Zemnieku saimniecības „Pļavnieki” saimnieks Guntars Sebris atzīst, ka šogad ir ļoti slikta raža. “Viņiem bija jābūt pilniem zariem, tā ka nolīkst pavisam, bet ir retā vietā odziņas,” saka Sebris.
Tajā, ka agrajām šķirnēm nav cerētās ogu bagātības, vainojams ir šī gada vēsais un pat aukstais pavasaris. Saimnieki pat foto fiksējuši ainu 12. maijā, kad ziedošie augļu koki ir sniega kupenās.
“Tas ir ar to auksto laiku, ka viņiem nebija 15 grādu, kad viņiem ir apputeksnēšanās, bet bites no 15 grādiem sāk lidot, un viņiem vajag, kas apputeksnē. Ķiršiem var to visu [attīstības] procesu izjaukt vai nu auksta ziema, kad izsalst pumpuri, vai arī pavasaris nelabvēlīgs; tā kā tagad ziemas paliek daudz siltākas, tad lielākais risks uz pavasari ir,” saka saimnieks.
Guntars Sebris stāsta, ka šogad izmēģināti pat vairāki veidi cīņai ar salnām, bet būtisku rezultātu tas nav devis.
“Mēs izmēģinājām tos līdzekļus, ko reklamē pret salnām, bet teikšu, ka nekādas manāmas atšķirības nebija, lai būtu ķirši aizmetušies, tur atšķirības nemanām,” atzīst Sebris.
„Pļavnieku” dārzā aug piecas šķirnes ķiršu un pamatā tie ir saldie ķirši, kas ir pircēju iecienītāki, bet arī tiek izmēģinātas citas šķirnes.
“Kad mēs paplašinājām dārzu, mēs ņēmām un likām daļu no šīm esošajām šķirnēm, jo esam pa šiem gadiem pieraduši pie viņām, un „Kistīne” jeb „Artūrs” jaunā nosaukumā ir tā kā vislabāk iepatikusies, jo viņa ir vislabākā laikapstākļiem,” stāsta saimnieka meita Gundega.
Protams, Latvijā augušos ķiršus jau nesalīdzināt ar ievestajiem, nogaršojot “Pļavnieku” dārzā augušos, lai arī vēl tie nav īsti gatavi, aromāts ir daudz izteiktāks.
“Šie ir daudz aromātiskāki, jo veikalā jau viņi ir novākti, jau pagājis vairāku dienu laiks, tur saldētavās un visur, kamēr viņus atved; viņiem ir ķirša izskats, bet nav tas aromāts vairs, kamēr atnāk līdz šejienei, viņš jau īstenībā ir butaforija, un, lai viņi arī saglabātos, nebojātos veikalos, tad viņi ir ar kaut ko jāapstrādā, lai viņi nepūtu tai veikalā,” skaidro Sebris.
Bet kāpēc tomēr vietējo ķiršu ir tik maz? „Pļavnieku” saimnieki vērtē, ka tam ir vairāki iemesli - gan tas, ka nezini, kā ražai atsauksies laika apstākļi ziemā vai pavasarī, arī tas, ka jādomā, kā ogas pasargāt no putnu bariem un arī vēl citi aspekti.
“Ķirsim jau, pirmkārt, ir stādi dārgi, liels risks, ka viņš neieaugsies, lieli izdevumi, vienkārši tu negūsti peļņu. Cilvēks jau grib uzreiz, iestādīja un otrā gadā, lai var naudu dabūt. It kā tā audzēšana sākas, bet mums ir pārstrāde zemā līmenī, realizācija, kooperācija, kas vienkārši nedarbojas. Un tāda sajūta ir, ka ir cilvēku loks, kas ir ieinteresēts, lai tas neattīstītos, jo tas traucēs ievest uzreiz veikalu tīkliem, kas nodarbojas ar šo pārdošanu, traucēs visu šo ķēdīti, kas jau ir izstrādāta,” spriež Sebris.
Bet pieprasījums pēc ķiršiem ir, un koku zaros neviena oga nepaliek.
“Parasti ir tā, ka to pietrūkst, jo ar realizāciju saldajam ķirsim nav problēmas, jo gan kā Latvijas produkts tirgū labi aiziet, gan arī tas, ka mums tā garša tieši nospēlē [lomu],” saka Gundega.
Vēl gan īstais ķiršu ražas laiks „Pļavniekos” kādas dienas jāgaida, kad tā īsti tie būs nogatavojušies.
Bet domājot par saimniekošanu, lai nebūtu risks tikai ar vienu jomu, tad „Pļavniekos” ir gan ābeles, gan bumbieres, gan rabarberi un siltumnīcās jau briest arī tomāti.
