- Rīgā bērnunamā no narkotikām mirušā jaunieša māsa: "Es to nevaru nosaukt par bērnunamu. Vienīgi par pritonu."
- Bērnunamā zināja par puiša problēmām ar narkotiku lietošanu un vairākkārt piedāvāja ārstēties.
- Jaunietis attiecās ārstēties. Latvijā nav mehānisma, kā piespiest ārstēties bērnus 14 gadu vecumā.
- Policija vērtē bērnunama vadītājas rīcību. Iestāde regulāri ziņoja par grūtībām ar jaunieti.
- Pašlaik vienīgais risinājums esot slēgta tipa iestāde. Bet īpašā palīdzības programmā tikai sešas vietas.
- Valsts kontrole: Bērnunams ir traumētu bērnu mājas, kur viņam vajadzīga palīdzība, nevis policija.
- Mirušā jaunieša māsa: neredzu bērnunamam jēgu, ja tur var darīt to pašu, ko pie saviem dzērāju vai narkomānu vecākiem.
Māsa: "Ezermala" – nepilngadīgo narkomānu pritons
Kādā no Rīgas mikrorajoniem nelielā vienistabas dzīvoklī dzīvo divdesmitgadīga jauniete – bērnunamā no narkotiku pārdozēšanas mirušā puiša māsa. Viņa piekrita intervijai ar norunu, ka Latvijas Radio neatklāj viņas īsto vārdu, tādēļ sauksim viņu par Emīliju. Viņa stāsta par savu jaunāko brāli, kuru dēvēsim par Aleksi.
"Mums kā visiem brāļiem un māsām bērnībā bija savi strīdi un kaušanās, bet tā vai tā mēs vienmēr salabām, turējāmies kopā, viens otru aizstāvējām."
Abi lielāko dzīves daļu pavadīja dažādos bērnunamos un pirmo reizi tajos nonāca, kad bija pavisam mazi. Emīlijai bija nepilni trīs gadi, bet Aleksim – pusotrs.
"Mēs visu laiku bijām kopā. Mūs nešķīra. Septiņos gados mūs aizveda atpakaļ uz mājām. Mūs abus mamma savāca. Mēs dzīvojām ļoti sliktos apstākļos. Mamma lietoja narkotikas. Mums bieži nebija, ko ēst. Es vienmēr rūpējos par brāli. Es biju tā, kas gāja ārā un lūdzu cilvēkiem naudu ēdienam. Un katru reizi par to tiku sista un klapēta – redz, kāpēc es mātei neko neatnesu?"
Mājās ar mammu viņi nodzīvoja nepilnus trīs gadus.
"Tad mūs paņēma atpakaļ uz bērnunamu otro reizi."
Abi ar brāli pabija arī sociālās korekcijas izglītības iestādē "Naukšēni."
"Viņš "Naukšēnos" nonāca agrāk nekā es, un tad es pievienojos pēc gada. Mēs gadu bijām tur kopā. Viņš izgāja ārā ātrāk nekā es."
Pēc "Naukšēniem" Emīliju pārveda uz Iļģuciema sieviešu cietumu, bet Aleksis nonāca Rīgas bērnu, jauniešu un ģimeņu sociālā atbalsta centrā "Ezermala".
""Ezermalas" bērnunamā viņš nodzīvoja apmēram divus gadus. Viņš teica, ka viņam tur ļoti patīk. Viņam tur visu atļauj. Ka viņš mierīgi var tur iet narkotiku un alkohola reibumā, un tur visiem ir pilnīgi vienalga."
Pirms gada, 8. martā, Emīlija saņēma sēru vēsti. Tolaik viņa pati atradās ieslodzījumā.
"Mani izsauca operatīvā daļa. Teica, lai es apsēžos, un paziņoja man par brāļa nāvi… Man pat mamma nepiezvanīja. Es pati viņai pēc tam zvanīju. Mamma no paša rīta jau bija bērnunamā."
Vai Emīlija zināja, kā un kad 17 gadus vecais brālis nomira?
