- Laikietilpīgākais vaļasprieks: 14 ha saimniecība un bites
- 15 gados no trīs līdz 4400 hektāriem
- Ar dārzeņu busiņu ceļu uz pilsētu mēro ik dienu
- 1300 ha kukurūzas lauks 3000 govju skābbarībai
- Jaunais saimnieks Kristaps gan audzē, gan pēta pelēkos zirņu
Laikietilpīgākais vaļasprieks: 14 ha saimniecība un bites
Latvijas Nacionālā arhīva struktūrvienības - Rēzeknes zonālā valsts arhīva - direktors Ivo Sutins paralēli saviem tiešajiem darba pienākumiem atrod laiku, lai savā 14 hektāru lielajā piemājas saimniecībā Rēzeknes novada Kaunatas pagastā audzētu dārzeņus, augļus un rūpētos par 20 bišu saimēm.
Saimniecībā nelielos daudzumos tiek audzēti kartupeļi, burkāni, sīpoli, zaļumi, kas nepieciešami pašu iztikšanai, kā arī tiek piedāvāti pircējiem Rēzeknē. Tomēr, pieprasītie apjomi ir samērā nelieli.
Ivo Sutins uzsver, ka mazajiem lauksaimniekiem ir grūti konkurēt ar tiem, kas spējīgi piedāvāt daudz lielākus ražas apjomus. Kā arī Latvijas tirgus apstākļos pastāv grūtības pārdot bioloģiski ražoto produkciju.
Lai izaudzētu bioloģiskos dārzeņus, ir jāiegulda liels darbs, tāpēc arī to cena ir lielāka, kas patērētājiem Latvijā nav tīkama. Laikietilpīgākais vaļasprieks, kas aizņem lielu daļu Ivo Stutina brīvā laika ir biškopība. Kā atklāja Ivo Sutins, pie bitēm jāstrādā cauru gadu, ziemā jāgatavo inventārs, pavasarī jāpapildina saimes, bet medus raža jāievāc trīs reizes gadā.
Salīdzinot ienākumus, ko dod dārzeņu audzēšana un biškopība, Ivo Stuins atzīst - mazos apjomos izdevīga nav ne viena, ne otra nodarbe.
Bet viņš uzskata, ka katram lauku iedzīvotājam būtu jāaudzē vismaz savai iztikai nepieciešamais dārzeņu vai augļu daudzums.
15 gados no trīs līdz 4400 hektāriem
Gunvaldis Sproģis Jaunpils novada SIA „Joži” 4400 hektāru lielā platībā audzē miežus, kviešus un rapsi. Tāpat kā citur Latvijā, arī „Jožu” saimniecībā pašlaik ir karstākais darba laiks. Saimniecības īpašnieks Gunvaldis Sproģis gan cer, ka visu diennakti labība nebūs jākuļ.
Gunvaldis Sproģis SIA „Joži” izveidoja pirms 15 gadiem kā viens no pirmajiem Breša zemniekiem Jaunpils pusē. Sācis ar trīs hektāriem, bet tagad apsaimnieko 4400 hektārus, uzņēmumā strādā 24 darbinieki un labības kulšanai nopirkti seši moderni kombaini. Ar darbaspēku problēmas neesot.
Pateicoties Eiropas Savienības projektiem, Sproģis nopircis sešus modernus kombainus un uzbūvējis ietilpīgus graudu uzglabāšanas torņus. Tajos graudi tiek ne tikai žāvēti, bet arī atdzesēti.
Graudu torņos var uzglabāt 25 000 tonnas labības. Izaudzēto saimnieks pārdod ar zemnieku kooperatīva „Latraps” palīdzību. Vai šis būs rekordražas un labu cenu gads, Jaunpils novada „Jožu” saimnieks varēšot pateikt pavasarī, kad labība būs pārdota.
Ar dārzeņu busiņu ceļu uz pilsētu mēro ik dienu
Vilnis Mačiņš no Nīcas novada ir viens lielākajiem dārzeņu audzētājiem Kurzemē, un šajā jomā darbojas jau 25 gadus. Latvijas Radio zemnieku satiek Liepājas Pētertirgū, tieši uz turieni viņš ir atbraucis ar iespaidīgu kravu. Viņa busiņš, kas smaržo pēc tomātiem, kāpostiem un citiem dārzeņiem, uz Liepāju dodas katru dienu.
Dārzeņu audzētājs stāsta, ka laika apstākļi šogad Nīcas pusē nav bijuši paši labākie, taču raža ir: „Gala iznākums ir labs. Pa vidu jau visādi stresiņi bija, jo vienubrīd mūsu pusē trūka mitrums.”
Ražas novākšana turpināsies vēl ilgi, stāsta saimnieks. Gurķus sāk novākt jau maija sākumā. Savu produkciju viņš realizē ne tikai tirgū, pārsvarā zemnieku saimniecība strādā ar vairumtirgotājiem gan Lietuvā, gan Latvijā.
