Atvērtie faili

#03 Jaunais normālais jeb dzīve pēc Covid-19 pandēmijas izraisītās ārkārtas situācijas

Atvērtie faili

#05 Vardarbība audžuģimenē: stāsts izgaismo plašākas nepilnības bāriņtiesu sistēmā

#04 Iepriekšējās krīzes radīto parādu jūgā teju vesela Latvijas mazpilsēta

«Trekno gadu» parādu salauztās dzīves. Atbildību nes tikai kredītu ņēmēji

Covid-19 pandēmija draud izraisīt jaunu ekonomikas krīzi, bet Latvijā ir tūkstošiem cilvēku, kuri vēl nav atguvušies no "trekno gadu" burbuļa pārplīšanas. Viņi ir pazaudējuši visus savus īpašumus un joprojām ir banku parādnieki. Daudzi no viņiem ir bijuši pārgalvīgi, taču pārgalvīgas bija arī bankas, un tagad visa atbildība par to palikusi kredītņēmējiem. Latvijas Bankas jaunais prezidents Mārtiņš Kazāks rosina šos kredītus norakstīt, taču likuma iniciatīva visiem nepalīdzēs. Aiz skaitļiem ir reālas salauztas dzīves.

ĪSUMĀ:

Arnis Mednis sapņoja par džeza klubu

Liela daļa dziedātāja un komponista Arņa Medņa dzīves ir mūzika. Viņš dziedājis gan solo, gan grupā "Odis", gan rakstījis mūziku citiem izpildītājiem. Mednis arī pārstāvējis Latviju Eirovīzijā. Darbi gāja no rokas, un mirklī, kad arī iespēju bija daudz, Arnis nolēma, ka pietiek pašam uz skatuves kāpt un laiks Rīgā atvērt džeza klubu. 

"Atvērtie faili" podkāstā

 

 

 

 

  • Savā lietotnē raksti - Atvērtie faili 

 

Jauna epizode katru ceturtdienu, garums - 28 min.

"Tie bija traki laiki. Cilvēki zaudēja kritisku attieksmi pret daudzām lietām vai pret biznesu. Par džeza klubu es ilgus gadus biju domājis. Un man visi draugi teica: "Nu, Medni, kad tu savu džeza klubu taisīsi?" Pienāca treknie gadi, bankas naudu nežēloja un deva pa labi, pa kreisi. Un es domāju, ka nu ir īstais laiks!" stāsta mūziķis.

Lai gan Arnis zinājis, ka Latvijā šāds klubs nekad nebūs stāvgrūdām pilns, jo gluži vienkārši džezam pie mums dziļu sakņu nav, viņš nolēma riskēt un savu klubu atvēra. Paņēma ap 300 tūkstošu latu lielu hipotekāro kredītu, lai varētu nopirkt un renovēt telpas. Banka prasīja galvojumu - Arņa ģimenes privātmāju Mārupē. To, ka pavisam drīz ekonomika pārkarsīs un Arnis tajā situācijā būs ar visneizdevīgākajām kārtīm rokās, viņš pat iedomāties nevarēja. 

"Bija tā - mēs atvērāmies pavasarī, vasara bija ļoti karsta, un Rīga bija vienkārši tukša. Rudenī mums sāka labāk iet. Un tad, man liekas, ka tas bija novembris, parādījās televīzijā Ivars Godmanis un teica: "Parexam kaput!" Un otrā dienā man džeza klubs bija tukšs," atceras Mednis.

Burbulis plīsa, klubs peļņu nenesa, kredīts bija jāatmaksā..

"Tajā brīdī, kad tas viss sākās, es sapratu, ka es drīz būšu uz ielas. Un tā arī notika," norāda Mednis.

Krīzes laikā ienākumi bija tādi, ka, Arnis saka, pat elektrības rēķinus nevarēja nomaksāt, kur nu hipotēku. Pie izlīguma ar banku nonākt nespēja, jo naudas nebija. Kaut kā jau galus centās savilkt, skrēja, darīja, uztraucās, pārdzīvoja… Un tad Arni zemē notrieca insults. Viņš divas nedēļas nogulēja komā. 