"Es nezinu, no kādas tieši vielas viņš nomira, bet zinu, ka no narkotikām, un tām bija jābūt stiprām, lai viņš pārdozētu. Es zinu, ka mans brālis lietoja amfetamīnu, bet teica, ka nekad nelietos heroīnu. Nekādā ziņā. Viņam bija mammas sliktais piemērs. Mēs bērnībā daudz no tā redzējām."
Emīlija par brāļa nāves dienas notikumiem runāja ar brāļa draugu, kurš arī dzīvo bērnunamā "Ezermala".
"Nāves dienā tur bija viņa draugs Daniels (red. – nav drauga īstais vārds). "Pirms tam vēl ar trešo puisi sēdējuši istabā. Tad gājuši gulēt. Cik man zināms, tad viņi tovakar nelietoja narkotikas. Četros naktī Daniels sauca manu brāli pīpēt. Kas man šķiet dīvaini? Tad, kad cilvēki guļ [iet pīpēt]. Daniels stāsta, ka tad atrada manu brāli guļam gultā bezsamaņā. Un ilgi, ilgi centās atdzīvināt."
Pēc tam Daniels esot pasaucis iestādes darbinieku.
"Bērnunams saka, ka viņš pats salietojās, nomira un viss."
Daniels atrodas Cēsu Audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem. Latvijas Radio ar viņu sazinājās, tomēr no intervijas viņš atteicās. Bet Emīlija neko konkrētāku par notikumiem brāļa nāves dienā nezina.
"Policija ar mani nav runājusi. Man paziņoja, ka mana brāļa nāvi vēl izmeklē. Varbūt man to paziņoja, lai es nomierinos. Esmu dzirdējusi dažādas versijas par tās nakts notikumiem, un tur ir nesakritības."
Viņa zināja, ka brālis jau ilgstoši lieto narkotikas.
"Es biju dzirdējusi, ka "Ezermalās" liek grūtos puišus. Ja citos bērnunamos, kur esam bijuši, atsevišķi cilvēki lieto, tad "Ezermalās" gandrīz visi lieto gan alkoholu, gan narkotikas. To pašu zāli viņi tur pīpē.
Es to nevaru nosaukt par bērnunamu. Vienīgais par pritonu. Nepilngadīgo narkomānu pritonu."
Ar "pritonu" viņa domā midzeni. Vai tiešām jaunieši lieto narkotikas arī bērnunama "Ezermala" telpās?
"Jā, viņus tur principā neviens neskatās. Varbūt iemesls ir tāds, ka baidās. Arī pieļauj to visu. Ja jau mans brālis no narkotikām varēja nomirt savā gultā. Un to pamanīja tikai četros no rīta. Nu nopietni? Man tāda sajūta, ka "Ezermalā" piever acis uz patiesību. Es nevaru neko pierādīt, bet uzskatu, ka vainīgajam ir jāuzņemas atbildība."
Sociālā tīklā "Facebook" Latvijas Radio atrada un uzrunāja arī Emīlijas un Alekša mammu. "Man šķiet, ka man ir daudz ko jums pastāstīt par bērnunamu "Ezermala", kas tur notiek un kā viņi viens otru piesedz," viņa pauda.
Mirušā jaunieša mamma piekrita satikties, tomēr uz interviju viņa tā arī neieradās. Cenšoties norunāt vēl vienu tikšanos, jauniešu mamma tā arī neatsaucās.
Bērnunamā zināja par narkotiku lietošanu
Mežaparkā līdzās citām privātmājām atrodas Rīgas Bērnu, jauniešu un ģimeņu sociālā atbalsta centra iestāde "Ezermala". Tā ir samērā liela divstāvu ēka ar plašu iekšpagalmu. Centra pienākums ir nodrošināt ilgstošu sociālo aprūpi un rehabilitāciju bāreņiem un jauniešiem, kuri ir palikuši bez vecāku gādības. Patlaban "Ezermalā" uzturas četri jaunieši.
"Ezermalas" vadītāja ir Elīna Kariņa.
