Alojas novada zemnieku saimniecības „Strēlnieki” saimniecei Līgai Kozakai ganāmpulkā ir ap 50 kazu, pienu saimniece pati pārstrādā un uz dažādiem tirdziņiem ved vairāku šķirņu sierus:
"Nu meitenes, pilnīgi dievinu, pilnīgi manējie, viņas ir gan lielas palaidnes, ļoti lielas palaidnes, bet dievīgas. Markas ir ļoti daudz, nu jau ar kādām padsmit garšām, bet vienmēr jau visas uz tirgu neražo."
Viņa siera receptes gan izdomā, gan palienē. Saimniece stāsta, ka tagad jau pircēji prasa ne tikai kazas pienu, vai sieru, bet arī citus produktus:
"Prasa krējumu, sviestu, ļoti labi pērk biezpienu, es taisu svaigo sieriņu, tādu smērējamu. Teiksim, tā kā Filadelfijas siers, kā maskarpone, no viņa cep siera kūkas arī, cits izmanto tāpat," viņa stāsta.
Tomēr vēl jau arvien ir arī aizspriedumi, ka kazas pienam un tātad arī sieram ir šī specifiska garša un smarža. Nogaršojot Līgas gatavotos sierus, gan šo piegaršu nejūt.
"Cilvēks vispār ir ļoti interesants, ir tādi, kas, teiksim, neierauga, ka tas ir kazas siers, neredz to reklāmiņu, viņš garšo, jā, garšīgs viss, jā, ok. Un tad, kad viņš ierauga, ka tas ir kazas siers, tad viņš spļaudās, bet ir atkal tie, kas saka, ka vajag to garšu, cits saka nejūt, cits saka, ka jūt," viņa stāsta.
Saimnieces meita Marika, kura palīdz saimniecības darbos, atzīst, ka šie aizspriedumi lielākoties ir vecākās paaudzes cilvēkiem:
"Ar tiem aizspriedumiem ir tā, jā, ka tie ir vecākās paaudzes cilvēki, kas to produkciju, to pienu neņems, jo bērnībā ir bijusi kaza un vecmāmiņa likusi ēst, un saka - es tur jūtu smaku. Bet vairāk ir jaunie, ģimenes, kas grib bērniem, sev."
To, ka arvien vairāk cilvēku domā par veselīgu uzturu un līdz ar to arī izvērtē, kas ir produkta pamatā un kāda ir tā izcelsme, uzsver arī Kuldīgas novada Snēpeles pagasta „Nornieku” saimnieks Pēteris Gobzemis. Saimniecība, kura ir viena no lielākajām strausu audzētajām Latvijā, tagad pievērsusies arī gaļas kazu audzēšanai:
"Latvietis kļūst arvien vairāk izzināt gribošs un domājošs, ne tikai lai paēstu, bet lai saprastu, ko tas tev organismam iedod, ko ne. Tā arī domājot par kazas gaļu - kazas gaļa ir nedaudz treknāka, bet vēl augstāks dzelzs saturs, kā strausam, jo pēc dzelzs satura ir kaza, strauss, jaunlops, liellops un tad tikai nāk visi pārējie, tās ir tās labās lietas šajā gaļā. Un es domāju, ka tā noteikti ir perspektīva nozare."
Gaļas kazu audzēšana Latvijā vēl ir tikai pašā sākumposmā, jo, kā stāsta Latvijas Kazkopības biedrības valdes priekšsēdētāja Kristīne Piliena, šī gaļas kazu šķirne vēl tikai piemērojas mūsu apstākļiem:
"Šī šķirne pati ir veidojusies Āfrikā, un viennozīmīgi klimats Latvijā ne tuvu nav tāds, kāds ir Āfrikā. Un tas sākotnējais ceļš bija varbūt smags un grūts, kamēr šie dzīvnieki adaptējās, kamēr mēs iepazināmies, kā šiem dzīvniekiem šeit patiks, tagad jau var teikt, tā lieta ir skaidra, audzēt var."
Vēl gaļas kazu audzēšanu Latvijas Kazkopības biedrībā vērtē kā noderīgu arī noganīšanai, ainavas veidošanai, un kazu audzēšana ir arī iespēja laukos dažādot savu saimniekošanu.