"Es zaudēju visu, kas man bija, tajā skaitā arī veselību," uzsver mūziķis.

Arņa dzīvotgriba izrādījās spēcīga. Ārsta prognoze, ka viņš paliks ratiņkrēslā, nepiepildījās, un Arnis ne vien kustas, bet arī komponē. Taču papildu kritiskajam veselības stāvoklim izjuka arī laulība.

"Nekas baigi rožains tas nav, jāsaka. Tas sagrāva pilnīgi visu, kas man bija. Man sagrāva ģimeni, manu veselību, visu, ko es mūžā biju nopelnījis, sastrādājis, tas viss man tika atņemts," stāsta Mednis.

Pašlaik Arnim Mednim nekas vairs nepieder. Viņš dzīvo īrētā dzīvoklī. Lai arī banka atņēma gan kluba telpas, gan ģimenes māju, īpašumu vērtība pēc burbuļa uzpūstā cenu krituma bija kritusies tik ļoti, ka Arnim joprojām palika milzīgs parāds. Skaitļi viņa galvā jūk. Cik nu viņš atceras - vairāk nekā 100 tūkstoši. Mūziķis saka - viņam simts mūžu nepietiktu, lai to samaksātu. Autortiesību honorārus par atskaņoto mūziku pārtver tiesu izpildītājs. Šajos 11 gados Arnis Mednis nav varējis atļauties pat personisko maksātnespējas procesu, jo tas ir pārāk dārgs – depozītam un valsts nodevai vien vajag ap tūkstoš eiro, un šādas naudas viņam nav. Tagad maksātnespējas procesa noteikumi atviegloti, un viņš sācis krāt naudu tam.

Andris ģimenei gribēja māju

Līdzīgus pārdzīvojumus treknajos gados ņemtais mājokļa kredīts sagādā Andrim. Vīrieša vārds ir mainīts, jo savu stāstu viņš bija ar mieru izstāstīt tikai anonīmi. 2005. gadā Andris nosprieda, ka ir īstais brīdis nodrošināt sevi, sievu un suni ar personīgo mājvietu. Noskatīts bija dzīvoklis ārpus Rīgas, kuru teorētiski ar tā brīža algu izmaksāt varētu pat piecu gadu laikā. Tomēr ar banku vienojās, ka darīs kā citi - kredītu ņems uz 25 gadiem, bet, kad darbā noslēgsies liels projekts un par to saņems attiecīgu atalgojumu, bez soda sankcijām uzreiz varētu dzēst visu atlikušo kredīta daļu. Viss šķita daudzsološi. Tomēr ekonomikas pārkaršana skāra arī viņu.

Pēc dzīvokļa pārdošanas izsolē Andrim palika nedzēsta apmēram puse no kredīta saistībām – vairāk nekā 40 tūkstoši latu. Kopš tā laika Andris slēpjas.

"Es skatos kontā, un kontā man ir nulle. Pēc loģikas, kontā bija jābūt mīnusam. Kontā ir nulle… Tas arī viss. Nekas vairāk mani arī neinteresē," saka Andris. Viņš atzīst, ka ir iegrūsts ēnu ekonomikā.

Ko ar šī brīža pieredzi viņš gribētu pateikt pats sev tajā tālajā 2005. gadā, kad ņēma kredītu? Andris atbild ar pretjautājumu, kādēļ pie mums nevar, kā citās valstīs, kur, zaudējot kredītā ņemto īpašumu, aizņēmējam nepaliek saistības:

"Ja tā būtu, tad cilvēki varētu ņemt mājokļus un maksātu kredītus. Un viņi zinātu, ka neieberzīsies vēl dziļāk. Ja viņam notiks nelaime, viņš atdod atslēgas un iet vai nu īrēt dzīvokli, vai kaut ko citu izdomā. Tas tikai loģiski būtu."