"Pārsvarā šeit visi ir dzīvu vecāku bērni."
Latvijas Radio jautāja par traģiskās nakts notikumiem, kad izdzisa Alekša dzīvība.
"Šajā dienā nekas neliecināja, ka mūsu jaunietis ir lietojis narkotikas. Viņš visu dienu un vakaru pavadīja mājās."
Viņa stāsta, ka Aleksis vēl ap diviem naktī nebija aizgājis gulēt.
"Viņš ir devies pie audzinātājas, palūdzis, lai iedod mūsu darba telefonu, lai var sarakstīties ar draudzeni. Pēc tam viņš kādu stundu vēl bija nomodā, jo mēs regulāri ejam pārbaudīt jauniešus savās istabiņās. Un faktiski tas bija divu, trīs stundu laikā, kad sapratām, ka jaunietis ir bezsamaņā un ka viņu nav iespējams pamodināt."
Kad un kā atbalsta centrā saprata, ka Aleksis nevis vienkārši guļ, bet ir bezsamaņā? Kariņa skaidroja, ka jaunieti naktī vispirms modināja draugs, bet nespēja to izdarīt. Pēc tam sauca palīgā audzinātāju.
"Tad jau audzinātāja devās un mēģināja viņu visādos veidos piecelt, un viņai tas neizdevās. Tad viņa sazinājās ar medicīniskās palīdzības dienestu, un šai brīdī viņa konstatēja, ka puisis vairs neelpo. Tad audzinātājai mediķi sniedza instrukcijas, kā viņai ir jārīkojas."
Alekša dzīvību tā arī neizdevās glābt.
Neatliekamās medicībiskās palīdzības dienestā (NMPD) apliecina faktu, ka 8. marta naktī pulksten 5.51 saņemts izsaukums no adreses Ezermalas iela 36. Pēdējos trīs gados izsaukumu skaits uz "Ezermalas" bērnunamu pieaug: 2021. gadā bijuši četri izsaukumi, 2022. gadā – 16, 2023. gadā – 18.
Vai bērnunama vadītāja zināja, ka Aleksis lietoja narkotikas?
"Jā, mēs visu šo laiku zinājām arī par narkotiku lietošanu un arī vērsāmies pēc palīdzības.
Nevienā brīdī neesam neko slēpuši."
Aleksim vairākkārt esot piedāvāts ārstēties.
"Bija šis bāriņtiesas lēmums, kur mēs jebkurā gadījumā lūdzam pieņemt. Un mēs bijām pieteikuši viņu gan pie narkologa, gan pie atkarību speciālista neskaitāmas reizes. Un divas reizes man pat izdevās viņu nogādāt pie narkologa. Tas bija – brauksim caur veikalu, caur kafejnīcu. Ar jebkādiem līdzekļiem."
Pēc viņas teiktā, ārsta norādījumus jaunietis nepildīja.
Rīgas bāriņtiesā izdevās noskaidrot, ka lēmums par Alekša obligāto ārstēšanu, tai skaitā stacionārā un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanai pieņemts tikai nepilnu mēnesi pirms dienas, kad viņš mira no narkotiku pārdozēšanas.
"Tāpat biju pieteikusi arī "Ģintermuižā" pusaudžu motivācijas programmā. Bet puisis, runājot par šo tēmu, kļuva verbāli agresīvs un solīja aizbēgt no mājām un nekad vairs šeit neatgriezties, ja viņš tur tiks nogādāts."
Kā ir par pārējiem jauniešiem, kuri dzīvo bērnunamā – vai arī viņi mēdz lietot narkotikas?
Ir bijis, ka gandrīz visi jaunieši, kas ir manā iestādē, mājās, mēs tā to saucam, lieto narkotiskas vielas. Šobrīd tie nav visi jaunieši pēc mūsu novērojumiem.
Latvijas Radio: Kur viņi lieto? Šeit, uz ielas?
Vairāk, es domāju, ka viņi to dara ārpus mājām. Bet mēs neesam slēgta tipa iestāde, un, protams, es simtprocentīgi nevaru apgalvot, ka tas nekad nav noticis šajās telpās.
