Latvija ilgus gadus nav spējusi atrisināt gāzes piegāžu atkarības problēmu no Krievijas. Jautājums par gāzes piegāžu drošību ik reizi kļūst aktuāls brīžos, kad pasliktinās attiecības ar Krieviju.
„Gazprom” strādā saskaņā ar tiem līgumiem, kas ir noslēgti. Gan "Latvijas gāzei", gan "Iterai" ir noslēgti līgumi līdz 2030.gadam. Tā kā es neko tādu neredzu, lai līgumi, kas ir noslēgti desmitiem gadus uz priekšu, lai izjuktu,” saka AS „Latvijas gāze” padomes priekšsēdētāja vietnieks Juris Savickis.
Līdzīgi domā arī "Providus" eksperts Reinis Āboltiņš. Viņš atgādina, ka Latvija un Baltija allaž atšķirībā no Ukrainas par gāzi maksājusi laikā un tik, cik prasa monopolists. No Latvijas atkarīga arī Krievija, kuras Ziemeļrietumu reģioni saņem gāzi no Inčukalna pazemes gāzes krātuves.
Piemēram, 2012.gadā Inčukalnā no Krievijas tika iesūknēti 2,2 miljardi kubikmetru dabasgāzes. Latvijā no šī daudzuma patērēti 1,138 miljardi kubikmetru. Atpakaļ uz Krieviju nosūtīti 643 miljoni kubikmetru, bet vēl 500 miljonus kubikmetru krātuves krājumu saņēmusi Igaunija.
Lai gan Savickis noliedz, ka Krievija caur „Gazprom” realizētu savu politiku, citi eksperti tā nedomā.
Politiskais faktors nenāk tieši caur „Gazprom”. Ja skatāmies uz politisko aspektu, tad jāskatās, cik lielā mērā Krievijas Federācijas varas iestādes kontrolē savu eksportējošo uzņēmumu, kas gāzi eksportē uz Eiropas Savienības valstīm, tajā skaitā Baltiju, cik lielā mērā tiek doti rīkojumi vai mājieni, kā tagad vajag rīkoties - vajadzētu pabiedēt ar cenu celšanu, kas ir tradicionālais veids, kā panākt labvēlīgas situācijas. Viens ir šobrīd - dabasgāzes tirgus atvēršanas atlikšana,” norāda Āboltiņš.
Atkarība no Krievijas dabasgāzes Latvijā ir liela. Nedaudz vairāk nekā 64% patērētās gāzes tiek izmantots enerģētikā, tostarp nedaudz vairāk kā 40% - elektroenerģijas ražošanā. Lai gan gāzes patēriņš pēdējos gados samazinās, tautsaimniecība ātri pārorientēties uz citiem energoresursiem nevar, jo pēdējos gados gan abu Rīgas termoelektrostaciju, gan siltumuzņēmumu koģenerācijas stacijās ieguldītas milzu investīcijas gāzes iekārtu uzstādīšanā, un nu tām sevi jāatpelna. Gāzes cenas nākotnē gan lētākas būt nesolās. Savickis paredz, ka gāzes tarifi nākamajā gadā pieaugs par 3%-5%.
Tiesa, par to, kā Latvijas un Krievijas sadarbība enerģētikā varētu veidoties gaidāmo Eiropas Savienības sankciju draudu ēnā, Savickis izteikumos ir piesardzīgs un iesaka politiķiem paklusēt.
Speciālisti norāda, ka krīzes brīdī, pieņemot īpašu likumu un pārtraucot piegādes uz citām valstīm, Latvija ar teju 2,5 miljardu kubikmetru Inčukalna gāzes resursiem varētu netraucēti izdzīvot apmēram 2,5 - 3 gadus. Tik ilgs laiks arī prasītu jaunu piegādes ceļu izveidei paātrinātā režīmā, kas gan maksātu līdz pat 200 miljoniem eiro. Tai pat laikā, kad Baltijā varētu tikt realizēti Eiropas Savienības līdzfinansētie cauruļvadu savienojumu vai reģionālās sašķidrinātās dabasgāzes projekti, aizvien nav skaidrs.
