Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Sniega bumbas efekts - kas britu izdevējus saista latviešu literatūrā

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Aiga Pelane: Pensiju sistēmu Latvijā vajag rūpīgi pārskatīt

Lauku veikalu tīkls samazinās, pircēji grib zemākas cenas pārtikai

REPORTĀŽA: Lauku veikalu tīkls sarūk, pircēji grib zemākas cenas pārtikai

Rīgas Ekonomikas augstskola šomēnes nāca klajā ar pētījumu, kurā secināts, ka tuvākajos gados mazumtirdzniecības izaugsme varētu samazināties uz pārtikas preču tirdzniecības rēķina. Prognozēts, ka samazināsies dažādas pārtikas pieejamība, kas zināmā mērā ir arī dzīves kvalitātes rādītājs valstī. To veicina jau zināmi faktori – demogrāfiskā situācija, lauku iedzīvotāju pirktspēja, kā arī mazo veikalnieku zemā interese strādāt lauku teritorijās un konkurences samazināšanās.

Ja vēl esam, tad izdzīvojam

Sidgunda ir pavisam neliels ciems Mālpils novadā, ar auto jāmēro aptuveni septiņi kilometri no novada centra. Šeit ir gan pamatskola, gan bibliotēka. Kultūras nams gan vairs nepastāv. Rīta stundās ciema centrā cilvēku šķietami netrūkst, iebraucot ciemā, ir norāde uz veikalu “Aibe”.

Ejot iekšā nelielajā Sidgundas bodē, uz koka verandas nolikti divi krēsli un galds ar pārtikas preču akciju avīzēm.

Veikals ir daļēji pašapkalpošanās, daļa preču jāvaicā pārdevējai.

Ir gan pārtika, gan neliels skolas un arī dārza piederumu stūrītis. Uzstādīts arī kafijas automāts, vienlaikus mazliet dziļāk veikalā ir arī krāsniņa, uz kuras novietota metāla tējkanna. “Ziema vienmēr ir bijusi klusa. Nākas gaidīt vasaras sezonu,” saka veikaliņa pārdevēja Olita.

Viņa ir īpašnieces mamma un te strādā 12 gadus. Olita stāsta, ka šobrīd veikalam ir arī grūtības atrast pārdevēju, jo nav, kas strādā. “Mums uz vietas ir tikai pensionāri un, diemžēl, dzērāji. Visi jaunieši ir izbraukuši,” atzīst Olita.

Lai arī Sidgundas veikalam it kā neesot pārāk rentabli laiki, tas šeit, mainot nosaukumus un īpašniekus, pastāv jau 20 gadus.

“Skolu likvidēja, un līdz ar to bērni mācās Suntažos vai Mālpilī. Protams, savu naudu viņi tērē tur veikalos. Agrāk pēc skolas laika te bija pilns veikals ar bērniem, katrs pirka kādu nieciņu, bet tagad mums pat īpaši nav jādomā par piedāvājumu viņiem,” norāda Olita.

Veikalniece secina, ka visvairāk cilvēku sanākot gaļas un zivju dienā, kas esot ceturtdien. Tāpēc nedēļas sākumā svaigas gaļas vitrīnās nav. Vēl ienesīgs laiks esot vasara, jo kādā vietējā saimniecībā zemeņu laukā strādā viesstrādnieki no Ukrainas.

“Agrāk te, Sidgundā, bija trīs veikali, tad viens likvidējās, un mums likās, ka biznesam iet labāk, bet tad atkal likvidējās viens vietējais kokapstrādes uzņēmums. Tā viss dzīvē iet kā zebrai – melns, tad balts, tad atkal melns.

Taču, ja mēs [veikals] te vēl turamies, tātad varam izdzīvot,” bilst Olita.

Neatbalstām «dziļo lauku miljonāru veikalu»

Līdzās pirmajam Sidgundas veikalam kādas garāžas durvīs stāv trīs jaunieši, apkopj motociklu un iemēģina to, izmetot līkumu līdz ceļa galam un atpakaļ. “Visu jau var dabūt uz vietas. Sidgundā ir divi veikali. Piemēram, aliņam cena abos veikalos atšķiras…” vērtē viens no jauniešiem.

