Bankas Latvijā – nedraudzīgas. Intervija ar LU profesori Innu Šteinbuku

Latvijā strādājošo komercbanku attieksme pret iedzīvotājiem un arī uzņēmumiem kreditēšanas ziņā nav draudzīga, tāpēc būtu jāstrādā pie konkurences palielināšanas komercbanku sektorā. Šādu viedokli intervijā portālam LSM.lv pauda Latvijas Universitātes (LU) profesore, Fiskālās disciplīnas padomes vadītāja Inna Šteinbuka. Viņasprāt, Latvijā arī jāstrādā pie imigrācijas nosacījumu atvieglošanas plašākai darbaspēka piesaistei no ārvalstīm, jo darbaroku trūkums bremzē ekonomikas attīstību.

Runājot par Finanšu ministrijas (FM) paspārnē topošajiem priekšlikumiem iespējamām izmaiņām Latvijas nodokļu politikā, LU profesore atzina, ka iespējamā nodokļu reforma ir jāīsteno ļoti izsvērti un uzmanīgi. Darba grupā cita starpā izskanējušas domas par iespēju celt pievienotās vērtības nodokli (PVN), vienlaikus mazinot darbaspēka nodokļus. Vai Latvija varētu sekot Igaunijas piemēram celt PVN? Tas sāks izkristalizēties augustā.

ĪSUMĀ no intervijas:

  • Atstājām novārtā izglītību, zinātni un inovācijas; Austrumu–Rietumu virziens – kļūda.
  • Latvijā viena no zemākajām produktivitātēm ES; ekonomikas transformācija – pareizs virziens.
  • Latvijā otrā labākā nodokļu sistēma pasaulē; iespējamās nodokļu izmaiņas jāveic uzmanīgi.
  • FM darba grupā spriests arī par iespēju Latvijā celt PVN un mazināt darbaspēka nodokļus.
  • Nav pārliecības, ka augstākas PVN likmes nepasliktinātu Latvijas pievilcību investoru acīs.
  • Viens no nodokļu reformas mērķiem ir sistēmas vienkāršošana; VID būtu vieglāk uzraudzīt.
  • Cerēt, ka pēkšņi būtiski uzlabosies nodokļu iekasēšana, ir pārāk optimistiski.
  • Latvijas komercbankas pārāk piesardzīgas kreditēšanā; jāveicina konkurence sektorā.
  •  Vairāk redzu negatīvos aspektus iespējamajam banku virspeļņas nodoklim.
  • Iespēja attīstībā apsteigt Igauniju un Lietuvu – reāla, ar vietējo darbaspēku nepietiks.

Austrumu–Rietumu virziens bija kļūda

Ilze Zālīte: Aizejošais Latvijas Valsts prezidents Egils Levits savā pēdējā runā Saeimā atkārtoti norādīja, ka Latvija salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm savā attīstībā atpaliek. Kas, jūsuprāt, ir tie galvenie iemesli, kāpēc tas tā un kas būtu jādara, lai situāciju vērstu uz labo pusi?

Inna Šteinbuka:  Tas, ka mēs atpaliekam no kaimiņvalstīm, ekonomikas profesionāļiem bija zināms jau sen, bet ļoti labi, ka prezidents Levits pacēla to jautājumu politiskajā plāksnē. Prezidenta trauksmes zvans motivēja valdību saprast problēmas nopietnību un meklēt Latvijas atpalicības cēloņus. Tas ir pozitīvi.

Latvijas atpalicību visuzskatamāk ilustrē ekonomikas visaptverošais rādītājs: iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju. Tas ir ļoti svarīgs rādītājs, kas liecina par to, cik bagāta ir valsts un cik bagāti ir tās iedzīvotāji. Pēc šī rādītāja mēs atpaliekam no Rumānijas, bet tanī pašā  laikā mūsu kaimiņi (Lietuva un Igaunija) jau apsteidz Spāniju. Atpalicība veidojās vairāku gadu garumā  un, manā skatījumā, tas ir saistīts, pirmkārt, ar politikas prioritātēm.

Piemēram, Igaunija jau pēc neatkarības atgūšanas kā vienu no savām prioritātēm izvirzīja jauniešu izglītību, zinātni un inovācijas, un tie nebija tukši vārdi.

Šāds prioritāšu trijstūris tika mērķtiecīgi īstenots, reformējot izglītības, pētījumu un inovāciju vidi, un arī dāsni finansēts. Kāds ir rezultāts? 2018. gada vidusskolu kvalitātes vērtējumā OECD valstu vidū Igaunija ierindojās godpilnajā pirmajā vietā, bet Latvija – 24. Tartu Universitāte ir pasaules reitingu vadošā augstskola reģionā, kuras finansējums ir gandrīz tikpat liels, cik trīs Latvijas lielākajām universitātēm kopā.