Gadījumos, ja rodas aizdomas, ka jaunietis bērnunamā ienesis narkotikas, darbiniekiem ir tiesības pārmeklēt istabiņu.
Ko mēs arī darām ar darbiniekiem. Gan paši, gan arī ir gadījumi, kad mēs piesaistām Valsts policiju. Tāpat arī esam aicinājuši kinologu ar suni, lai mums palīdzētu apkarot.
Bieži ir šādas situācijas, kad jūs pārmeklējat?
Jā.
Cik bieži? Reizi mēnesī, reizi nedēļā?
Reizi nedēļā noteikti, jā.
Savukārt, ja rodas aizdomas, ka jaunietis narkotikas ir lietojis pašā bērnunamā, tad darbinieki izsauc policiju.
Ko jaunieši lieto, vai jūs zināt, kas tās ir par narkotikām?
Es neteiktu, ka mēs zinām. Protams, ka mēs šeit esam, mēs klausāmies, ir arī lietas, kuras viņi mums stāsta. Tā ir marihuāna, šobrīd ir pieejami sintētiskie opioīdi. Kā viņi paši sauc savā sarunvalodā – aptieciņa. Man ir informācija arī par heroīna lietošanas gadījumiem, bet paši jaunieši teic, ka tas nav heroīns, un viņi pat saprot, ka viņiem neviens arī nepārdos tādu, jo ielās nekas nav tīrs. Un viņi lieto arī spēcīgus medikamentus, kas ir "Xanax".
Viņa stāsta, ka visas šīs narkotikas jaunieši iegādājas caur ziņu apmaiņas vietni "Telegram".
Bet kur jaunieši dabū naudu narkotikām?
"Šie te noziedzīgie nodarījumi – zagšanas un laupīšanas."
Vienā gadījumā bērnunama darbiniekiem radās aizdomas par narkotiku pārdošanu, par ko ziņoja policijai.
"Pēc tam mums izdevās piekļūt šim "Telegram" profilam, jo mums bija pamats to darīt. Un no šīm sarakstēm varēja pirmšķietami secināt, ka sarunas norit par narkotisko vielu iegādi un izplatīšanu."
Kā nākas, ka viņas vadītajā iestādē var notikt šādas lietas?
"Tas, ko mēs varam darīt, ir caur šo kontaktu motivēt jaunieti. Mēs viņam mēģinām parādīt citu pasauli, kā saturīgi pavadīt brīvo laiku, ka var gūt pozitīvās emocijas ar citiem veidiem. Mēs jauniešus regulāri piesakām gan pie narkologa, gan atkarību lietu speciālista."
Kariņa stāsta, ka bāriņtiesa var nolemt, ka jaunietim obligāti jāārstējas. Taču pusaudži, kuri ir vecāki par 14 gadiem, no obligātās ārstēšanas var atteikties, jo to atļauj Pacientu tiesību likums. Šādi no ārstēšanās varēja izvairīties arī Aleksis.
"Tāpat mēs jauniešus piesakām arī slimnīcā "Ģintermuiža" pusaudžu motivācijas programmā. Esam pieteikuši arī pusaudžu resursu centra programmā. Taču šis te viss ir brīvprātīgi. Ja jaunietis nav motivēts un nevēlas saņemt palīdzību, tad viņš netiek ārstēts."
Trūkst mehānisma piespiedu ārstēšanai
Alekša nāves gadījumu un darbinieku rīcību vērtēja arī Rīgas domes Labklājības departaments. Tas pārrauga visas Rīgā esošās ārpus ģimenes aprūpes iestādes, tostarp "Ezermalu". Departamenta Sociālo pārvaldi vada Mārtiņš Moors.
"Tad, kad tas notikums notika, tad uzreiz no rīta mūs par to informēja. (..) Mēs, pārbaudot bērnu un jauniešu centra gan vadības, gan arī darbinieku rīcību, konstatējām, ka tā ir bijusi atbilstoša."