Puiši saka, ka alus cena atšķiras.

"Dažreiz Rīgā vēl dārgāk nekā šeit. Vienīgi ir mazāka izvēle šeit, bet badā nomirt nevar.

Es katru dienu braukāju uz darbu Rīgā un tāpat tur veikalā neeju, atbraucu mājās un tad uz vietējo veikalu. Protams, pirms Ziemassvētkiem aizbraucu līdz Siguldai uz “Rimčiku”…” stāsta viens no jauniešiem.

Runīgākais no kompānijas ir mednieks, viņam svaiga gaļa neesot problēma. Ģimene ikdienā patērē meža gaļu.

Savukārt vietējā iedzīvotāja Santa nāk no veikala vien ar saldētu gaļas kaulu maisiņu. Viņa saka, ka tas suņiem.

“Cenas pārtikai vietējos mazajos veikalos ir daudz lielākas nekā citur, tāpēc mēs lielākoties braucam iepirkties uz Siguldu,”

norāda Santa. Izvēle esot pietiekama, bet cenas atšķiras pat viena tīkla veikalos dažādās vietās.

“Lai vietējais veikalnieks mani pievilinātu, viņam jāparūpējas, lai man nebūtu jāpiemaksā pat 70 centi pa virsu par maizes kukulīti. Tas tomēr ir ļoti daudz,” lēš Santa. “Ja es Siguldā nopērku maizi par 89 centiem, un te ir tā pati maize ar cenu 1,55 eiro - tā ir ļoti liela atšķirība.

Mēs ar ģimeni neatbalstām to “dziļo lauku miljonāru veikalu”,”

saka Santa.

Vēl kāda sastaptā saimniece Kintija stāsta, ka bieži pēc gaļas dodas uz Siguldas tirgu. Iemesls? Lielāks piedāvājums un zemākas cenas. “Man gribētos lielāku svaigas gaļas izvēli,” saka Kintija. “Veikali mums jau te ir labi: kaut ko var izvēlēties, ja ieej veikalā. Taču, ja man ir iespēja izbraukt uz lielveikalu, tad es izvēlos tur nopirkt pārtiku,” norāda Kintija.

Netur līdzi lielveikalu akcijām

Sidgundā ir divi veikali, kurus šķir neliels pārgājiens gar daudzstāvu namiem pāri vietējam futbola laukumam. Redzams, ka ļaudis iziet no mājām un mērķtiecīgi izvēlas ceļu uz vienu no veikaliem, jo ir izpētījuši produktu plauktus.

Otrs veikals, kam dots latvisks nosaukums “Kokles”, šķiet lielāks. Iedzīvotāji bieži piemin gaļas trūkumu. Veikalā tā ir fasēta.

Pārdevēja Sanita arī saka, ka mazajiem veikaliem nav viegli laiki, jo lauku cilvēku pirktspēja ir ļoti zema un liela daļa aizbraukuši no Sidgundas.

“Jā, mēs nevaram turēt līdzi “Top” veikaliem vai “Rimi” un “Maxima” preču akcijām. Mēs nevaram paņemt vienu apjomīgu paleti, jo mums te to neviens neizpirks,” norāda Sanita.

Viņa arī atzīst, ka

preču dažādību nodrošināt ir izaicinājums jau daudzus gadus.

Firmas, kuras mums piegādā preces, ja tās var iedot pa mazam apjomam dažādu preci un ar to pašu iepirkuma cenu, tad tas ir “super”, bet bieži to nevar, jo ir jāņem viens konkrēts apjoms, citādi ir neizdevīgāka cena veikalniekam.

“Šeit ir kā jau laukos - neliela cenu starpība ir, bet es nesūdzos,” norāda Silvija, sastapta pie otra veikala. “Uz lielveikaliem braucam, ja gadās kāds mērķtiecīgs brauciens uz pilsētām, un tad pie viena arī pārtiku [pērkam], bet speciāli pēc desas gabala nebraucam,” viņa norāda.

Zaubē laba dārzeņu izvēle

Netālu atrodas vairāki nelieli ciemi vai pagasti. Ceļā uz līdzās esošā Amatas novada Zaubi var redzēt, ka apdzīvotā vietā Upmalas pāris kilometrus aiz Sidgundas arī reiz bijis veikals, kas tagad pamests.

