Informācija par to, kas ir katra uzņēmuma patiesais īpašnieks, ir būtisks rīks cīņai ar naudas atmazgāšanu. Tādēļ pēc tā dēvētā 2016. gada Panamas dokumentu skandāla Eiropas Savienība (ES) vienojās, ka katrā valstī būtu nepieciešams šāds publiski pieejams reģistrs.
Datu bāzei bija jābūt gatavai šā gada janvārī. Tomēr, kā liecina nevalstiskās organizācijas "Global Witness" ziņojums, nebūt ne visas valstis ir spējušas tikt galā ar šo uzdevumu. Latvija un vēl četras dalībvalstis ir spējušas laicīgi izveidot publisku reģistru, kurā katrs var par brīvu meklēt sevi interesējošo informāciju.
Var pieļaut, ka Latvijā šis reģistrs ir radīts tā dēvētā finanšu sistēmas kapitālā remonta ietvaros. Arī ziņojuma autori norāda, ka starp valstīm, kas ir laicīgi izpildījušas savu mājas uzdevumu, ir trīs, kurās nesen ir bijuši pamatīgi naudas atmazgāšanas skandāli. Tā ir Latvija, Dānija un Luksemburga. Tāpat patieso labuma guvēju reģistri ir pieejami arī Bulgārijā un Slovēnijā, kā arī Lielbritānijā, kas nesen ir pametusi Eiropas Savienību.
Citur Eiropā ir ieviesti dažādi šķēršļi un apgrūtinājumi informācijas iegūšanai. Piemēram Beļģija, Horvātija, Portugāle un Zviedrija pieprasa sistēmas lietotājiem reģistrēties ar īpašo elektronisko sistēmu. Līdz ar to šim reģistram varēs piekļūt tikai atsevišķu valstu pilsoņi, nevis visi interesenti.
Savukārt Grieķija un Portugāle ir paziņojušas, ka patiesie labuma guvēji tiks informēti katru reizi, kad kāds meklē informāciju par viņiem. "Global Witness" pārstāvji saka, ka tas ir ļoti satraucoši, jo iespējamie naudas atmazgātāji varēs laicīgi saprast, ka kāds interesējas par viņu izveidotajām shēmām. Tas varētu dot noziedzniekiem laiku noslēpt pēdas. Ziņojuma autori norāda, ka arī starptautiskie noteikumi cīņai ar naudas atmazgāšanu aizliedz bankām un citām finanšu institūcijām teikt saviem klientiem, ka viņi tiek turēti aizdomās par naudas atmazgāšanu un ka banka ir vērsusies tiesībsargājošajās iestādēs. Tas tiek darīts, lai nepieļautu iespējamo pierādījumu iznīcināšanu.
Kā vēl viens šķērslis tiek minēta maksas ieviešana par informācijas iegūšanu. Tā svārstās no viena eiro par uzņēmumu Igaunijā līdz 7 eiro Somijā. Savukārt Zviedrijā ir jāmaksā vienreizējā reģistrācijas maksa 41 eiro apmērā. Bet Grieķijā ir jāmaksā 20 eiro par katrām 10 kompānijām, kas tiek meklētas. Kā norāda "Global Witness”, pat salīdzinoši nelielas maksas ieviešana rada šķēršļus pētniecisko žurnālistu un nevalstisko organizāciju darbam. Lai atklātu sarežģītas naudas atmazgāšanas shēmas, ir jāmeklē daudz informācijas. Līdz ar to rēķins par tās saņemšanu var ātri kļūt visai pamatīgs.
Savukārt Lietuva ierindojas to valstu vidū, kur patieso labuma guvēju reģistra nav nemaz, vai arī tas nav pieejams sabiedrības pārstāvjiem pat par maksu un ar pamatojumu.
Tādēļ "Global Witness” mudina Eiropas Komisiju bargi vērsties pret valstīm, kas nav izpildījušas savas saistības, jo uz mūsu kontinentu šobrīd skatās visa pasaule.