Vai tiešām bērnunama darbinieki izdarīja visu, lai novērstu puiša nāvi?
"Bērnunama jeb aprūpes iestādes telpas ir bērna dzīvesvieta. Šis darba process tiek tuvināts ģimenei. Ja bērns ienāk pa durvīm, nekur nav ne prasības tādas, ne arī pēc būtības nevar tā darīt, ka viņu izģērbj vai kaut kā savādāk pārmeklēt līdz vīlītei, kur viņam kas ir paslēpts."
Viņš nezina, kādas tieši narkotikas neilgi pirms nāves lietoja Aleksis.
"Šobrīd ir pieejamas tādas sintētiskās narkotikas, ka vienreiz to tabletīti iedzer, tev nekas nav, bet vienreiz tu tabletīti iedzer un tu nomirsti. Ietekmi uz organismu nav iespējams prognozēt. Tabletītes ir nelielas, tās ir grūti atklājamas, principā bez visu mantu pārmeklēšanas nav iespējams atrast."
Moors tāpat kā bērnunama vadītāja norādīja, ka saskaņā ar likumu pusaudzis var pats izlemt – ārstēties no atkarības vai arī ne.
"Mūsu valstī pastāv pieeja, ka bērnam no 14 gadiem brīvība rīkoties, kā viņš vēlas, tā ir svarīgāka nekā sabiedrības intereses saglabāt viņa dzīvību, jo mehānisms, kā mēs, sabiedrības locekļi, jaunieti, kurš ir uz lielceļa uz elli, kā mēs viņu vedam pie prāta, – šobrīd piespiedu mehānisma juridiski nav."
Pie tā, ka "Ezermalā" lieto narkotikas, atbildīgi ir paši jaunieši, nevis iestādes darbinieki.
"Tur specifiski dzīvo tādi jaunieši, kuriem patiešām ir uzvedības un cita veida problemātika. Tāpēc ne jau "Ezermalai" kā struktūrvienībai ir kāda problēma, bet, jā, tur tiek izmitināti jaunieši, kuriem ir specifiskas grūtības. Tur ir daudz vairāk darbinieku nekā vidēji citās struktūrvienībās."
Vai līdzīga situācija ar narkotiku lietošanu ir arī citos Rīgas bērnunamos?
"Kopā mums ir 134 bērni. Vispār septiņas struktūrvienības. Apmēram 15 ir šādi jaunieši, kuriem ir izteiktas uzvedības problēmas, tai skaitā ar alkohola un narkotiku lietošanu. Tie plus/mīnus varētu būt desmit procenti. Tas, man liekas, nav ne daudz, ne maz, bet
satraucoša ir tendence, ka skaits palielinās. Un jaunieši ņem piemēru viens no otra un zina, ka otram par to nekas nav."
Viņaprāt, vienīgais risinājums, kā jauniešus atturēt no narkotiku lietošanas, ir nosūtīt viņus uz ieslodzījuma vietu – Cēsu Audzināšanas iestādi nepilngadīgajiem.
"Tas ir vienīgais risinājums, kādā veidā valsts parāda, ka viņu interesē glābt šādu lietotāju dzīvi, jo tajā brīdī, kamēr bērns ir Cēsu Audzināšanas iestādē, tikmēr faktiski piespiedu kārtā viņš tiek nošķirts no narkotiskajām un citām apreibinošām vielām."
Gan Elīna Kariņa, gan arī Mārtiņš Moors intervijās centās skaidrot, ka
sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādes ir bezspēcīgas palīdzēt jauniešiem izrauties no atkarības, pat ja narkotiskās vielas lieto šo iestāžu telpās.
Rīkoties neļauj likums.
Cēsu Audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem šobrīd atrodas aptuveni 30 jauniešu. Astoņi no viņiem ir no ārpusģimenes aprūpes iestādēm, tostarp audžuģimenēm. Divi jaunieši ir no bērnunama "Ezermala", un viens no viņiem ir Daniels, kuru pieminējām.