Andris runā par tā saukto "nolikto atslēgu" principu. Tagad tāds Latvijas likumos ir iestrādāts. Tiesa, Saeimai tas prasīja teju desmit gadu kopš nekustamā īpašuma pirkšanas buma. Turklāt banku lobijs panāca, ka to noteica kā izvēles iespēju, nevis obligātu. Praksē šī opcija nav populāra. Precīzāk būtu teikt - tā ir pilnībā nepopulāra. Apmaiņā pret sevis pasargāšanu bankas prasa daudz lielāku pirmo iemaksu un augstākus procentmaksājumus. Un cilvēki, ņemot kredītu privātīpašumam, arī pēc krīzes mācībām negrib pieļaut domu, ka to var nākties zaudēt.

Likuma labojumi arī nekādā veidā nerada izeju strupceļam, kurā 2008. gadā nonāca Arnis, Andris un daudzi citi. Kopumā Latvijā pašlaik ir vairāk nekā 10 tūkstoši cilvēku, kuri kā kredītņēmēji vai galvotāji zaudējuši savus īpašumus, bet joprojām ir banku parādnieki. Viņu nedzēsto parādu summa – 600 miljoni eiro. Ceturtā daļa šo parādnieku ir "Swedbank".

Trekno gadu uzdzīvei bija divas puses – aizdevēji un aizņēmēji. Bankas ar zaudējumiem tika galā ātri. Piemēram, "Swedbank" krīzes dēļ zaudējumus cieta divus gadus. Banka jau sen strādā ar simtiem miljonu peļņu. Atbildību par trekno gadu dzīrēm turpina nest tikai aizņēmēji.

Parādu atlaišana

Pirms Covid-19 pandēmija lika valstī izsludināt ārkārtējo situāciju, Latvijas Bankas jaunais prezidents Mārtiņš Kazāks nāca klajā ar iniciatīvu trekno gadu parādus atlaist. "Manuprāt, tas vienkārši ir jāizdara. Žēl, ka tas nav izdarīts agrāk, bet nu labāk ātrāk, nekā vēlāk," viņš uzsver.

Iniciatīva paredz visām pusēm bez jebkādām izmaksām norakstīt hipotekāros aizņēmumus, kurus līdz šai baltai dienai iedzīvotāji nav spējīgi atmaksāt. Būtisks priekšnoteikums - īpašums, kas bijis ieķīlāts, jau ir zaudēts.

Tas attiecas gan uz kredītņēmējiem, gan galvotājiem. Latvijas Radio ideju skaidro Latvijas Bankas padomes padomnieks Edvards Kušners:

"Tā normatīvā puse nav ļoti sarežģīta. Mums no parlamenta vajag divas lietas - piekrist, ka bankas var to darīt vienpusēji, šobrīd likums to neļauj. Likums liek atrast to parādnieku un piespiest viņu parakstīt. Un otra lieta ir, lai tas netiek aplikts ar nodokli, jo mūsu likumi ir tādi, ka, ja cilvēks dabū šo brīvlaišanu, viņam tas skaitās kā dāvinājums. Un viņš uzreiz paliek parādā valstij. Nu, tas būtu absurdi." 

Komercbankas Kazāka iniciatīvu atbalsta. Baņķieru motivāciju izklāsta "Swedbank" pārstāvis Ainars Balcers:

"Mēs runājam par parādsaistībām, kas bankas pusē jau tehniski ir norakstītas. Tātad ir atzīts tas, ka tās atgūt vairs nevarēs. Tas, kas varbūt ir bankas pusē, ir tas, ka šīs saistības ir tikai tīri tehniskas, tās rada joprojām tādu uzturēšanas procesu. Bet kas vēl, manuprāt, ir tas svarīgākais - šo iedzīvotāju atgriešana ekonomiskajā apritē. Tas nozīmē, ka šie cilvēki atkal varētu sākt normāli lietot bankas kontu, lietot bankas citus produktus, ar laiku pierādīt, ka viņi spēj atjaunot savu ekonomisko aktivitāti. Es teiktu, ka tas ir tāds abpusējs izdevīgums - no klienta ar tehnisku parādu, kurš nevar darīt neko, ir klients, kurš brīvi var atgriezties caurspīdīgā ekonomikā."

