Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Klimatneitralitāte: Somijas un Latvijas ieceres šī mērķa sasniegšanai

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Lasīšanas vēsture Latvijā no reformācijas līdz zviedru laikiem. Māras Grudules eseja

Ekonomists: Latvijai daudz vairāk līdzekļu būtu jātērē izpētē un attīstībā

Vasara ekonomikā viennozīmīgi ir beigusies. Intervija ar ekonomistu Kazāku

Lai arī Krišjāņa Kariņa ("Jaunā Vienotība") valdībai šis jau ir otrais budžets tās neilgajā mūžā, nekādas kardinālas pārmaiņas redzamas nav. Proti, ja, veidojot šī gada budžetu, visas ķezas tika norakstītas uz iepriekšējo valdību un tapa tehniskais budžets, tad tagad daudzām lietām vienkārši neesot naudas. Vismaz tādas runas dzirdamas publiskajā telpā, kur pietrūkst sarunu par prioritātēm un to, ko vēlamies panākt, lai Latvijas iedzīvotāju dzīve uzlabotos un labklājība augtu. Par to, kāda ir Latvijas ekonomika - ko varam un ko nevaram atļauties un vai globālā ekonomikas bremzēšanās mūs ietekmēs - Latvijas Radio sarunājās ar Latvijas Bankas padomes locekli Mārtiņu Kazāku.

Vēl pavisam nesen premjers Krišjānis Kariņš lielījās, ka nākamgad mums ir vēsturiski lielākais valsts budžets – desmit miljardi eiro. Sekojot līdzi sarunām, tā vien šķiet, ka mums ir teju vismazākais budžets, jo naudas nepietiek. Kāpēc tā? Vai tā ir politiķu nespēja formulēt galvenās prioritātes? Vai tomēr dotie solījumi ir bijuši neizpildāmi un tautas valodā sakot – politiķi ir ieberzušies?

Ja skatāmies uz budžetu, tad tas tiešām būs lielākais, kādu būsim redzējuši. Ekonomika ir augusi, un līdz ar to iekasētais nodokļu apjoms budžetā ir lielāks. Tas, ka notiek diskusijas par budžetu, ir pilnīgi dabiski.

Šobrīd diskusijas notiek vairāk tādā kā "plakanā līmenī" – skolotājiem dosim naudu vai nedosim, mediķiem būs nauda vai nebūs? Bet par lielām lietām, ko vēlamies sasniegt, tādu diskusiju īsti neesmu dzirdējusi.

Tas varbūt būs mazliet vēlāk. Mums jārēķinās, ka daudzas no partijām, kas tagad ir Saeimā, ir tur pirmo reizi un līdz ar to tur notiek stīvēšanās. Bet es domāju, ka tā ir absolūti normāla lieta, ka katrai partijai ir savs viedoklis un ir nepieciešama diskusija. Ja savukārt skatāmies uz budžeta apjomu - kāds tiek dalīts -, viennozīmīgi ir vesela virkne izdevumu un solījumu, kuri ir iepriekšējās vai pat iepriekšējo valdību doti. Līdz ar to, pat ja budžets ir lielākais, tas vienlaicīgi nenozīmē, ka ir ļoti daudz brīvas naudas. Daļa tās naudas ir "iezīmēta", apsolīta un cilvēki to gaida.

Taču ir vēl viena lieta, ko redzam, - notiek sarunu process, un jautājums ir, cik partijas savā starpā spēs vienoties un viena otrai piekāpties, jo arī tas ir absolūti skaidrs, ka visām iniciatīvām, kuras ir uzliktas uz galda, protams, naudas nebūs. Un tad ir jautājums – kuras iniciatīvas izvēlēsies kā svarīgākās, vai tiks iezīmēts kaut kāds laika rāmis, kad tās tiks īstenotas. Tas viss ir sarunu process.