Cēsu Audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, konstatējot alkohola, narkotisko vai psihotropo vielu atkarību, ar jauniešiem strādā narkologs, psihiatrs, resocializācijas speciālisti, psihologs, sociālais darbinieks. Tomēr arī tur ārstēšanās no atkarības ir uz brīvprātības principa, nevis piespiedu kārtā.
Kopumā Latvijā ir 28 bērnu aprūpes iestādes, kurās dzīvo aptuveni 500 bērnu. Astoņi ārpusģimenes aprūpes centri atrodas Rīgā.
To, ka narkotiku lietošana bērnunamos ir aizvien pieaugoša problēma, atzina arī Labklājības ministrijā.
Ik gadus valstī kopumā bāriņtiesas ir pieņēmušas tikai vidēji trīs līdz piecus lēmumus par obligātu jauniešu atkarību ārstēšanu, un pēdējos četros gados šādu lēmumu skaits ir praktiski nemainīgs.
Labklājības ministrijā skaidroja, ka šie ir tikai pieņemtie lēmumi un bāriņtiesas nekontrolē, vai jaunietis patiesi līdz ārstniecības iestādei nonāk vai ne. Turklāt ārstēšanas pakalpojums nepieciešamā apjomā Latvijā vispār nav pieejams.
Vērtē bērnunama atbildību
Policija izmeklēšanu par Alekša nāvi bērnunamā "Ezermala" izbeidza pēc trim mēnešiem – pērn vasarā. "Tika pārbaudīts jaunieša nāves iemesls, kas arī apstiprinājās – psihotropo vielu pārdozēšana. Sakarā ar ko kriminālprocess tika izbeigts," pastāstīja Arnis Dudāns, Kriminālpolicijas biroja Otrās nodaļas vadītājs Rīgas Ziemeļu pārvaldē.
Policija patlaban kriminālprocesā izvērtē "Ezermalas" vadītājas Elīnas Kariņas rīcību. Izmeklētāji iesāka lietu pēc iesnieguma no Tiesībsarga biroja. "Tiek izvērtētas šīs darbības, tas ir izmeklēšanas procesā, sakarā ar ko sīkāku informāciju sniegt par to nevarēšu."
Tiesībsarga birojs ieradās "Ezermalā" septiņas dienas pēc Alekša nāves, jo tur plānoja organizēt izglītojošas lekcijas. Tā vietā biroja darbinieki pamanīja, ka tur rosās policija.
"Kolēģi sagatavoja vēstuli Valsts policijai ar lūgumu vērtēt, vai šeit nav saskatāma iestādes vadītāja kā valsts amatpersonas bezdarbība," sacīja Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere. "Tas ir likumā noteikts un vispār zināms, ka iestādes vadītājs pilda aizbildņa pienākumus šiem bērniem, kas ir iestādē. Savukārt aizbildnim ir savi aizbilstamie jāaudzina tā, kā apzinīgi vecāki audzinātu savus bērnus."
Bērns, pēc tam jaunietis visu laiku ir bijis valsts gādībā. "Jā, institucionālā aprūpe. Un rezultāts, jā… Mēs nezinām, kā būtu, ja viņam būtu atrasts aizbildnis un viņš septiņu gadu vecumā būtu nonācis ģimenē," sacīja Grāvere.
Lai gan bērnunamos ir vairāk bezpersoniska pieeja, tomēr tur strādā speciālisti. "Cerēsim, ka policija to vērtēs kriminālprocesa ietvaros, kur bija tas lūzums institucionālajā aprūpē," sacīja Grāvere.
Tiesībsarga birojs noskaidroja, ka arī Alekša lietas materiālos šādu lūzuma punktu var saskatīt. Tas bijis ap piekto klasi. Izmeklēšanas dēļ neko vairāk viņa gan nevarēja pastāstīt.
"Sākumā viss skaisti. Mācās, iet uz skolu un ir kādi sasniegumi, olimpiādes pat. Un tad notiek lūzums – neattaisnoti kavējumi, nesekmība, alkohols, narkotikas, noziedzīgi nodarījumi, aiziet tajā virzienā. Varēja pasargāt no tā lūzuma punkta," pārliecināta Grāvere.