Tomēr ir visai būtiska nianse. Kazāka iniciatīva atlaist "trekno gadu" parādus negarantēs, ka tie tiešām tiks dzēsti. Tā uz parādu problēmu skatās no banku, nevis parādnieku viedokļa. Komercbankām tiks dota iespēja tos atlaist, bet nebūs uzlikts par pienākumu. 

"Nevar ar likumu uzdot bankām brīvlaist šīs saistības, jo tad tā ir, teiksim, ekspropriācija. Tad mēs nonāksim pie problēmām gan ar Satversmi, gan ar investīciju līgumiem. Mēs vienkārši piedāvājam dot iespēju," saka Balcers.

Kam, vai un cik daudz no parāda dzēst, to, visticamāk, atstās izlemt pašām kredītiestādēm. Kritēriju sarakstā būtiskākais būšot, vai parādnieku rīcība šo gadu laikā nav bijusi ļaunprātīga, piemēram, vai atņemtais mājoklis nav izdemolēts un vai komunikācijā nav bijuši mēģinājumi kaut ko slēpt.

"Es teiktu, ka bankas pazīst savus klientus. Un šajā gadījumā likumdevējiem būtu jāuzticas bankām tajā ziņā, ka tās ļoti labi spēj izvērtēt to, kurš no klientiem ir godprātīgi pildījis saistības, bijis problēmu gadījumā ieinteresēts to sakārtošanā, un kuri ir veikuši apzināti ļaunprātīgas darbības," norāda Finanšu nozares asociācijas juridiskais padomnieks Edgars Pastars.

Parādnieki, protams, ir skeptiski par to, ka tiesības izlemt viņu likteni būs bankām. 

"Ja kaut kāda pusgada laikā nomainās trīs menedžeri. Nu, sorry, tur vairs nekas nav atpazīstams. Es negribētu atbalstīt šādus lēmumus, galīgi nemaz. Jo tas ir neobjektīvi, tas būs tīri subjektīvs lēmums.

Ja būs šāds sadalījums, tad jau atkal velk uz kaut kādiem juridiskiem darbiem," saka Andris.

Nav tā, ka līdz šim bankas kredītņēmējiem nebūtu piedāvājušas izlīguma programmas. Atsevišķos gadījumos labticīgajiem parādniekiem piedāvāts dzēst līdz pat 90% saistību. Taču praksē tas īstenojies reti. Kā Arņa Medņa gadījumā - ja naudas nav, tad neko. 

"Tā komunikācija bija, bet labuma nekāda. Jo banka prasīja: "Okei, labi, tu nevari mēnesī maksāt 400, cik tu vari maksāt mēnesī?" Un es nevarēju maksāt necik!" stāsta Arnis.

Nozarē piekrīt, ka šīs programmas nav bijušas veiksmīgas. Runājot skaitļos, līdz šim ir atlaisti 60 miljoni eiro "treknajos gados" neveiksmīgi izsniegtu hipotekāro kredītu zaudējumu. Bet gaisā vēl karājas desmit reizes lielāks skaitlis.

"Ja mēs paskatāmies vēsturiski, tad šis dialogs starp finanšu iestādēm un privātpersonām 10 vai vēl vairāk - 12 gadus atpakaļ nebija tik atklāts un tik savstarpēji saprotošs. Līdz ar to kredītņēmēji baidās uzrunāt banku. Jo aizņēmējs saprot, ka viņam nav šī nauda, lai atmaksātu visu kopējo summu.

Viņš varbūt nemaz nestādās priekšā, ka banka tiešām būtu gatava runāt par pavisam nelielu līdzdalību un pārējo summu piedot un atlaist.

Tā kā reizēm, es domāju, ja arī mēs no savas puses mācētu to pateikt, ka šī summa varētu būt mazāka, šī summa varētu būt sadalīta kaut kādā saprotamā termiņā, tad bieži vien arī aizņēmējs varbūt būtu gatavs runāt. Bet pašreiz, es domāju, ka aizņēmēji ir nobijušies un cenšas piekopt tādu politiku, ka, ja es kādu laiku nebūšu devis ziņu, varbūt, ka tā problēma pazudīs," stāsta "SEB bankas" vadītāja Ieva Tetere.

Kredītņēmēju asociācijā norāda uz vēl vairākiem apstākļiem, kas vedina domāt, ka iniciatīva neatrisinās daudzu parādnieku problēmu. 

"Viena daļa jau ir ar tiesas spriedumiem, kur virsū ir tiesu izpildītājs. Pat ja bankas būtu ar mieru atcelt šos izpildrakstus, tas nekādā mērā šos parādniekus neatbrīvo no spriedumu izpildes izdevumu nomaksas, kur arī ir pietiekoši lielas summas," stāsta Latvijas Kredītņēmēju asociācijas valdes loceklis Aivars Rudis.

"Bet vēl trakākā daļa ir tā, kur bankas jau sen šos parādniekus ir cedējušas. Respektīvi,  pārdevušas trešajām personām, tātad parādu piedziņas kompānijām. Un ir vesela virkne banku, kuras faktiski izcīnīja savu portfeli ar dažiem šādiem darījumiem, tā pati "DNB banka", tā pati iepriekšējā "Krājbanka" utt." viņš uzsver.

Ja parāds ir bankā, kura ir likvidācijas procesā, tad cerība uz "piedošanu" ir tikai tiem, kuru saistības palikušas bankā vai arī pārdotas citām bankām. Iniciatīva neglābs kredītņēmējus, kuru saistības atdotas parādu piedzinējiem vai bijušas "Parex" vai "Krājbankā", un tādu kopā ir vairāk nekā 2,5 tūkstoši. Tiek uzskatīts, ka tik tālu likumdevēju rokas nevar aizsniegties.

Dārgā maksātnespēja

Un tieši tāpat šīs iniciatīvas ietvaros netiek domāts par tiem, kuriem sākts vai, vēl jo vairāk, iziets maksātnespējas process. Latvijas Bankā skaidro, ka plānots palīdzēt tikai bezcerīgiem gadījumiem. Ja reiz cilvēks sācis maksātnespēju, viņam ir iespējas, kaut vai nelielas, bet ir.

Ivo Krontāls treknajos gados ņēma hipotekāro kredītu dzīvoklim un īsi pēc tam arī mājai. Taču ekonomikas pārkaršanas brīdī par to visu samaksāt vairs nebija iespējams. Un viņa ceļš izveda cauri pieciem gariem maksātnespējas gadiem. Kā tas ir ietekmējis viņa dzīvi, un kā par to visu viņš jūtas tagad, kad, iespējams, visi parādi viņam tiktu dzēsti, ja vien pats nebūtu izkūlies visam cauri?

"Faktiski tajā brīdī pirmais, ko sajutu, bija, ka nevis es ņemu kredītu, bet man pārdod kredītu.

Uz maniem argumentiem, ka man jau ir viens kredīts, man ir ieķīlāts dzīvoklis, man atbildēja: "Bet tas nekas, Ivo, jums ir laba alga, mēs jums līgumā ieliksim punktu, ka jūs apņematies pusgada laikā pārdot dzīvokli, jūs mājai droši varat paņemt kredītu!" Tajā laikā vēl bija lati, man vajadzēja 105 tūkstošus latu, bet man menedžeris teica: "Nē, tev alga atļauj, ņem 125 tūkstošus, gan jau noderēs." Es paliku pie sava, ka tomēr tos 105 tūkstošus, ka man nevajag vairāk," stāsta Ivo.

Nāca krīze. Ivo ienākumi strauji saruka. Taču par nekustamajiem īpašumiem bija jāturpina maksāt. Tāpat abi ar sievu līzingā bija paņēmuši automašīnas. Ivo galvu smiltīs nebāza, bet meklēja risinājumu.

"Tajā laikā es gāju uz "DNB banku" ar lūgumu noslēgt kaut kādu līgumu uz gadu, kur es, piemēram, maksāju.. Toreiz bija 1100 eiro jāmaksā, jo tajā laikā kredītus sniedza eiro valūtā, jo procentlikme bija zemāka. Es piedāvāju 300 eiro mēnesī, bet noslēdzam vienošanos, ka es vismaz gadu vai divus varu dzīvot tajā mājā un ka viņi nesniegs tiesā prasības pieteikumu. Tā laika menedžere man atbildēja: "Nē, Ivo, mēs slēgt varam, bet tam nebūs nekāda nozīme, jo mēs tiesā esam iesnieguši prasību.""

Un tā, izsoļu āmuriem klaudzot, Ivo nolēma iet tolaik visai sarežģīto maksātnespējas ceļu. 

"Es sapratu, ka, ja mūk no tā kredīta... Nu, tu jau vari visu dzīvi mukt, bet cik tad ilgi? Tīri psiholoģiski vienā brīdī tas tevi noēd. Nolikt atslēgas un aizskriet uz ārzemēm? Bet man bērni ir šeit! Es nevarēju iedomāties, ka es varētu mēnesi, divus, pusgadu viņus neredzēt. Tas viennozīmīgi nebija risinājums. Salīdzinot ar šī brīža iespējām, es uzskatu, tajā laikā bija piecreiz grūtāk iziet maksātnespējas procesu. Tiem, kuriem nebija ienākumu vai īpašuma, tie nemaz nevarēja uzsākt. Tas likums bija tik absurds.

Lai varētu uzsākt maksātnespējas procesu, man tiesai bija jāpierāda, ka tā brīža ienākumi ir vismaz 1200 lati. Lati!" stāsta Ivo.

Process bija ne tikai sarežģīts, bet arī dārgs. Ivo Krontāls sarēķinājis, ka piecos gados administratīviem izdevumiem iztērējis 18 tūkstošus eiro, kas sevī ietvēra valsts nodevu, īpašumu novērtējumu, pasta izdevumus, administratora un kreditoru atlīdzību. Toties apmaiņā viņš tika atbrīvots no hipotekāro kredītu parāda, kas pēc īpašumu pārdošanas izsolē bija 150 tūkstoši eiro. 

Latvijas Radio jautāja, vai, izgājis maksātnespējas procesu, viņš neskatīsies ar šķību aci uz tiem, kuriem tagad dzēsīs parādus. 

"Aizvainojums vispār nav nekāds. Es tieši esmu priecīgs, ka šis varētu beidzot būt solis no banku puses, ka arī viņi uzņemas kaut kādu atbildību. Es esmu par to, lai atbrīvo no parādsaistībām," saka Ivo.

Arī Latvijas Kredītņēmēju asociācijā norāda, ka priecāsies par ikvienu, kuram parādus piedos. 

"Ja mēs varam atbrīvot no parādiem kaut vai 5000 cilvēku, kas it kā uz kopējā skaita nav nekas, tie ir tāpat 5000 cilvēku - viena maza Latvijas mazpilsēta, kuriem nav vairs parādu, var legāli strādāt, maksāt pilnus nodokļus, veidot uzņēmumu un tā tālāk," saka Kredītņēmēju asociācijas valdes loceklis Aivars Rudis.

Sociālajos tīklos gan redzēti arī pretēji viedokļi – cilvēki jautā, kāpēc viņiem nācies pašiem tikt galā ar parādiem, kamēr citiem tos tagad atlaidīs. 

Kas tiek darīts?

Latvijas Bankas priekšlikumu Saeimā sāk skatīt šonedēļ, un deputāti sliecas to atbalstīt, lai gan jautājumi vēl esot. 

"Liela daļa no šiem cilvēkiem šobrīd neatrodas Latvijā un strādā dažādos mazkvalificētos darbos. Protams, var teikt, ka viņi nav izdarījuši visu līdz pēdējam, lai šīs saistības dzēstu. Var, protams, viņus tiesāt uz mūžu un teikt, ka viņi nedrīkst Latvijā atgriezties. Bet, manuprāt, laiks iet uz priekšu, un ir jāņem vērā, ka viņi ir izdarījuši visu iespējamo - banku redzeslokā viņi ir bijuši, savu īpašumu viņi ir pazaudējuši, viņi ir centušies atmaksāt. Un tajā vienā brīdī, kad no viņiem vairs nav ko paņemt, tad pēc gandrīz 12 gadiem varam šo likumprojektu īstenot," norāda atbildīgās Budžeta komisijas deputāte Ilze Indriksone (Nacionālā apvienība).

Latvijas Bankas iniciatīva nekādā veidā nepalīdzēs tiem, kas iekrituši ātro kredītu slazdā. Šim mērķim tapuši citi likuma grozījumi, ko valdība atbalstīja aprīļa vidū. Mazo kredītu ņēmējiem plānots piedāvāt atvieglotu maksātnespējas procesu.

Kušners uzsver, ka uz parādu atlaišanu necerēt arī cilvēkiem, kuriem ienākumi sarukuši tagad – Covid-19 pandēmijā.

"Šis ir vienreizējs piedāvājums uz ļoti īpašu gadījumu, kas bija šī iepriekšējā hipotekārā krīze. Kā jūs arī jau pieteicāt - bija ārkārtīgi straujš īpašumu vērtību kritums, kā rezultātā cilvēki, pārdodot īpašumu, nespēja nosegt savas saistības. Šobrīd bankas ir bijušas daudz uzmanīgākas. Un arī cilvēki ir daudz uzmanīgāki - par laimi - un daudz izglītotāki, uzņemoties saistības. Neizskatās, ka mēs sagaidīsim tādu nekustamā īpašuma vērtību kritumu, lai mēs atkal nonāktu šajā situācijā, ka, atsavinot īpašumus, cilvēki nav noseguši savas saistības.

 Nekādā gadījumā to nedrīkst taisīt kā sistēmu, jo tad es, godīgi sakot, nesaprotu, kādēļ lai bankas vispār dotu kredītus," norāda Kušners.

Tomēr kredītņēmēju asociācijā brīdina, ka arī šī krīze cilvēkiem var radīt grūtības nomaksāt kredītus. Lai atkal nezaudētu lielu daļu nodokļu maksātāju, asociācijas vadītājs Aivars Rudis pat mudina ar likumu bankām aizliegt izsolīt ieķīlātos īpašumus vai uzrēķināt soda naudas tiem, kas krīzes dēļ nevar veikt kredītmaksājumus.

"Kāpēc vispār bankas sāka sastrādāties un slēgt šīs vienošanās par parādu daļēju dzēšanu, kuras notiek ļoti maz, bet notiek, un kāpēc bankas vispār ir gatavas par to runāt? Tikai tāpēc, ka parādījās likums, tas pats maksātnespējas likums, kas cilvēkam radīja alternatīvu. Un bankas vairs nevarēja vienpusējā kārtā diktēt savus noteikumus - "nu jūs visu mūžu esat parādā, un tagad jūs darīsiet to, ko mēs gribēsim".

Faktiski ar likuma spēku bankas šo gadu laikā ir spiestas iet uz  vienošanos. Tās ir spiestas runāt, šobrīd norakstīt. Un ja mēs tagad nepiespiedīsim šīs bankas to darīt, mēs tūlīt dabūsim nākošo parādnieku vilni," norāda Rudis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ekonomika
Ziņas
Jaunākie
Interesanti