Tajā pašā laikā – ja skatāmies uz ekonomikas attīstību, tā vēl aug. Taču ir arī skaidrs, ka vasara ekonomikā viennozīmīgi ir beigusies.

Turklāt visā pasaulē. Tas, ka vasara ir beigusies, nebūt nenozīmē, ka uzreiz būs ziema – būs gan atvasara, būs arī rudens…Vēl laiks ir. Bet viennozīmīgi – ekonomika tuvākajā laikā augs lēnāk. Un viens no iemesliem ir arī nenoteiktība, tās ir bažas par tirdzniecības karu ietekmi, bažas par breksitu. Tas mazina vēlmi investēt, vēlmi tērēt, liek atsevišķos gadījumos nogaidīt. Ņemšanās ap budžetu var būt lokāls, vietējas nozīmes elements, kas nenoteiktību var palielināt. Līdz ar to, skatoties uz nākamā gada budžetu, protams, ekonomikai būtu vislabāk - jo tas mazinātu nenoteiktību -, ka šo budžetu pieņemtu ātri un tad ķertos klāt jau citām lietām.

Vai šajā budžetā ir redzams, ka valdība ir domājusi par nenoteiktību pasaulē, par breksita iespējamo ietekmi? Vai valsts tam ir gatava?

Gatavs ekonomikas sabremzēšanās brīdim pilnībā neviens nevar būt. Taču ir dažas lietas, kuras liecina, ka esam krietni, krietni gatavāki mazāk sāpīgi pārdzīvot sabremzēšanos nekā iepriekšējā reizē. Viena no problēmām, kas krīzes laikā ir vissāpīgākā, ir liels parādu apjoms. Pašlaik tas nav. Parādu apjoms uzņēmējiem un mājsaimniecībām ir samērā neliels. Ja skatāmies uz budžetu – lai gan pēdējos gados diemžēl budžets ir veidots pārsvarā ar deficītu, parādu apjoms ir būtiski mazinājies, ja mēram to pret ekonomiku kopumā.

Līdz ar to Latvijas ekonomika ir noturīgāka pret ārējiem šokiem, nekā tas ir bijis citās reizēs, bet tajā pašā laikā ir vēl vesela virkne lietu, ko vēl var darīt.

Piemēram, ko?

Piemēram, tas nenozīmē, ka uzreiz ir jāsāk tērēt. Pašreizējā brīdī Latvijas ekonomika vēl tiešā veidā nav jāstimulē. Izaugsme ir. Arī pasaules ekonomika, lai arī nevienmērīgāk, bet tomēr joprojām aug, un līdz ar to mūsu eksporta tirgi, lai arī nevienmērīgāk, bet arvien vēl aug. Kā valsts mēs varam veikt sagatavošanās darbus, lai esam gatavi tam brīdim, kad tiešām pasaules ekonomika sabremzējas, piemēram, tā paša "Brexit" dēļ, un mēs varam iedarbināt kaut kādus procesus, kas ekonomikai ļautu justies labāk. Piemēram, uzsākt lielus infrastruktūras projektus. Nevis tos sākt tagad, bet sagatavoties, lai tie ir tādā gatavības stadijā, kad administratīvi var tos palaist vieglāk.

Viens šāds projekts jau tagad tiek gatavots – "Rail Baltica".

Jā, tas varētu būt viens no šādiem projektiem. Pašreiz, ja domājam, kā gatavoties recesijai, ir svarīgi veidot pārdomātu budžetu. Pašreiz milzīga ekonomikas sildīšana nudien nav nepieciešama. Tas ir risks, ir "Moneyval", taču kopumā šobrīd Latvijai milzīgu nesabalansētību nav, kas varētu mūs vest ļoti dziļā krīzē. Tāpēc ir laiks ar mierīgu prātu, mierīgā veidā gatavoties lieliem projektiem. Un viens no tiem ir "Rail Baltica".

Bet ir vēl viens interesants aspekts – ne jau visi šie projekti ir jāveic par valsts naudu. Ja ir iespēja piesaistīt privāto partnerību un šo administratīvo procesu darīt caurskatāmu un efektīvu, tad šādi projekti budžetu deficīta ciparus tiešā veidā neietekmēs, bet ekonomikai var palīdzēt.

Ja runājam par naudu, tad nereti tieši Eiropas Savienības līdzekļi ir tie, kas mūsu ekonomiku silda un veicina tās izaugsmi. Tagad Eiropā ir sākušās sarunas par daudzgadu budžetu. Jūsuprāt, vai ir šobrīd definētas Latvijas intereses? Patlaban publiskā telpā nopietnu diskusiju par to joprojām nav.

Es domāju, ka tur var daudz ko vēl darīt. Politiķu un valsts institūciju aprindās, protams, skatās, kā šo budžetu pēc iespējas efektīvāk ekonomikā izmantot. Tās jomas, manuprāt, vēl nav precīzi definētas. Skatāmies kaut vai uz nākamo Nacionālo attīstības plānu, tas arī vēl nav pabeigts. Manuprāt, ļoti svarīga lieta ir pasniegt šos mērķus tādā veidā, lai iedzīvotāji tos saprot un zina. Jo, visiem piedaloties kopēji šo mērķu sasniegšanā, rezultāts var būt krietni ātrāks un veiksmīgāks.

Līdz ar to ir nepieciešams stāsts – kādi tad ir Latvijas mērķi, ko mēs darām, kā mēs darām, kā uz to virzāmies.

Lai Latvija būtu bagāta un pārtikusi valsts, tad ir vesela virkne lietu, kas mums ir jādara citādāk nekā līdz šim. Protams, varam skatīties arī uz citām valstīm un apstrīdēt datus, un teikt, ka varbūt mēs tik slikti neizskatāmies, bet paskatāmies uz oficiālajiem datiem, kas ir saistīti ar izpēti un pētniecību. Mēs šīm lietām tērējam zem 1% no iekšzemes kopprodukta. Eiropas vidējais rādītājs ir ap 2%. Ja gribam pelnīt vairāk, tas nozīmē, ka mums ir jādara sarežģītākas lietas, un izpēte un attīstība ir viena no tām jomām, kur ieguldīto līdzekļu apjomu palielināt ir nepieciešams. Un tam nāk līdzi izglītība, tam nāk līdzi zinātne.

Šobrīd neesmu dzirdējusi sarunu, ka vairāk naudas dosim zinātnei…

Jā, tā pietrūkst. Protams, no sākuma zinātne būtu jāsakārto. Jāuzstāda precīzi kritēriji, ko gribam ar zinātni darīt un kā to visu organizēt. Saudzīgi sakot, šīs lietas vēl nudien nav pabeigtas. Tur vēl daudz ko darīt. Taču – jā, par šī lietām ir jārunā un jāpieņem lēmumi.

Ja skatāmies uz nākamā gada budžetu un ja jūs jautājat – vai redzam konkrētas prioritātes, pašlaik mēs tur redzam, ka ir iestrādes no iepriekšējiem gadiem un ir pašreizējā brīža vēlmju saraksts, ko katra ministrija un partija grib darīt. Bet tās naudas visiem pietiekoši nebūs un līdz ar to būs jāvienojas – ko tad var un ko nevar atļauties. Manuprāt, ļoti svarīga lieta, uz ko būtu jāskatās, ja gribam, lai ekonomika aug, tad reformām nauda ir jāatrod.

Kamēr reformām naudas nebūs, tikmēr ekonomika nebūs strukturāli spējīga no vidējā ienākuma slazda izrāpties.

