Lapzeme nav tikai ziemeļbriežu zeme. Šis reģions mūsdienās ir arī inovatīvas domāšanas flagmanis. Te sen sapratuši, ka par inovatoru var kļūt jebkurš, jāprot tikai radoši palūkoties apkārt. Arktikas reģionā īpaši jūtamas arī klimata izmaiņas, un pārmaiņas šeit ietekmē arī visu pārējo pasauli, tāpēc klimatam draudzīga uzņēmējdarbība un ilgtspējīga saimniekošana te ir visiem saprotami jēdzieni ne tikai teorijā. Vēl lapzemieši ir ļoti zinātkāri un mācītiesgriboši, turklāt augstu vērtē nevis konkurenci, bet sadarbību – šo īpašību latvieši varētu pārņemt no šī ziemeļu apgabala iedzīvotājiem. Savukārt somi (un ne tikai) no mums var pamācīties radošumu, spēju ātri pielāgoties apstākļiem un uzdrīkstēšanos. Tās ir mūsu stiprās puses, kas jāliek lietā un ar tām jālepojas, uzskata Anželika Krastiņa.
Viņa ir vecākā lektore Lapzemes Lietišķo zinātņu universitātē Rovaniemi pilsētā Somijā, Lapzemē. Viņa vada arī vairākus projektus un apvienības saistībā ar ilgtspējīgu uzņēmējdarbību, zaļo kursu un inovatīvu pieeju. Ziemeļos mītošā latviete no sirds iemīļojusi šo paskarbo, bet īpašo reģionu, vienlaikus neaizmirstot savu dzimteni, tādēļ daudzi projekti top sadarbībā arī ar Latviju.
Par Lapzemi ir tādi diezgan spēcīgi stereotipi, un pirmā asociācija noteikti ir ar sniegu un Ziemassvētku vecīti. Bet te viena latviete ir turp aizbraukusi, dzīvo un pat māca universitātē, nevis gana ziemeļbriežus, piemēram.
Jā, Lapzeme asociējas ar Ziemassvētku vecīti, ar tūrisma iespējām. Jāsaka, tūrisms tiešām ļoti plaši attīstās visā Lapzemē, it īpaši šobrīd. Bet arī es principā neko daudz par šejieni nezināju, pirms šeit nokļuvu (tas bija saistībā ar ģimenes situāciju). Protams, arī es, pārvācoties uz dzīvi šeit, apciemoju Ziemassvētku vecīti un izbaudīju zemi kā tūrists. Bet tad pienāca brīdis, kad sapratu – lai labāk integrētos šajā vietā un sabiedrībā un varētu turpināt profesionālo darbību, ir ļoti svarīgi pamācīties. Man jau bija augstākā izglītība, iegūta Latvijas Universitātē, šeit vēlreiz iestājos maģistrantūrā Lapzemes Universitātē.
Mācību procesā sapratu, ka Lapzemē ir diezgan labas un lielas iespējas darboties dažādos projektos. Vēlāk saņēmu piedāvājumu kļūt par pasniedzēju, ko arī labprāt pieņēmu,
un nu jau diezgan ilgu laiku strādāju Lapzemes Lietišķo zinātņu universitātē Somijā un paralēli piedalos arī dažādos projektos. Tie pārsvarā ir Eiropas Savienības finansēti projekti, un līdz ar to ir plašas iespējas būt pastāvīgā kontaktā arī ar Latviju, sadarbojos ar turienes partneriem.
Vienmēr esmu bijusi tāda kārtīga Latvijas patriote un gribu, lai arī Latvijā izdodas, sanāk, tāpēc projektu ietvaros dalos pieredzē ar domu, ka daudzas lietas būtu lietderīgas arī tur.
Tu strādā Lietišķo zinātņu universitātē. Vai tas nozīmē, ka te vairāk tiek akcentēts praktiskais virziens?