Zaubes alejā sastaptā Laura stāsta, ka šeit vietējais veikals esot labs, bet padārgs. Iespējams tādēļ, ka tam nav nekādas konkurences šajā miestā.

Zaubes vienīgajam veikalam izteiksmīgs nosaukums - ‘’Skorpions’’. Veikals ir ceļmalā, tāpēc bieži piestāj caurbraucēji, iespējams, pat biežāk nekā vietējie. Šis veikals ir liels un vienīgais miestā, dārzeņu izvēle atšķiras, pārdevējas saka, tas tāpēc, ka īpašnieks dārzeņus piegādā pats, nevis caur “Lats” tīklu. Zaubes veikala stāvlaukumā teju ik brīdi piestāj kāds auto, pircēju netrūkst.

Uģis strādā Rīgā un bieži iepērkas vietējā Zaubes veikalā, daļu ikdienā iepērkamās pārtikas veidojot arī tieši nopirkti labumi no vietējiem zemniekiem, kas gaļas produkcijā veikalu noteikti izkonkurējot. Savukārt ar velosipēdu pie veikala piebraukušais Jānis saka, piedāvājums ir labs, vietējiem nekā netrūkst.

Pie veikala sastaptā Baiba slavē veikala ilgo darba laiku. Vienlaikus Baiba saka, bērnu ikdienas vajadzību dēļ regulāri ir jāizbrauc uz kādas pilsētas lielveikalu.

Nav tik daudz saldējuma, toties ir siltas bulciņas

Tālāk ceļš ved uz Nītauri. Te ir divi veikali tieši pretī viens otram. Abi īpašnieki nav iestājušies arī nevienā tirgotāju ķēdē, tie ir mazi privāti veikaliņi. Vienā pārdevējas atsaka sarunu, bet noslogotā ceļa otrā pusē, nedaudz lielākā veikalā Dace un Maija ir runīgākas. Viņas stāsta, ka ir iedzīvotāji, kas nākt tikai uz vienu veikalu, un ir cilvēki, kas iet tikai uz otru veikalu.

Tiesa, kāda nītauriete, kas ir ceļā uz veikalu, stāsta, ka līdzīgi kā citviet viņa pēc gaļas un dārzeņiem brauc uz pilsētu.

“Cenas, cenas. Jā, lielākas. Es salīdzinu, kad braucu uz veikalu pilsētā. Piemēram, dārzenīši tur ir lielākā izvēlē (..)

Man personīgi pietrūkst majonēžu dažādības. Bet kopumā varu dabūt visu, ko vēlos, arī dažādu veidu maizes. Nevaram sūdzēties, ka Nītaures veikali nerūpētos par kvalitāti. Ir atsevišķas lietas, kuras gribētos, bet es jau saprotu, ja veikals kaut ko specifisku pasūta, bet neviens to nepirks, izņemot mani...” saka nītauriete.

Netālu no abiem veikaliem ir skola, kur, šķiet, nupat sācies pusdienu starpbrīdis, jo veikalos parādās skolēni. Evija un Sandija saka, ka tepat ir viss nepieciešamais, bet ar ģimeni tik un tā mēdz doties uz Siguldu pēc lētākas pārtikas. Viņas stāsta, ka veikalā nav lētā saldējuma – reizēm tikai vasarās. No otras puses, tajā var dabūt siltas bulciņas.

Lai arī lauku veikalu tīkls patiešām samazinās, veikalnieki, kas jau desmitiem gadu darbojas, saka, tie nekur nepazudīs. Proti, kamēr vien lauku teritorijās būs apdzīvotas vietas – būs, kas pērk pārtiku. Tiesa gan, ja lauku veikali grib kaut mazliet uzvarēt konkurencē ar pilsētas lielveikalu, tad ir jāieklausās savos pircējos - ļaudis turpinās balsot ar maciņu un arī lauku veikalā sagaida gan lētākas cenas, gan reizēm arī dārgāku, bet kvalitatīvu un dažādu pārtiku.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ekonomika
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti