Patlaban renovāciju ietekmē ne tikai iedzīvotāju aktivitāte un pašvaldību spēja palīdzēt ar savu ieguldījumu, šobrīd daudzus baida lielās būvmateriālu un renovācijas izmaksas.
Uzkrājums par mazu
Lai pētītu to daudzdzīvokļu namu likteni, kuras kliedz pēc renovācijas, bet kuru tehniskais stāvoklis ir tāds, ka tas prasa ļoti lielus ieguldījumus, Latvijas Radio devās uz Valgundes pagasta Valgundes ciemu. Tur nama Celtnieku ielā 41 iedzīvotāja Anita Skubiļina, kura šeit dzīvo 10 gadus, uzskaitīja tehniskās problēmas, kuras daudzdzīvokļu mājai vajadzētu savest kārtībā. "Jumts, kas nav skaists. Nobrukuši arī ventilācijas skursteņi. Jumts nav skaists ne tikai vizuāli, bet arī iekšā tek ūdens," saka Skubiļina.
Viņa piebilst, ka dzīvokļos pagaidām ūdens gan netek. Tas notiekot kāpņu telpā.
Mājas iedzīvotāja turpina: "Tad, kad bija iedzīvotāju sapulce, tad arī visi iedzīvotāji izteica vēlmi nomainīt ieejas durvis."
Bet vēlmes tālāk par darīšanu un patiesu gribēšanu netiek, jo, lai mājā veiktu tik vērienīgu remontu, ar iedzīvotāju ikmēneša iemaksām uzkrājumam ir par maz. Nepieciešams papildu finansējums. Anita Skubiļina atzīst, ka lūkojas uz jauno "Altum" programmu "Mājas remontam", kurā iespējams iegūt aizdevumu, kas pēc tam mājas iemītniekiem gan pilnā apmērā būtu jāatmaksā. Bet to darīt ir jāvēlas vismaz 51% mājas iedzīvotāju. Pagaidām kritiskā masa nav sasniegta, un tikmēr ar mājas tehniskām nepilnībām esot jāsadzīvo. "Šeit arī plaisas sienās. Tās arī būtu jālabo, lai māja "neaizietu pa pieskari". Jūs nāciet augstāk, lietus laikā man te bija peļķe. Tas nozīmē, ka kaut kur no jumta tek. Lūk, tur brūni pleķi griestos," stāsta un rāda Skubiļina.
Šai mājai ir vairāk nekā 38 gadi, līdz ar to, gadiem ejot, tehniskās likstas mazākas nepaliek. Latvijas Radio novēroja, ka mājas pagalmā kāds kungs pļauj zāli. Pēc tam Latvijas Radio noskaidroja, ka čaklais kungs ir šīs mājas vecākais, kurš diemžēl sarunai nepiekrita. Turpat pie mājas puķu dobē rosās arī šīs mājas iemītniece Irēna, kura stāsta, ka mājai nepieciešams labot jumtu un arī balkonus, kas sākuši drupt. "Mēs paši cenšamies kaut ko salabot, lai neciestu fundaments. Redziet, cauruli pielikām, lai lietus ūdeņi netek mājas pamatos. Mums ir ļoti labs mājas vecākais. Ja viņš nebūtu, tad mums būtu kā blakus mājā, kurai stikli izdauzīti," atzīst Irēna.
Taču problēmas ar šādām mājām nav tikai novados. Rīgā, Neredzīgo ciematā esošajā Braila ielā, Latvijas Radio sastop vairākus iedzīvotājus, kuri nav mierā ar tur esošo daudzdzīvokļu māju tehnisko stāvokli. Iedzīvotāji stāsta, ka vēlētos ko darīt lietas labā, bet šeit ir tikai īrnieki, jo namu īpašnieks ir Latvijas Neredzīgo biedrība. Mājā esot plaisas. Taču vienlaicīgi iedzīvotāji uzskata, ka pie vainas ir grunts, kur māja celta. Kādam, kad nesen bijis stiprs vējš, logi izbiruši, kaut arī bija ielikti tā saucamie plastmasas. Brūkot arī balkoni.
Vai noteikti jāglābj?