Jā, ir svarīgi izšķirt, ka Somijā ir divu veidu universitātes – ir tā saucamās zinātņu universitātes, kur fokusējas uz pētniecību, un paralēli tam darbojas lietišķo zinātņu universitātes, kas ir vērstas vairāk uz studentu sagatavošanu darba dzīvei. Viens piemērs – tūrisma programma ir gan zinātņu, gan lietišķo zinātņu universitātē. Ja izvēlies pirmo variantu, pabeidzot universitāti, kļūsi par zinātnieku, turpināsi pētniecības darbu saistībā ar kādu konkrētu tūrisma nozares jautājumu. Pabeidzot programmu lietišķo zinātņu universitātē, kļūsi, piemēram, par vadītāju kādā no tūrisma kompānijām, varbūt izveidosi pats savu biznesu.
Lapzemē nav daudz iedzīvotāju, mazāk nekā 200 000. Bet procentuāli tur ir vairāk studentu nekā Latvijā. Kā tas izskaidrojams? Vai tur vienkārši ir vairāk jaunu cilvēku, vai labi apstākļi studēšanai, vai varbūt viņi ir zinātkārāki?
Rovaniemi, kur es dzīvoju, ir divas universitātes, turklāt tās atrodas vistālāk Eiropas ziemeļos. Šī ir vieta, kurp brauc mācīties Lapzemes jaunieši arī no ļoti tāliem apgabala nostūriem. Te atrodas arī daudz arodskolu, medicīnas skola.
Rovaniemi ir ne tikai tūrisma, bet lielā mērā arī izglītības centrs. Tas ļoti ietekmē to, kā tiek veidota vide, kādas jauniešiem ir iespējas,
respektīvi, gan dažādas programmas, gan arī brīvā laika pavadīšana, ieskaitot sporta un kultūras pasākumus, dalību dažādos pulciņos. Ir daudz dažādu interešu grupu, kur cilvēki tiekas reizi nedēļā un apspriež konkrētus jautājumus. Dinamika izveidojusies tāda, kas mudina jauniešus šurp doties.
Dzīve mutuļo, nav nekāda aizkakte.
Jā! Es gan savulaik tiešām arī pati braucu ar domu, ka dodos uz aizkakti, jo man bija minimāls priekšstats par to, kas te notiek, man likās, ak šausmas, kurp es braucu! Turklāt pirmo reizi es te ierados februārī, bija mīnus divdesmit piecu grādu sals, tumšs, auksts. Taču pirmais iespaids bija pārsteidzošs – iebraucot Rovaniemi, mitruma pilieniņi gaisā bija sasaluši kristāliņos, gaiss mirdzēja dažādās krāsās, neko tādu nebiju redzējusi. Tā bija kā tāda pozitīva zīme, ka viss būs labi. Tad es sāku darboties, mācīties somu valodu, studēt universitātē, un, redzot to, kā te viss mutuļo, mani tas ir ļoti, ļoti iedvesmojis.
Nākotne pieder uzņēmējiem
Tu esi kā savienotājposms zinātnes, uzņēmējdarbības un studentu sakabē. Viens no projektiem, ko šobrīd vadi, saucas "Ilgtspējīga uzņēmējdarbība cīņā pret negatīvām klimata pārmaiņām". Ko jūs darāt šī projekta ietvaros?
Pirmkārt, uzņēmējdarbības tēma Somijā ir ļoti aktuāla, jo ir skaidra sapratne par to, ka nākotne pieder uzņēmējiem. Ekonomiskās sistēmas mainās, un ir ļoti svarīgi, lai tiktu stimulēta uzņēmējdarbības vide un lai jaunieši jau šobrīd domātu par iespējām veidot savus uzņēmumus, attīstītu uzņēmēju domāšanu. Kādēļ? Jo tas ir ļoti svarīgi ekonomikai! Turklāt te saprot, ka nākotne pieder zaļajai ekonomikai, un Somijā lielākoties viss tiek veidots ar skatījumu nākotnē, ieskaitot izglītību.
Mēs te vienmēr skatāmies, kas nākotnē būs "modē", kas būs tie trendi, kādi būs attīstības virzieni, un mēģinām strādāt šādā veidā.