Teicāt, ka vajag atrast naudu reformām. Taču – kādām? Vai tā ir jau esošā veselības un izglītības nozares reforma, vai arī domājam par pavisam citām reformām, piemēram, par pašas ekonomikas struktūras reformu? Eiropas Savienības mērķis ir veidot inovatīvu ekonomiku, mūsu valdības deklarācijā arī ir ierakstīts, ka ir vajadzīga moderna un inovatīva ekonomika. Vai ir redzams, ka tas patiešām ir valdības mērķis, ka notiek kaut vai gatavošanās jau šāda veida reformai?

Ekonomika mainās pati – gan palīdzot valdībai, gan arī valdībai nepievēršot tai pietiekoši uzmanību. Paskatāmies kaut vai uz Latvijas eksporta sektoru. Mēs redzam, ka straujāk augošais eksporta sektors ir pakalpojumi. Pakalpojumu struktūra pēdējo desmit gadu laikā arī ir ļoti radikāli mainījusies. Pirms 20 gadiem lielākie sektori bija ostas un dzelzceļš. Tagad iInformācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT) sektors ir jau lielāks par katru no šiem sektoriem. Līdz ar to, ekonomika jau pati kļūst modernāka. Bet, manuprāt, būtu nepieciešams arī valstij šo procesu stimulēt, un viens no veidiem ir ieguldījumi izpētē un attīstībā. Un varbūt ne tikai struktūrfondu naudu, kas ir ļoti būtiska, bet ir arī jābūt citiem motivācijas elementiem.

Taču ir vēl viena ļoti būtiska lieta, ja runājam par nākošajiem struktūrfondu periodiem, – ir jāsaprot, ka naudas došana tiešā veidā mazinās.

Lai naudu no struktūrfondiem iegūtu, ir jāiemācās sadarboties ar citām valstīm un jāpiesakās kopējos projektos. Līdz ar to sadarbības, kompetences un jaudas stiprināšana Latvijai arī ir ļoti nepieciešama. Tā kā visas šīs lietas diemžēl ir jādara paralēli. Un tad ar budžetu, un tas ir politiķu rokās, ir jāuzliek galvenie uzsvari. Un vēl viena lieta, protams, ir skatīties, cik efektīvi tiek tērēti esošie budžeta līdzekļi. Mēs redzam, ka esošā valdība ir turpinājusi skatīties arī uz esošo līdzekļu izlietojumu efektivitāti un tur arī ir atrastas rezerves.

Vai 93 miljoni eiro, kas tika atrasti – tas ir daudz vai maz?

Es domāju, ka tur vēl var meklēt. Tā labā lieta ir, ka tas process neapstājas. Tur atrast turpmākajos gados var vēl, un vēl, un vēl…, jo arī ekonomika kļūst citādāka, arī veids, kā strādā uzņēmumi, mainās, arī valsts pārvalde kļūst modernāka.

Šobrīd politiķi mēģina savā ziņā vienoties „pa kluso”, daudz savus strīdus nenesot ārā no valdības ēkas. Diskusijas par nākamo valsts budžetu, salīdzinot ar citiem gadiem, ir mierīgas. Vismaz tā ir pagaidām. Mēs tagad runājam, ka būtu tomēr labi runāt – uz kurieni ejam, kāds ir valsts budžeta mērķis, ko ar šo naudu valsts vēlas sasniegt...

Tam būtu jābūt labi komunicētam. Partijas ir uzstādījušas savus mērķus, kā tās vēlas šo naudu tērēt – protams, būtu labi zināt, kāpēc tieši tādā veidā un ko tas dos. Bet pārāk daudz trokšņa arī par labu nenāktu, jo tad skaidrība var mazināties.

Es domāju, ka labākais scenārijs būtu partijām iekšēji izrunāt, kādas šīs prioritātes ir, pēc tam skaidrā veidā iedzīvotājiem un uzņēmējiem pastāstīt, ko tas nozīmē nākotnei un kā mums līdz ar to rīkoties, lai ekonomika justos labāk.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ekonomika
Ziņas
Jaunākie
Interesanti