"Atbilstoši ēku atjaunošanas ilgtermiņa stratēģijai, 2050. gadā apmēram 30% daudzdzīvokļu māju nebūs lietderīgi siltināt. To nolietojums un vecums būs tāds, ka īpašniekiem tas finansiāli neatmaksāsies," atzīst Ekonomikas ministrijas (EM) Mājokļu politikas departamenta direktors Mārtiņš Auders.
Viņš piebilst, ka, protams, jebkuru ēku var izglābt, bet jautājums – cik tas maksā?
Visvairāk līdz sliktam tehniskam stāvoklim ir nonākušas gan pirmskara laikā celtās mājas, gan 1. pasaules kara gadu koka mājas. Tās ir vecas ēkas, kas ir sliktā tehniskā stāvoklī bez labiekārtojuma. Šādas ēkas esot visā Latvijā, tai skaitā arī Rīgā ļoti daudz. "Visa Maskavas priekšpilsēta un Pārdaugava ir ar koka ēkām. To atjaunošana maksā dārgi. Laukos vairāk ir padomju laiku ēkas. Daudzviet tās atrodas nevis pilsētu vai ciemu centros, bet nekurienes vidū," saka EM speciālists.
Uz Latvijas Radio jautājumu – ko darīt ar šīm mājām, kāda ir valsts politika? – Auders atbild: "Es teiktu – neko, jo visas ēkas, kas ir uzbūvētas, izņemot izcilus arhitektūras pieminekļus, kādreiz tiks nojauktas. Piemēram, baznīcas, muižas, pilis ir skaistas ēkas un daudzas no tām iet bojā. Tās ir ar lielāku pievienoto vērtību nekā bloku māju apbūve vai vecas barakas, kas tika lēti uzbūvētas strādniekiem. Tas vairāk ir šo māju īpašnieku jautājums. Bet valstij iespēju robežās ir jāpalīdz ar līdzfinansējumu."
Valsts palīdz no diviem makiem
Proti, atbalsta instrumenti ir divi: jau 13 gadus esošā daudzdzīvokļu māju siltināšanas programma, kurai ir Eiropas fondu līdzfinansējums, un pērn rudenī izveidota jauna daudzdzīvokļu māju remonta aizdevuma programma. Abām programmām var pieteikties caur finanšu institūciju "Altum".
Atšķirība ir tāda, ka siltināšanas programmā nama iedzīvotāji saņem 50% grantu, kas nav jāatmaksā, bet remonta programmā 20 gadu periodā ir jāatmaksā visa aizņemtā summa,
skaidro "Altum" pārstāve Ieva Vērzemniece, sakot, ka līdz nākamā gada beigām remonta programmā pieejami 30 miljoni eiro un kredītam var pieteikties jebkura daudzdzīvokļu māja, kas vēlas veikt remontu.
Vērzemniece uzsver, ka naudu no šīm atbalsta programmām var dabūt arī grausti un arī sliktākā stāvoklī esošas mājas. Taču esot viens nosacījums – "Altum" mājas remonta aizdevumu piešķir, ja aizdevums atteikts komercbankā.
Naudai pieteiktos projektus varētu skaitīt desmitos. "Pieteikumi ir, bet tas finansējuma apmērs katrai atšķiras – gan 10, gan 100 tūkstoši eiro vienai mājai. Novērojums ir tāds, ka piesakās mājas, kuras vēlas veikt remontu pakāpeniski, pa daļām," saka Vērzemniece.
Var ieguldīt arī graustā
"Altum" aizdevumu 190 000 eiro apmērā mājas remontam izmantojis Oskars Dedelis, kurš ikdienā dzīvo Mārupē, bet nolēma atjaunot graustu savā dzimtajā pilsētā – Daugavpilī. Māja atrodas Daugavpils vēsturiskajā centrā. Tā sastāv no divām ēkām. Vienā ir 16 dzīvokļi, un šī māja jau nodota ekspluatācijā. Otru māju vēl atjauno.
