Raidījumā kandidātiem piedāvāts teorētisks un tajā pašā laikā realitātei pietuvināts uzdevums: kāda būtu viņu kā VID ģenerāldirektora reakcija, ja viņiem zvanītu zemkopības ministrs, sakot, ka VID rīcības dēļ nevar pastrādāt viens liels graudkopības uzņēmums.
Šādā situācijā VID vadītāja amata kandidāte, apdrošināšanas jomas pārzinātāja Ilze Cīrule būtu gatava tikties ar ministru un iedziļināties jautājuma būtībā: “Es apsolu, ka iepazīšos ar informāciju par konkrēto lietu un tad sagatavošu viņam priekšlikumu, kā rīkoties šajā situācijā.” Viņa gan nesola palīdzēt atvērt rūpnīcu, jo tas būs atkarīgs no tā, vai būs bijuši nopietni pārkāpumi.
“Šeit nav runa par to, ka ministrs pārstāv kādu partiju, šeit ir runa par Latvijai nozīmīgu uzņēmumu,” piebilst Cīrule.
“Tas ir super – zemkopības ministram rūp sava nozare!” saka nodokļu plānošanas speciālists Kaspars Rumba. Ja ministrs uzskata par svarīgu šo jautājumu, tad VID ģenerāldirektoram nebūtu iemesla netikties un neizpētīt jautājumu. Tomēr tālākā rīcība jāizvērtē pēc apstākļiem.
“Es esmu par to, lai uzņēmumi strādā, jo dīkstāve visiem maksā. Ar graudiem vispār ir, ka tie ir sezonāla rakstura darbi,” saka Rumba.
Līdzīgi rīkotos arī Latvijas Bankas Finanšu stabilitātes pārvaldes vadītāja vietnieks Andris Ņikitins. “Manā gadījumā mēs nebūtu nonākuši līdz uzņēmuma darbības traumēšanai,” saka kandidāts.
Jāspēj pamanīt politisko spiedienu
Komentējot šādu situāciju, politoloģe Iveta Kažoka portālam Lsm.lv skaidro, ka ministrs ir politiskā amatpersona, kurai būtu jāseko līdzi, vai pārvaldes jomā nenotiek kādas nejēdzības. Bet, ja tādas notiek, tad būtu jāmēģina panākt, ka ierēdņi tās risina. Tāpēc pats par sevi fakts, ka ministrs norāda uz problēmu sektorā, nav nosodāms.
No VID ģenerāldirektora puses svarīgi ir tas, ko viņš par šo situāciju ir zinājis, un jāspēj pamanīt politisko spiedienu. Tā tas būtu gadījumā, ja ministrs norāda uz vienu konkrētu uzņēmumu, lai gan šādi sarežģījumi varbūt ir raksturīgi arī citiem nozares uzņēmumiem.
Ja VID vadītājs piekrīt risināt problēmas vienam šīs nozares uzņēmumiem, tad būtu jāpiekrīt līdzīgi rīkoties attiecībā pret citiem.
Būtiski, lai VID vadītājs neradītu priekšstatus, ka palīdz uzņēmumu atpestīt no problēmas tikai tāpēc, ka tam aizbildnis ir ministrs.
Sliktākais, kas var notiek - ja ministrs un VID pieņem kā normu to, ka jārisina ar partijām saistītu uzņēmumu problēmas. Tā būtu milzīga kļūda. Tādā veidā korumpē partiju vidi un attiecības starp uzņēmumiem un politiķiem, norāda Kažoka.
Ziņots, ka iepriekšējā VID vadītāja Ināra Pētersone 30.maijā iesniedza atlūgumu. Pētersone uzsvēra, ka atlūgumu iesniegusi vairāku apstākļu dēļ. Uz VID vadītāja amatu tika izsludināts konkurss, taču tas beidzās bez rezultāta. Pēc tam finanšu ministre VID vadītāja amatam oficiāli izvirzīja pašreizējo Valsts vides dienesta vadītāju Ingu Koļegovu, taču viņa vēlāk no kandidēšanas uz šo amatu atteicās.
Pēc tam nolemts izsludināt atkārtotu konkursu uz VID vadītāja amatu. Tāpat politiķi nolēma paaugstināt VID ģenerāldirektora algu.
Konkursa trešajā kārtā iekļuva četri pretendenti, taču Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss atsauca savu kandidatūru. Līdz ar to ir palikuši trīs pretendenti:
- Latvijas Bankas pārvaldes vadītāja vietnieks Andris Ņikitins,
- nodokļu plānošanas speciālists Kaspars Rumba,
- apdrošināšanas jomas pārzinātāja Ilze Cīrule.