Somijā skats nākotnē ir viena no pamatvērtībām. Līdz ar to tādas tēmas kā zaļā ekonomika, klimata pārmaiņas, digitalizācija ir ļoti, ļoti būtiskas.
Es pati esmu sākusi darboties ar uzņēmējdarbības vides stimulēšanu augstskolas un projektu ietvaros. Vienbrīd mēs nonācām pie secinājuma, ka, tā kā Lapzeme ir orientēta uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un mēs nerunājam par milzīgām industrijām, pastāv problēma – jā, uzņēmēji vēlētos tā kā domāt par zaļo ekonomiku un veidot savus uzņēmumus tādā veidā, lai ņemtu vērā klimata pārmaiņas, adaptēties, rīkoties tā, lai ietekme uz klimatu būtu minimāla, bet viņiem nav zināšanu, kā to darīt. Un arī jauniešiem, kas labprāt veidotu savu biznesu, nav šīs izpratnes.
Nolēmām, ka kaut kas būtu jādara lietas labā, un varētu ieviest šīs tēmas izglītības programmās. Bet tad sapratām, ka nav pat tādu metodoloģiju, nav foršu metodiku, ko likt priekšā pasniedzējiem. Un vēl tapa diezgan skaidrs, ka ir nepieciešams pilnībā mainīt domāšanu, skatījumu, kādā veidā klimata pārmaiņu tēma vai ilgtspējas tēma var kļūt par uzņēmējdarbības resursu.
Un nevis par apgrūtinājumu, kā varbūt daudziem šķiet. Vai, atgriežoties pie iepriekš tevis bilstā, tas nozīmē, ka jūs palīdzat paņemt uzņēmējiem to, ko radījuši zinātnieki un izpētījuši pētnieki?
Precīzi.
Un ļaujat saprast, ka ilgtspējīga saimniekošana nav nekas apgrūtinošs, bet var nākt par labu pašiem uzņēmējiem?
Jebkurš projekts ir kādas problēmas vai problēmu risināšana. Šajā gadījumā – kā varam integrēt mācību procesā eksistējošu resursu, kā to pasniegt. Un šobrīd minētā projekta ietvaros mēs izstrādājam metodiku, testējam, eksperimentējam, izplatām šo pieredzi. Mēs strādājam gan sadarbībā ar ārzemju partneriem Vācijā un Nīderlandē, gan arī ar mūsu latviešu draugiem.
Viens no pasākumiem bija metodikas aprobēšana kopā ar studentiem. Atbrauca arī studentu grupa no Latvijas, daži no viņiem ir jau uzņēmēji iesācēji, daži studē uzņēmējdarbību. Viņiem arī tā bija liela pieredze un atklājums, jo bija iespēja redzēt, kas notiek Lapzemē, kādā veidā ilgtspējas resurss tiek izmantots kā resurss uzņēmējdarbības attīstībai, un ka tas var stimulēt viņu biznesu un patiesībā būt pat liels pluss.
Daži no studentiem atsauksmēs rakstīja, ka līdz šim pat neesot aizdomājušies, ka uzņēmējiem būtu jādomā par ilgtspēju un kādā veidā to ieviest uzņēmumā, tātad bija pilnīga nezināšana.
Pabeidzot šo nelielo apmācību, viņi jau teica, ka noteikti pievērsīs tam uzmanību un domās, kā to stimulēt organizācijā, kompānijā, kur strādā, vai savā uzņēmumā
Interesanti, šādas atklāsmes bija tikai studentiem no Latvijas vai arī no Vācijas un Nīderlandes? Vai viņi tomēr jau domā citādāk?
Bija dažādi. Katrā ziņā somu studentiem tas nebija liels pārsteigums, jo Somijā pie tā daudz strādā, ir daudz līdzīgu projektu šim, par to tiek runāts arvien vairāk. Somu studentiem drīzāk interesēja, kā šis projekts rezultēsies, kā tiks pabeigts. Viņi jau gribēja praktisko metodoloģiju, gribēja zināt, kā tā darbosies un kāds būs nākamais solis. Vācijas un Nīderlandes studentiem daudziem tēma bija zināma, bet noteikti nebija domājuši par to no uzņēmējdarbības skatpunkta.
Tu esi braukājusi ar vieslekcijām pa visu pasauli – no Polārā loka līdz Jaunzēlandei. Droši vien interesanti vērot atšķirības, turklāt jāpielāgojas auditorijai, kurai ir ļoti dažāda izpratne.
Jā, tas ir ļoti interesanti, atšķirības ir diezgan lielas. Ir reģioni un valstis, kur pievērš ļoti lielu uzmanību tieši uzņēmējdarbībai, un ir reģioni, valstis, kur tas nav tik aktuāli, tur man grūtāk pārliecināt par šīs tēmas nozīmību.
Vieslekcijās es arī daudz stāstu par Somijas izglītības sistēmu kā tādu, manā gadījumā tieši par augstāko izglītību. Par Somijas skolām jau daudz tiek runāts, mazāk zināms par augstskolām. Bet interese pasaulē ir ļoti liela. Daudzi interesējas, kādā veidā lietišķo zinātņu universitāte veido mācību procesu tā, lai mēs sagatavotu studentus tā saucamajai darba dzīvei. Liela interese ir par Arktikas reģionu, kas tas vispār ir un kā te viss notiek.
Arktika – iespēju reģions
Vārds "Arktika" liekas diezgan eksotisks, un, lasot par taviem projektiem, tur daudz kur vīd šis nosaukums. Šķiet, arī tu pati ar to esi aizrāvusies?
Arktikas tēma mani tiešām ļoti saista, jo, kad sāku šeit strādāt un piedalīties projektos, man bija milzīgs pārsteigums, cik lielā mērā un cik cieši visas ar Arktiku saistītās valstis sadarbojas, un cik lielā mērā tiek pievērsta uzmanība tieši ilgtspējas jautājumiem.
2015. gadā Parīzē sabrauca dažādu valstu pārstāvji un vienojās, ka kaut kas jādara klimata labā, radīja Parīzes nolīgumu, bet Arktikas reģionā par to runā jau sen, jau 1994. gadā tika noslēgts pirmais līgums par šī reģiona ilgtspējīgo attīstību!
Kā mēs te sakām, pārfrāzējot veco teicienu: kas notiek Arktikā, nepaliek Arktikā. Jo klimata pārmaiņas, kam globāla ietekme, lielā mērā sākas Arktikā, ledāju kušana un tamlīdzīgi.
Šie līgumi ir augstākais līmenis. Nākamais līmenis ir universitāšu sadarbība, vairāk nekā 200 universitātes visā Arktikas reģionā sadarbojas tā saucamās Arktikas Universitātes ietvaros. Tā nav atsevišķa juridiska iestāde, bet sadarbības tīkls. Regulāri notiek kopīgi projekti, studentu apmaiņa, zinātniskās pieredzes apmaiņa, darbība ir ļoti aktīva un dinamiska. Te sadarbība neizpaužas tikai satikšanās un papļāpāšanas līmenī, te mēs tiešām kopā veidojam nākotni, mēs tiešām pie tā turamies. Arktikas reģiona sadarbības modelis tiek minēts daudzos lielos forumos kā piemērs un paraugs.
Tu vadi arī "InnoBarentLab", studentu apvienību, kas veicina uzņēmējdarbību Barenca jūras reģionā, kā arī Jauno inovatīvo Arktikas uzņēmēju tīklošanos. Var secināt, ka arī jaunieši, studenti ļoti aktīvi veido savu nākotni, sadarbojas, tīklojas?
Pastāv tāda problēma, ka Arktikas reģiona jauniešiem tomēr gribas doties uz dienvidu pusi: norvēģiem uz Oslo, somiem uz Helsinkiem un tā tālāk.
Vairāku projektu ietvaros mums izdevās veicināt jauno uzņēmēju tīklošanos, un tas deva milzīgus rezultātus, jo daudzi no šiem dalībniekiem, jauniešiem, minēja, ka arī būtu devušies prom, jo Oslo un Helsinkos ir labākas iespējas, bet šogad projekta ietvaros esot sapratuši, ka ļoti daudz iespēju ir arī šeit, tā saucamajā Eiropas Arktikas reģionā jeb Barenca reģionā, un, savā starpā tīklojoties, viņi paši arī rada daudz jaunu inovatīvu ideju. Arktikas cilvēki ir ziemeļu cilvēki, un viņi viens otru ļoti labi saprot, viņi ļoti labi saprot resursus, ierobežojumus – attālumus, aukstumu, tumsu. Bet tai pašā laikā te ir gan dabas resursi, gan cilvēcisko īpašību resursi. Paverot viņiem nedaudz durtiņas, parādot šīs iespējas, ļaujot viņiem savā starpā mijiedarboties, veidojas šis tīkls, mēs savā starpā viņus saucam par "Arktikas tūkstoti", jo tur satiekas un tīklojas vairāk nekā tūkstotis jauno Arktikas uzņēmēju, kuri izstrādā jaunas idejas, veido jaunus uzņēmumus.
Ieguvumi veidojas sadarbībā
Var saprast, ka tur ļoti augstu vērtē savstarpējo sadarbību, savstarpējo ieguvumu; ka viss notiek ciešā sasaistē, ko varbūt būtu vērts pārņemt arī citviet.
Kad ilgāk dzīvo tajā vidē, šķiet, ka tas ir normāli un visur tā ir! Bet, runājot par sadarbību un savstarpējo ieguvumu – tā ir ļoti, ļoti svarīga tēma. Kaut vai, ja pieminam tūrisma attīstību.
Varētu domāt, ka šeit, Lapzemē, kompānijas lielā mērā sacenšas par saviem klientiem, bet patiesībā uzņēmumi ar līdzīgu piedāvājumu klāstu bieži vien ir sadarbības partneri. Uz šīs sadarbības pamata visi ir ieguvēji.
Nevis – mēs esam konkurenti, mēs nedalīsimies ne ar informāciju, ne pakalpojumiem! Arī citās jomās ir svarīgs sadarbības aspekts. Vienkāršoti runājot, te valda princips – palīdzēsim viens otram, un mēs visi būsim ieguvēji.
Te svarīgi arī pieminēt par aprites ekonomiku. Šeit, Arktikā, Kemi pilsētā atrodas lielākais aprites ekonomikas centrs Somijā, daži saka, ka tas pat ir lielākais Eiropā. Ļoti vienkāršoti stāstot – gan lielie, gan mazie, gan ģimenes uzņēmumi sadarbojas ar milzīgajām kompānijām un notiek tāda kā apmaiņa, dalīšanās gan ar zināšanām, gan ar konkrētiem resursiem. Ja, piemēram, kādam no uzņēmumiem ir daudz enerģijas resursu, viņi padalīsies ar citiem un pretī iegūs kaut ko citu, kādus pakalpojumus, produktus. Mērķis ir, lai būtu pēc iespējas mazāk nepārstrādātu vai izmestu resursu, produktu. Izmanto visu, ko un kā var, kopīgi un daloties. Tas ir ļoti interesants piemērs. Bet runa atkal ir par to pašu sadarbību, un tā ir jau tāda veida domāšana.
Faktiski tas ir augstāks līmenis jau ierastajai sadzīves praksei, kad cilvēki labas mantas, kuras pašiem nevajag, atdod kaimiņam vai kādam sociālajam uzņēmumam.
Burtiski tā tas arī notiek.
Tu dēvē Lapzemi par inovāciju reģionu, un ka tur šo jēdzienu "inovācijas" neuztver tikai kā kaut kādus revolucionārus jaunievedumus, bet kā veselu ekosistēmu ar ļoti daudzām sastāvdaļām. Vai tie ir garie, tumšie ziemas vakari, kas liek būt radošākiem un domāt par to, kā uzlabot dzīvi?
Drīzāk mūs iedvesmo šī brīža garā diena, jo Saule nenoriet un paliek virs horizonta, un prāts šobrīd ir rosīgs! (smejas) Tumšajos mēnešos mēs nodarbojamies ar rosīgā prāta ideju realizēšanu. Bet, ja nopietni – kad sāku pati studēt Somijā, sākotnēji daudz kas likās ļoti pārsteidzošs, es brīnījos un domāju, kā viņi ir panākuši to, kas viņiem ir, kā viņi dzīvo, kā viņi ir organizējuši savu dzīvi un ekonomiku, izglītību.
Vienā no pirmajām lekcijām universitātē uzdevu pasniedzējam jautājumu, lai viņš īsi noraksturo, kas tad ir Somijas veiksmes stāsts. Viņš minēja divas lietas – izglītība un inovācijas.
Manā toreizējā skatījumā inovācijas bija kas tāds, ar ko nodarbojas, nezinu, Stīvs Džobss un citi lieli, gudri prāti, un ka "mazajiem cilvēkiem" par to pat domāt nav vajadzības. Bet tad mēs sākām runāt par inovācijām, par izpētes rezultātiem, kā tos izmantot, lai veidotu jaunas biznesa idejas, lai veidotu ekosistēmu. Tas ir pasākumu kopums. Šobrīd jau kopā ar studentiem darbojamies tieši ar praktiskajiem rīkiem, lai viņi saprastu, ka jebkurš cilvēks var radīt ko jaunu. Būtiski ir mācēt sakombinēt! Un patiesībā tas ir arī pasaules redzējums. Mēs, piemēram, ar jauniešiem dodamies ceļojumā no Rovaniemi līdz Barenca jūrai. Un studentu uzdevums ir vienkārši vērot un – brīnīties. Atbraucot mājās, viņiem ir jāpasaka, kas ir tas, ko viņi novērojuši un par ko brīnījušies, un kā mēs to varētu izmantot kā resursu, lai izveidotu jaunu produktu, jaunu servisu. Jūs nevarat iedomāties, cik tur izšķiļas daudz jaunu, fantastisku ideju! It kā liekas – mums te ir auksts, tumšs, cilvēki dzīvo tālu viens no otra, ko tad te var iesākt. Bet var, un daudz ko!
Es domāju, arī Latvijā tieši tas pats – atveram acis, skatāmies, brīnāmies, visu kopā saliekot, rodas daudz jaunu, inovatīvu ideju. Pie mums reiz viesojās viens no liela uzņēmuma vadītājiem, kas atbild tieši par izpēti, un viņam bija tāds slaids "1000:1". Viņš skaidroja – ir vajadzīgs tūkstotis ideju, lai viena realizētos.
Somijā tiek stimulēts šis ideju rašanās process. Jo vairāk ideju, jo vairāk arī realizēsies un nesīs labumu ekonomikai. Ļoti vienkārši.
Brīnumstāsti var būt arī Latvijā
Būtībā tas nozīmē, ka par inovatoru var kļūt jebkurš, vienkārši paskatoties no cita rakursa, atrodot kādu jaunu pielietojumu jebkam. Un tā varbūt būs maziņa inovācijiņa, bet tomēr kas jauns, mazs puzles gabaliņš lielajā mozaīkā.
Tieši tā, puzles gabaliņš, varbūt mazs, bet gana nozīmīgs. Un, ja to ir daudz… Es lietoju teicienu "izmainīt skatpunktu", un tas nav tik vienkārši, tas ir ļoti grūti. Vēl jāpiemin viena lieta saistībā ar Somijas izglītību un konkrēti Lapzemi: runājot par inovāciju stimulēšanu, reiz viens no pasniedzējiem teica – mēs daudz špikojam! Somi, tostarp lapzemieši, ceļo pa pasauli un visu laiku mācās.
Nevis tikai aizbrauc, paskatās, cik citur skaisti, bet noteikti kaut ko ieraudzīs, pamanīs, atvedīs mājās novēroto un ieviesīs, pielāgojot vietējiem apstākļiem un prasībām.