1300 ha kukurūzas lauks 3000 govju skābbarībai
Agrofirmas „Tērvete” augkopības nodaļas vadītājs Indriķis Vēvers izrāda 1300 hektāru plašo lauku ar kukurūzu, kas izaugusi divu metru garumā, bet kukurūzas vālītes vēl pavisam mazas. Lielākā kukurūzas vērtība ir vālītē, kas vēl izaugs un nodzeltēs: „No šīs var sagatavot ļoti labu skābbarību. Tā ir ļoti augstvērtīga, enerģijas pilna, kas dos lopam spēku,” stāsta Vēvers.
Kamēr labības audzētāji šo gadu dēvē par rekordražas gadu, tikmēr kukurūzas audzēšanai laika apstākļi šogad neesot bijuši labvēlīgi. „Kukurūza ir siltummīlis. Šis pavasaris un vasara īsti silta nav bijusi. Augustā tā saņēmās, bet visu vasaru stāvēja uz vietas. Kukurūzai siltums ir vajadzīgs vairāk tieši dīgšanas, augšanas, attīstīšanās stadijai. Tagad tai vairāk būtu mitrums vajadzīgs. Tāpēc ir dažādās kukurūzas šķirnes, un ar tām mēģinām pielāgoties, lai būtu sadalīti riski,” skaidro Vēvers.
Viņš arī stāsta, ka pirms trīs gadiem Tērvetē uzceltas modernas kūtis un 3000 govis ganībās vairs neiet, to pieved dzīvniekiem fermā: „Mūsējā [kukurūza] aiziet tikai lopiem. Jā, mums arī ir biogāzes ražotne, bet tur mēs izmantojam tikai šķidrmēslus.”
1300 hektāru platībā audzēto kukurūzu sāks novākt septembrī un ritēs mēnesi.
Jaunais saimnieks Kristaps gan audzē, gan pēta pelēkos zirņu
Ja ražas laikā pamatā saimniecību apcirkņos un kaltēs birst labība, tad Ērģemes pagasta „Lejasciņos” ne tik daudzviet audzēta kultūra - pelēkie zirņi. Kaut arī pelēkos zirņus dēvējam par īsti latvisku produktu, tomēr saimnieki uzskata - zirņi tiek galdā celti pārāk reti, izņemot, protams, Ziemassvētku laiku. „Lejasciņos” vērtē, ka pelēkos zirņus gan varēt lietot vairāk, gan arī audzēt lielākos apjomos.
„Lejasciņu” saimnieks Kristaps Sula par pelēko zirņu ražu nesūdzas. Šajā saimniecībā pelēkos zirņus jau neaudzē pirmo gadu: „Patīkams kultūraugs. Pirmkārt, tas mums darbojas augu maiņai kā zemes ielabotai, un vēl arī laba tirgus prece šinī pusē. Nav plaši izplatīta.”
Pelēko zirņu audzēšanu Kristaps pārņēmis no vectēva Viļa Jansona, kurš neslēpj gandarījumu, ka darbam ir turpinājums: „Protams. Viņš jau no maziem gadiem līdzi traktorā braukāja. Labi, ka jauniem cilvēkiem patīk laukos. Kādam ir jāturpina, jādzīvo laukos.”
Jaunais saimnieks ne vien audzē pelēkos zirņus, bet arī savā augstskolas bakalaura darbā pēta to audzēšanas izdevīgumu. „Man tā lauksaimniecība ir sirdslieta. Par kviešiem un miežiem ir ļoti daudz dažādas informācijas, bet par zirņu audzēšanu un izdevīgumu nav tik daudz sastopama. Un tāpēc es gribēju konkrēti sev saprast, vai ir izdevīgi, vai nav. Ļoti perspektīvs kultūraugs,” stāsta Kristaps.
Lai arī ir atzinums, ka pelēkos zirņus audzēt ir izdevīgi, tomēr darbu tie prasa un pēc novākšanas arī roku darbu. „Nokuļam, aizvedam uz kalti, izkaltējam. Protams, mehāniski sākumā atšķirojam graudus un pēc tam viss tiek ar rokām [darīts]. Ir cilvēks, kas ar tarošanu, šķirošanu nodarbojas, skatās, lai nav sīki, pusīte, bojāti un nav citu piemaisījumu. Tas ir roku darbs. Tā paciņa, ko var iegādāties, tas ir roku darbs,” stāsta saimnieks.
Kristapa vectēvs arī atzīst - lai arī mums, latviešiem, pelēkie zirņi ir nacionālais ēdiens, mēs tomēr nepamatoti tos lietojam pārāk reti un to vērtību mūsu veselībai pat nenovērtējam. Vilis Jansons zirņus salīdzina pat ar skursteņslauķa darbu mūsu organismā: „Skursteni taču arī slauka pirms ziemas. Reizi mēnesī vismaz vajadzētu ēst zirņus, jo tie iztīra zarnu sistēmu.” Lai arī „Lejasciņos” vērtē, ka pelēko zirņu popularizēšanā vēl būtu plašs darba lauks uztura speciālistiem, tomēr te par to noieta tirgu arī nesūdzas.
