Patlaban lielas platības ir aizaugušas ar krūmiem un zemnieki par saviem līdzekļiem pamazām attīra laukus. Tas ir dārgs process, tāpēc lauksaimnieki gaida valdības atbalstu aizaugušo zemju sakārtošanai.
Lauks, uz kura šajās dienās kombaini Jaunpils pagastā vāc labību, arī savulaik bija krūmiem apaudzis zemes gabals. Saimnieks, SIA “Joži” īpašnieks Gunvaldis Sproģis, stāsta, ka viņš saviem labības laukiem ik gadu piepulcina klāt aptuveni 40 hektārus zemes, jo nežēlo ne spēkus, ne līdzekļus apaugumu novākšanai.
“Nezinu, kāpēc mums aizaug tie lauki – vai tiešām mēs esam tik slinka tauta? Paši sevi dēvējam par arāju tautu... Tad nu mīļie, ko tad mēs aram – tik apmežosim. Vectēvi līdumus līda, ar bomjiem celmus plēsa, ar cirvjiem saknes. Šodien, kad ir tehnika, vai tiešām mums jāaizaudzē lauksaimniecības zeme?” neizpratni pauž Sproģis.
Arī kooperatīva “Latraps” tehniskās daļas vadītājs Aigars Lavrinovičs norāda, ka “tehnikas piedāvājums kļūst plašāks, bet trakākais, ka aizaudzis ar gadiem, nav masta priedes, bet tomēr ir aizaudzis, un tas zemniekam prasa līdzekļus”.
Raugoties uz plašo tehnikas klāstu, kur ir gan celmu frēzes, gan kultivatori un diski, mūsdienu cilvēkam grūti izprast, kā zemnieki līda līdumus un paplašināja laukus pirms simt gadiem un neļāva tiem aizaugt, jo katrs hektārs, kas apsēts ar labību, bija zelta vērtē.
Arī tagad vērtība ir atmežotai zemei, bet valsts atbalsts gan šobrīd pienākas tikai apmežošanai, kas arī ir vēlama tur, kur labību nevar sēt.
''Zemnieku saeimas'' valdes priekšsēdētājs Juris Lazdiņš norāda, ka lauksaimnieki apgūst platības, kurās ir potenciāls izaudzēt graudus un iegūt peļņu. Savukārt mežu stāda tur, kur augsnes nav piemērotas graudu audzēšanai.
“Vienīgi, lai mēs efektīvi sadalītu meža zemes un lauksaimniecības zemes, nav īpaša finansējuma zemju atmežošanai, kas ir dārgs un darbietilpīgs process. Esam runājuši ar ministriju, ka finansējums nepieciešams, ceram, ka būs šāds atbalsta mehānisms,” saka Lazdiņš.
Centrālās statistikas dati liecina, ka lauksaimniecībā izmantojamā zeme Latvijā patlaban svārstās ap 1,8 miljoniem hektāru. Tas ir divreiz mazāk nekā 1939. gadā, kad labību sēja un lopus audzēja 3,9 miljonu hektāru lielās platībās.