Savulaik uzstājies Latvijā ar lekciju "Kāpēc latviešiem jābūt egoistiskiem". Tur teici, ka arī somi var daudz ko mācīties no latviešiem, ne tikai mēs no somiem. Interesanti, ka arī citās valstīs strādājošie pētnieki saka – latviešiem piemīt kreativitāte, caururbšanas spēja, dabiska prasība pēc estētikas it visā. Vai mums būtu jābūt nedaudz vairāk pašpārliecinātiem?
Es pati esmu labs piemērs tam, kas mēs, latvieši, esam. Egoistiski es pateikšu šādi – domāju, ka daudzi somi šeit, Lapzemē, no manis mācās, un esmu par to lepna, un lepni varu teikt – "es esmu no Latvijas". Dzīvojot Latvijā, man arī bija sajūta, ka tur, kaut kur, viņi māk labāk, viņi zina labāk, māk pareizāk.
Dzīvē esmu daudz ceļojusi saistībā ar savu darbu gan kā vieslektore, gan kā projektu vadītāja. Sapratu, ka mēs vienkārši sevi pietiekami nenovērtējam. Arī Latvijā sadzīviskā līmenī ar ģimeni, draugiem runājam, un tad viņi vienmēr prasa – nu, kā tad tur ir? Kā tad viņi tur dara? Un sagaida kaut kādu brīnumstāstu. Es nezinu, vai iespējams mūsu politikas veidotājiem mainīt šo diskursu, mainīt šos uzskatus. Varbūt caur medijiem likt novērtēt to, kas mums ir. Un mums ir daudz!
Jau minētā kreativitāte – šeit man tā ir speciāli jāmāca. Vācijā jāmāca, Nīderlandē. Jā, tad atveras, uzsūc, dara. Bet tas nepiemīt dabiski. Varbūt tas nāk no mūsu izglītības, jo tas jau nav nekas tāds, ko mēs speciāli būtu izdomājuši un īpaši ieviesuši. Mums tas ir jānovērtē. Tas ir tas, ko citur mēģina mākslīgi kultivēt, ieviest ar stratēģiskiem lēmumiem. Mums tas jau ir.
Vēl mums piemīt ļoti laba spēja adaptēties, ātri pielāgoties. Šobrīd pat par šo tēmu ir lekciju kurss universitātē – par spēju ātri pielāgoties apstākļiem, ātri reaģēt uz pārmaiņām, ātri ieviest pārmaiņas.
Latvijā tas ir dabiski, par to netiek daudz runāts, tas vienkārši notiek. Tā ir šī gadsimta viena no pamatvērtībām, un mums, latviešiem, viņa ir! Vai par to Latvijā daudz runā? Vai sakām – jā, redz, mēs to varam?
Kas man patīk Somijas izglītībā – tev ļauj izvērsties, ļauj izplest spārnus, eksperimentēt, ko mēs arī darām mūsu projektos: ieviešam jaunās metodoloģijas eksperimentējot. Es to varu darīt, arī izmantojot šīs te "latviskās kvalitātes". Pielāgojamies, pamēģinām, nebaidāmies! Visiem silti iesaku izlasīt Zentas Mauriņas grāmatu "Uzdrīkstēšanās". Šī ir mūsu pamatvērtība – uzdrīkstēšanās, un, to izmantojot, varam būt ļoti spēcīgi. Problēmas ir visur, visās valstīs un sabiedrībās, vienkārši jāmācās pieiet šīm problēmām kreatīvi, inovatīvi, un viss principā ir risināms, jautājums ir par attieksmi.
Domāju, ka mums visiem kopā vajadzētu apzināt stiprās puses un par viņām vairāk runāt, vairāk attīstīt, uzsvērt, un būvēt savu nākotni, tieši balstoties uz tām, jo mums viņu ir daudz. To darot un vēl sadarbojoties, varam veidot mūsu Latvijai brīnišķīgu nākotni!
