt, ka pēc kara sākuma bija lavīna ar dažādām izmaiņām un lēmumiem. Tur noteikti ir sasteigtības risks, kas parādās arī šajā izglītības jautājumā. Vai jūs redzat, ka kāds no šiem lēmumiem ir kļūda un rada vairāk risku nekā ieguvumu?
Idejiski nekas nav bijusi kļūda. Arī atmiņas telpas atbrīvošana no padomju pieminekļiem un simboliem. Bet tā retorika un stils, un forma, kādā daļa lēmumu ir īstenoti, nav bijuši veiksmīgākie no saliedētības viedokļa.