Ir vajadzīgi gadi, lai valstī izveidotos labi izglītota uz inovācijām vērsta paaudze, kas varētu pielietot savas zināšanas darbā un veicināt valsts straujāko attīstību. Igaunijas veiksmes stāsts veidojās gadiem ilgi, faktiski kopš 90. gadiem.

Latvijai savukārt ir nepieciešams rīkoties izlēmīgi un ātri, ja vēlamies mazināt atpalicības plaisu, jo laiks spēlē pret mums.

Es redzu vēl vienu Latvijas atpalicības iemeslu. Uzskatu, ka modelis, ko Latvija izvēlējās pēc neatkarības atgūšanas – būt kā tiltam starp Austrumiem (galvenokārt, Krievijas) un Rietumiem – nebija ilgtspējīgs. Kamēr caur Latviju plūda preču kravas un nauda (tai skaitā "netīra" nauda), un kamēr bija liela Krievijas turīgo iedzīvotāju interese par īpašumu pirkšanu Latvijā, likās, ka tilta modelis ir dzīvotspējīgs. Tomēr pēc 2014. gada [Krievija okupēja Krimas pussalu], izrādījās ka tas modelis nestrādā, lai gan vēl kādu laiku saglabājās ilūzijas par "tilta" lietderību. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī pazuda arī pēdējās ilūzijas. Ar ko tas beidzās? Ar to, ka tranzīts sarūk, naudu "mazgāt" pēc finanšu sistēmas "kapitālā remonta" mēs arī vairs nevaram,

un ar nožēlu var konstatēt, ka tilta modeļa izvēle, lai gan īstermiņā deva pozitīvu efektu, ilgtermiņā bija kļūda.

Transformē augstākai produktivitātei 

Ko jūs saprotat ar ekonomikas transformāciju, ko pieteikusi valdība. Vai jūs redzat, kas tas reāli jau tagad notiek, un kas par to liecina? 

Ziniet, sākumā man tā transformācija šķita skaisti vārdi, jo, manā skatījumā, ekonomikas transformācija ir saistīta ar strukturālajām reformām, par ko valstsvīri runā nepārtraukti, tai skaitā atbildot uz Eiropas Savienības (ES) un OECD rekomendācijām. Bet nu nesen Ekonomikas ministrija (EM) savā informatīvajā ziņojumā definēja ekonomisko transformāciju kā "procesu, kas saistīts ar darbaspēka un citu ražošanas resursu pārvietošanu no zemas produktivitātes uz augstas produktivitātes darbības jomām, nozarēm un saimnieciskajām aktivitātēm". Šādai definīcijai es varu tikai piekrist.

Latvijā tik tiešām ir zema produktivitāte. Latvijas tautsaimniecības produktivitāte, kas ir mērojam kā IKP uz vienu nodarbināto faktiskajās cenās, ir tikai 60% no vidējā ES līmeņa, bet apstrādes rūpniecībā produktivitāte ir zem 50%. Zema produktivitāte gandrīz automātiski nozīmē arī zemu konkurētspēju. Lai gan spējam eksportēt daudz, eksportspējas noturēšanai jāmeklē mūsu laikam piemērotie risinājumi.

Agrāk Latvija varēja konkurēt, piedāvājot lēto darbaspēku, bet tagad tā vairs nav – ir jākonkurē ar ko citu, ar inovatīviem produktiem un pakalpojumiem.

Produktivitātes renesanse ir priekšnoteikums ne tikai Latvijas, bet visas ES ekonomikas izrāvienam. Diemžēl šobrīd ES produktivitātes un konkurētspējas ziņā atpaliek gan no ASV, gan no Ķīnas, bet Latvija ir ES zemākajā galā.

Bez ievērojamas produktivitātes celšanas nebūs iespējams kardināli mainīt izaugsmes trajektoriju. Produktivitātes atpalicība ir cieši saistīta ar zemo augsto tehnoloģiju produktu daļu Latvijas eksportā un zemiem ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā.

Produktivitātes pieaugums nenozīmē, ka mums ir jāstrādā vairāk – jau tāpat daudz strādājam, bet mums ir jāstrādā gudrāk.

Latvijā iecerētā ekonomikas transformācija aptver četrus galvenos darbības virzienus: palielināt privātās investīcijas, veicināt inovācijas, attīstīt cilvēkkapitālu un samazināt birokrātiju. Tam noteikti var piekrist.

Bet vai jūs jau šobrīd redzat ekonomikas transformāciju?