"Tehniskais stāvoklis bija ļoti bēdīgs, un tur dzīvoja bezpajumtnieki, kad mēs ēku iegādājāmies. Ēka bija pamesta, un viss iespējamais, kas bija nedaudz vērtīgs, piemēram, metāls, bija nozāģēts, apzāģēts, iznests un izlaupīts. Māja pat dažās vietās bija degusi. Mēs, ģimene, redzējām nākotnes vīziju, kā var atjaunot šo ēku, saglabājot kaut ko vēsturisku un sniedzot tai pienesumu, jaunas lietas, piemēram, inženierkomunikācijas, bet kopumā šādi mēs varējām atstāt kaut kādu vēsti no vēstures. Šo māju izmantojam kā īres namu ar pastāvīgu ienākumu avotu," stāsta Dedelis.
Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Inženierekonomikas un vadības fakultātes Būvuzņēmējdarbības un nekustamā īpašuma ekonomikas institūta pētnieks Kaspars Freimanis atzīst: "Protams, atjaunot var visu, bet – cik tas beigās izmaksās." Viņš saka, ka Latvijā ir ļoti kupls skaits tādu daudzdzīvokļu namu, kurus nav ekonomiski izdevīgi atjaunot.
"Ēkas uzturēšana kā siltināšana vairāk ir kā energoefektivitātes noturības pasākumi, bet, lai ēku turpmāk ekspluatētu, tad tai ir jāatbilst būvniecības likuma 9. panta prasībām, un galvenā prasība ir mehāniskā noturība. Lai visas nesošās konstrukcijas būtu labā stāvoklī," likumus skaidro Freimanis. Viņš piebilst – ja nesošās konstrukcijas, jumts, pamati ir sliktā tehniskā stāvoklī, tad siltināšana ir tikai kā čaula, bet tā neuzlabo mājas tehnisko stāvokli. "Neveicot nekādus remonta darbus, šo ēku tehniskais stāvoklis pasliktināsies un tās turpmāk nevarēs ekspluatēt," viņš uzsver.
Jau pirms diviem gadiem Valsts kontroles veiktā revīzija, kad tika vētītas daudzdzīvokļu mājas 10 pašvaldībās, atklāja neglaimojošus datus – liela daļa dzīvojamā fonda degradējas līdz grausta stāvoklim. Fakti bija dažādi – sākot no pārkāpumiem ugunsdrošībā un beidzot ar jumta, pamatu un citiem bojājumiem.
Valsts kontroles pārstāvis Edgars Korčagins atzina: "Bija vairāki gadījumi, kad pašvaldības konstatēja – ēkas ir nedrošas dzīvošanai un ēkās nav ekonomiski izdevīgi veikt jebkādas investīcijas to stāvokļa uzlabošanai. Rezultātā trīs pašvaldībās no 20 ēkām cilvēki ir pārvietoti uz citām, un šīs ēkas nav turpmākai dzīvošanai paredzētas."
Korčagins stāsta, ka šajos divos gados pašvaldības nav sēdējušas, rokas klēpī salikušas.
Tās izdarījušas daudz – apzinājušas savā īpašumā esošo ēku stāvokli, daudzviet pārskatītas apsaimniekošanas maksas, ir sākti remonti. "Ir uzlabojusies arī uzraudzība no pašvaldību būvvalžu puses, kas ir ne mazāk svarīgs posms ēku drošības ķēdē. Bet, protams, daudzas lietas nevar izdarīt, ja vienkārši nav naudas," piebilst Valsts kontroles pārstāvis.
Kopumā, lai savestu kārtībā visu dzīvojamo fondu Latvijā, ir nepieciešami 4,5 miljardi eiro, bet tik daudz naudas valstij nav. Turklāt nolūkā paskubināt dzīvojamā fonda sakārtošanu pagaidām Latvija valsts piedāvā tikai burkānus, bet ar pātagas vicināšanu nesteidzas, atzīst EM pārstāvis Auders. "No valsts puses varu teikt, ka plaisa starp iespēju palīdzēt un vajadzībām ir ļoti liela. Latvija ir pāris procentus iepriekšējā periodā nosiltinājusi un pāris procentus vēl tagad. Kopā 10%. Tas nav nekas," saka Auders.
Tas nozīmē: ja situācija turpmākajos gados kaut kādā veidā tomēr nemainīsies, tad piepildīsies pravietojums – ka teju katra trešā māja pārvērtīsies par dzīvošanai bīstamu graustu.