To, ka "Ezermala" regulāri ziņoja par grūtībām ar Aleksi, parāda arī dokumenti.
Tādēļ šeit iezīmējas jautājums par iestādes atbildību un rīcību, norādīja Grāveres vietniece Tiesībsarga birojā Laila Henzele.
"Katru gadu, arī to lietu es bāriņtiesā redzēju, iestāde ir ziņojusi par problēmām ar bērnu, tai skaitā par vielu atkarību. Jāatzīst, es nevarēju izsekot bāriņtiesas dokumentiem par to, ka kāda rīcība būtu no bāriņtiesas. Tālāk uzraudzības mehānisms ir Bērnu aizsardzības centrs, kuram tāpat ir jāveic uzraudzība," sacīja Henzele.
Viņasprāt, ir izveidota uzraudzības sistēma, kas šajā gadījumā nav nostrādājusi: "Un jautājums, vai nostrādā citas reizes. Mums jau nav tālu jāmeklē, tie gadījumi notiek ik pa laikam. Tikai, paldies Dievam, ne ar tik traģiskām sekām."
Pašlaik risinājums – slēgta tipa iestāde
Par atbildību un uzraudzību Latvijas Radio jautāja Rīgas bāriņtiesā.
"Bāriņtiesai likums nosaka – reizi gadā uz institūcijām, kur ārpus ģimenē aprūpē atrodas bērni, ir jāaizbrauc noskaidrot gan sadzīves apstākļus, gan aprunāties ar personālu par kopīgām iestādes lietām, gan par institūcijas bērnu kaut kādām konkrētām lietām," sacīja Inese Ērgle, Rīgas pašvaldības bāriņtiesas vadītāja vietnieces pienākumu izpildītāja.
Viņa apliecināja, ka nevienā no Rīgas pašvaldības institūcijām nav problēmu par sadzīviskām lietām. Savukārt jautājums, ko darīt ar jauniešiem ar deviantu uzvedību, ir karsts kartupelis ne tikai Rīgā, bet valsts līmenī.
Ērgle līdzīgi kā Mārtiņš Moors no pašvaldības Labklājības departamenta domā, ka atkarīgus un nemotivētus jauniešus būtu labi ārstēt no atkarībām slēgta tipa iestādē.
"Šobrīd iznāk tā – cik labi, ka bērns ir nonācis Cēsīs, tur viņš vismaz netiks ārā un netiks pie kārtējās devas! Un klāt pie tā, ka izcietīs sodu par kriminālu nodarījumu, vēl arī savu veselību kādu laiku būs piesaudzējis, un speciālists būs ar viņu pastrādājis," sacīja Ērgle.
Latvijas Radio uzrunātie eksperti ne reizi vien piesauca Pacientu tiesību likumu, kas atļauj pusaudzim izvēlēties – ārstēties vai ne. Par šo likumu pašlaik notiek diskusijas starp ministrijām un ārstu asociācijām.
"Arī tad, ja pieņems lēmumu paaugstināt šo vecumu, bet tas jau nenozīmē to, ka "Ezermalas" bērniem nav jāmaina vide. Un kas tad būs 16 gados? Tur jau būs tieši tas pats. Tāpēc normatīvais akts ir viens no veidiem, kā risināt. Ārstēšana, ārstēšanas metode, bet, ja tas viss pārējais nedarbosies kā zobrats ar zobratu, arī rezultāta nebūs," norādīja Veselības ministrijas veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka.
Viņa nenoliedz, ka ar sešām vietām slimnīcā "Ģintermuiža", kur ir pieejama pusaudžu narkoloģiskā motivācijas programma, ir par maz. "Tādai ir jābūt, iespējams, arī Rīgā. Bet šīm ārstniecības iestādēm ir citi principi, viņiem tomēr ir jābūt kādu laiku norobežotiem no ārpasaules," uzskata Janka.
