Latvijā aizliegtas dabasgāzes piegādes no Krievijas no 2023. gada 1. janvāra. Saeima trešajā, galīgajā lasījumā atbalstīja izmaiņas enerģētikas likumā. Likumprojektu atbalstīja 74 deputāti, savukārt divi bija "pret". Mērķis ir izbeigt atkarību no Krievijas energoresursiem, kā arī nepiedalīties Krievijas kara pret Ukrainu finansēšanā. Krievija līdz šim ir bijusi galvenais dabasgāzes avots Latvijai, taču šogad gāze lielākoties nākusi no Lietuvas, liecina pārvades operatora "Conexus Baltic Grid" dati.
Šis 13. Saeimas lēmums ir vēsturisks, jo iezīmē skaidru Latvijas ceļu prom no Krievijas gāzes piegādēm. Latvija un Eiropas Savienība (ES) par atteikšanos no Krievijas dabasgāzes izmantošanas ļoti nopietni sāka domāt pēc Krievijas sāktā kara pret Ukrainu. Un ne tikai domāt, bet arī rīkoties, izvēloties gāzes piegādātājus no citām valstīm – Norvēģijas, ASV vai Kataras. Saspīlētā gāzes piegāžu situācija izraisīja energoresursu krīzi, kuru izjūt ikviena Latvijas mājsaimniecība un uzņēmumi.
"Noteikti tas ir vēsturiski. Tas ir skaidrs, ka lēmums ir vēsturisks. Es gan domāju, ka mēs pie šī būtu nonākuši ātrāk vai vēlāk, bet drausmīgie notikumi, kurus Krievija šobrīd īsteno Ukrainā, šo lēmumu tikai paātrināja," pārliecināts ir siltumapgādes uzņēmuma "Rīgas siltums" valdes loceklis Raivis Elliņš.
Viņaprāt, pie šāda lēmuma Latvija būtu nonākusi jebkurā gadījumā. Tikai tāpēc, ka tas ir fosilais energoresurss. Turklāt gāzi Latvija importē.
Tikmēr šķelda esot videi draudzīgs energoresurss, kuru ražo tepat Latvijā. "Tas ir Latvijā audzis koks, un arī cilvēku resurss, kas tiek izmantots, lai šķeldu sagādātu, nodrošina to, ka nauda neaiziet prom no Latvijas. Vienalga, vai tā būtu Krievija, vai Norvēģija. Ar fosilajiem kurināmiem Latvijā ir grūtāk, līdz ar to visa nauda aiziet prom," norādīja Elliņš.
Tomēr atkarība no Krievijas gāzes gan Latvijai, gan citām Eiropas valstīm bijusi gadu gadiem un bieži tiek salīdzināta "ar sēdēšanu uz Krievijas gāzes adatas". Kādēļ ir bijis nepieciešams tik spēcīgs stimuls kā karš Ukrainā, lai spertu šos izšķirīgos soļus?
"Es domāju, ka valdībai ir grūti sper šādu soli un mums virzīties uz to, ka kļūstam aizvien zaļāki un zaļāki, ja ir tāds laiks kā pirms diviem gadiem, kad gāze maksāja astoņus vai desmit eiro un šķelda maksāja 20–25 eiro. Gāze bija lēts kurināmais, kas toreiz tika piegādāts Latvijai un visam reģionam. Tad ir grūti pieņemt šādus lēmumus. Mēs arī tikām daudz kritizēti par to, ka ejam dārgākā kurināmā virzienā, proti, šķeldas. Bet šis ceļš bija nosprausts un mēs gājām. Nevar skatīties vienas dienas griezumā, bet jāskatās ilgtermiņā," sacīja Elliņš.
Viņš uzsvēra, ka tieši finansiālie faktori līdz šim bijuši galvenie, kas apgrūtināja šādu valstiski nozīmīgu lēmumu pieņemšanu. Dabasgāze ir bijis un vēl aizvien ir nozīmīgs energoresurss arī "Rīgas siltumam". Tiesa, uzņēmums pēdējos gadus spēris platus soļus prom no dabasgāzes izmantošanas. Pirms 18 gadiem tas izmantoja vien 4% šķeldu un pārējo siltumu saražoja, izmantojot dabasgāzi, bet šogad šī proporcija ir teju līdzvērtīga. Gandrīz pusi siltuma uzņēmums saražo, izmantojot dabasgāzi, otru pusi, kurinot šķeldu.
Šogad energoresursu krīze līdzi nesa arī krietni lielākus siltumapgādes uzņēmumu tarifus. Arī "Rīgas siltumam" nācās rīdziniekiem pavēstīt šīs nepatīkamās ziņas.
"Paziņot par šādu cenu kāpumu, ja tas ir būtisks, – nav patīkami šādas ziņas nest sabiedrībai. To ir nepatīkami iznest ārpus uzņēmuma, bet jādara tas ir. Es domāju, ka rīdzinieki gaidīja šo cenu kāpumu, un bija skaidrs, ka tas būs, jo nevajag būt saistītam ar nozari, lai saprastu, ka kurināmo cenas pasaulē iet uz augšu. Tās jau vasarā bija uzkāpušas," sacīja Elliņš.
Tas vainagojās ar to, ka šajā apkures sezonā "Rīgas situma" tarifs pieauga par aptuveni 60%. Elliņš akcentēja, ka iedzīvotājiem pārziemot būtu krietni grūtāk bez valsts atbalsta. Tomēr pozitīvas tendences nākotnei ir saskatāmas.
Šobrīd kurināmā cenas nedaudz krītas un sāk stabilizēties. Tas ļauj cerēt, ka nākamajā apkures sezonā siltumapgādes uzņēmumi varēs sabiedrību iepriecināt ar ziņām par tarifu sarukumu, nevis kāpumu.