Jau otro nedēļu, braucot no Maltas uz Dagdu vai otrādi, ceļmalā Baldas ūdensdzirnavu tuvumā omulīgi iekārtojies ar baltu galdautu apklāts galdiņš, lielākas un mazākas kastītes, pildītas ar āboliem, tomātiem, gurķiem, rūpīgi sapakotas kārbiņas ar vistu olām, zeltainas medus burciņas un smaržīgas garšvielu buntītes. Nepieciešamos labumus var nosvērt uz padomju laika svariem un, atstājot kases burciņā nelielu naudas summu, ņemt līdzi. Tā darbojas pašapkalpošanās veikaliņš, par kuru gādā viesu mājas "Baldas ūdensdzirnavas" saimnieces.
"Principā, viss jau ir ar vietas nosaukumu „Baldas ūdendzirnavas”, kas ir no 18.gadsimta īpašums Šadurskim bijis, un no rokas rokā ir pārgājis pie mums. Šobrīd mēs darbojamies kā viesu māja. Ieintriģē arī nosaukums „ūdensdzirnavas”, un mēs varam parādīt arī pašas dzirnaviņas, kuras ir ļoti labi saglabājušās, bet nedarbojas. Ir daudz dārzu apkārt un arī ražas, un tā mēs nonācām pie idejas par pašapkalpošanās tirdziņu," ūdensdzirnavu stāstu un ideju par, iespējams, pirmo pašapkalpošanos veikaliņu Latgalē izstāsta Eleonora Matule, kas ir īstena rīdziniece, dabas bērns, bet nu jau gadu tiek dēvēta par "ūdensdzirnavu mazo saimniecīti".
„Ir lielā saimniecīte un ir mazā saimniecīte, un es esmu tā mazā saimniecīte.
Lielā saimniecīte Nadzežda te darbojas jau septiņus gadus. Mēs esam divatā. Viņa ir ukrainiete, Latvijā dzīvo jau vairākus gadus, es - latviete. Mēs kā komplekts - viņā ir cīnītājas gars un es kā latviete nedaudz no iekšpuses, tad mums tāds foršs komplekts sanāk. Palēnām kaut ko radām.”
Līkumotās Baldas upes un gleznainās dabas ieskautās dzirnavas tikai pamazām atgūst otro elpu, tikmēr saimnieču izaudzētie augļi un dārzeņi gan neliek tik ilgi gaidīt.
„Šī vasara bija svētīga, un dārzos tas viss atspoguļojas. Mēs sasējām visu ko, un tas viss arī izauga. Un tad mēs, vaigus uzpūtuši, pārstrādājām – gurķi marinēšanai un tomāti ziemai. Tomēr mums paliek kas lieks. Paši mēs dzīvojam harmoniski ar dabu un cilvēkiem mums apkārt, tādēļ mēs nolēmām dalīties. Ideja par pašapkalpošanās veikaliņu ir ne tik ļoti par to, kā kaut ko nopelnīt, jo cenas ir demokrātiskas, bet vairāk par to, ka vēlamies dalīties. Un, ja mums ir vairāk, mēs varam dot kādam, kuram ir mazāk, tādēļ nav obligāti maksāt, var ņemt tāpat. Mēs tikai priecāsimies, ja kādam tas noderēs.”
Lai arī veikaliņš Maltas-Dagdas autoceļa malā darbojas neilgi, pircēji jau iemantojuši saimnieču uzticību.
„Pārsteidzoši godīgi cilvēki. Manuprāt, ticība cilvēkiem viņos pašos raisa atbildības sajūtu, ka man ir uzticējušies, sirdsapziņa ierunājas, un viņam nemaz negribas ņemt un aiznest, bet mēs esam gatavi arī uz to.”
Eleonora cer, ka ar šo piemēru viņi rosinās arī citus saimniekus nebaidīties dalīties un uzdrīkstēties izveidot ko līdzīgu savas mājas ceļmalā.
„Uzticēties cilvēkiem ir jauki. Arī pašiem laiks nav jātērē sēžot, tu vari dārzā kaut ko darīt, bet veikaliņš darbojas.
Pircēji ir pārsvarā vietējie iedzīvotāji, kuriem mājās nav savas siltumnīcas, lai tomātus izaudzētu vai arī medu, kurš no mūsu draugiem dzītais. Es ceru, ka šī ideja cilvēkiem iepatiksies un ka viņi savā pusē izdomās ko līdzīgu darīt.”
Kamēr vēl senatnīgās ūdens dzirnavas tikai gaida savu otrreizējo atdzimšanu, baltais saimniekkaķītis, uzmanot saimnieku rosīšanos un sagaidot biežos ciemiņus, savas dzirnavas nenogurstoši maļ dienu un nakti.