Bērnunams nav hostelis
Vai tiešām bērna tiesības izvēlēties ārstēties vai tomēr ne ir augstākas par bērnu tiesību aizsardzību?
"Es aicinātu nelikt akcentu uz to. Jā, bērna intereses un tiesības ir prioritāras, viennozīmīgi. Bet arī bērna tiesības var ierobežot, un tas ir jādara tad, ja tas ir nepieciešams viņa vai citu bērnu drošības nodrošināšanai, aizsardzībai, citu bērnu vai viņa paša veselības nodrošināšanai," norādīja Bērnu aizsardzības centra vadītājas vietniece Valentīna Gorbunova.
"Ezermalas" darbinieku rīcībā pārkāpumus Bērnu aizsardzības centrs nekonstatēja. Tiesa, bērnunams par Alekša nāvi centram neziņoja. "Nē, skaļi nerunāja. Nē, arī mums nebija informācijas par to ne no policijas, ne no bērnunama, ka pie mums ir notikusi traģēdija," sacīja Gorbunova.
"Ezermala" vadītāja Elīna Kariņa apgalvo, ka darīja visu iespējamo, lai Aleksi no narkotiku lietošanas atturētu. Policijas sākto kriminālprocesu viņa komentē šādi: "Sekas var iestāties tādā gadījumā, ja tiek konstatēta mana bezdarbība. Es šajā gadījumā savā rīcībā bezdarbību noteikti nekonstatēju. Es varu teikt, ka mēs darījām visu iespējamo, lai novērstu to, ka šis puisis lieto narkotiskās vielas un, iespējams, tās arī izplata."
To, kā palīdzēt bērniem ar uzvedības problēmām, pirms pāris gadiem revīzijā vērtēja Valsts kontrole.
"Ja bērns dzīvo ģimenē un tajā brīdī, kad vecāks netiek ar viņu galā, vai mēs arī saucam policiju šo jautājumu risināt? Bērnunams ir bērna mājas, jo šim bērnunama bērnam ir vajadzīgs tāds pats risinājums. Viņam vienkārši nav vecāku, un tā, protams, ir nepareiza lieta, ka viņš ir nonācis institucionālā vidē. Bet bērnunams nav izmitināšanas pakalpojums. Tas nav nekāds hostelis. Tā ir rehabilitācijas iestāde.
Tās ir traumētu bērnu mājas, tāpēc viņiem ir nepieciešami pakalpojumi, nevis policija,"
norādīja Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa.
Viņa atgādināja, ka atkarība un vielu lietošana ir sekas, nevis cēlonis: "Ja bērnunamā, ko mēs redzam arī revīzijās, problēmas risina, izsaucot policiju, tad mums ir skaidrs, ka tur nepastāv nekādas uzticības attiecības starp bērnunama vadošo personālu un pusaudzi. Tas nozīmē, ka viņam nav, pie kā vērsties."
Tikmēr Alekša māsa Emīlija sacīja, ka ir vīlusies ārpusģimenes aprūpes sistēmā: "Es nesaprotu, kāpēc vispār ir vajadzīgi bērnunami?
Neredzu tiem jēgu, ja tur var darīt visu to pašu, ko dzīvojot ģimenē pie saviem vecākiem – dzērājiem vai narkomāniem.
Būtībā pārnakšņot un atkal vazāties pa ielām."
Pēc Emīlijas domām, ja bērnus izņem no ģimenes, tad bērnunamam būtu jābūt drošai vietai, kur patverties. "Bērnunamam par mums jānes atbildība, bet mēs nonākam starp tādiem pašiem narkomāniem, kādi mums jau ir mājās. Tikai mazgadīgiem. Ar kuriem tu momentā atradīsi kontaktu. Tā ir bērnunama direktora vaina. Viņš nes atbildību par visiem bērniem. Es nezinu, kāpēc par to skaļi nerunā, neceļ augšā. It kā katru dienu bērnunamā jaunieši mirtu no pārdozēšanas. Es vienkārši gribu dzirdēt patiesību," sacīja Alekša māsa.