Es pagaidām neko neredzu, un būtu naivi cerēt uz ātro rezultātu. Valdībai, atbilstoši Ekonomikas ministrijas ziņojumam ir jāsagatavo konkrēti rīcības instrumenti. Tas nav vienkāršs process, un ir jāsaprot, ka šodienas reformas, piemērām, konsolidējot augstāko izglītību, pilnībā dos atdevi pēc vairākiem gadiem. Nav pamata sagaidīt, ka šodien tiks ieviesta kāda reforma un pēc mēneša ekonomika sāks strauji attīstīties.

Ar nodokļu reformu uzmanīgi

FM paspārnē esoša darba grupa strādā pie iespējamām nodokļu izmaiņām. Līdz šim ir izskanējušas dažas idejas, tostarp par virspeļņas nodokli bankām un energokompānijām, sociālā nodokļa pārdali par labu veselības aprūpei, īpaša nodokļa jeb abonentmaksas ieviešanu sabiedrisko mediju finansēšanai. Kuras no šīm idejām būtu atbalstāmas?

Neiedziļināšos tajā visā, jo mēs [Fiskālās disciplīnas padome] piedalāmies tajā darba grupā kā novērotāji. Padomes mandāts nav nodokļu politikas izstrāde, tomēr mums ir svarīgi novērtēt potenciālo izmaiņu ietekmi uz budžeta deficītu un valsts parādu.

Latvijā izveidojies diezgan maldinošs priekšstats, ka mums ir slikta nodokļu sistēma.

Īstenībā Latvijā ir laba nodokļu sistēma – autoritatīvais "Tax Foundation" regulāri Latvijas nodokļu sistēmu novērtē kā otro labāko pasaulē.

Līdz ar to ir jābūt ļoti uzmanīgiem, lai nesabojātu to, kas ir salīdzinoši labs, un ir jābūt skaidrībai par nodokļu reformas mērķiem. Viens no mērķiem, nodokļu sistēmas vienkāršošana, ir skaidrs un pilnībā atbalstāms. Savukārt uzņēmēji prasa samazināt nodokļu slogu darbaspēkam, bet, no otras puses, finanšu ministrs Arvils Ašeradens ("Jaunā Vienotība") uzsver, un Fiskālās disciplīnas padome tam piekrīt, ka nepieciešams iekasēt lielāku nodokļu masu, jo nepietiek resursu gan veselībai, gan izglītībai un zinātnei. Acīmredzami viena vēlme ir pretstatā otrai – ja samazina darbaspēka nodokļus, tad nepieciešams tos vairāk iekasēt no citiem nodokļiem. Piemēram igauņi, atvieglojot darbaspēka nodokļus, palielināja PVN. No ekonomikas teorijas netiešie nodokļi (PVN) vairāk kropļo tirgu nekā tiešie (darbaspēka nodokļi)… Skatīsimies, ko piedāvās FM savās pamatnostādnēs.

Personīgi es vairāk redzu negatīvos aspektus banku virspeļņas nodoklim. Jā, šobrīd, ar pieaugošajām procentu likmēm komercbankām klājās labāk, bet tās arī ilgstoši strādāja pie zemām procentu likmēm. Ja apliekam bankas ar virspeļņas nodokli, tad jau arī jāapliek citas nozares ar lielāku peļņu, piemēram informāciju tehnoloģijas. Galu galā, ja jau šeit bankām būtu tāda peļņas paradīze, laikam arī citas bankas steigtos atvērt filiāles Latvijā, bet tas nenotiek un konkurence bankas sektorā ir nepietiekoša.

Domāju, ka sociālo iemaksu pārdale varētu atrisināt vienu problēmu, radot citu – lielāks finansējums veselības nozarei nozīmētu mazāk līdzekļu pensijām.

Esmu arī pret procentuālu budžeta līdzekļu piesaisti IKP noteiktām nozarēm (izņemot aizsardzību, ko nosaka NATO prasības). Tas samazina budžeta elastību un beidzas ar fiskāli neizpildāmiem solījumiem, kā pierādīja Satversmes tiesas process par finansējumu izglītībai.

Rezumējot, aicinu nepārspīlēt nodokļu reformas lomu izaugsmes paātrināšanā. Nevajag domāt, ka, uzlabojot nodokļu sistēmu, mēs panāksim baigo izrāvienu.

Spriež par iespēju celt PVN

Kādā veidā var palielināt budžeta ieņēmumus, nemainot nodokļu likmes? Ja Latvijā būtu ļoti strauja ekonomikas izaugsme, tad palielinātos ar nodokļiem apliekama bāze un respektīvi pieaugtu budžeta ienākumi. Diemžēl strauja izaugsme mums nedraud. Pēc dažādu ministriju un arī starptautiskajām prognozēm Latvijas ekonomika nākamo trīs gadu laikā pieaugs par apmēram 3% gadā, kas ir stabila, bet visai mērena izaugsme. Otra iespēja  – labāk iekasēt nodokļos. Bet arī šis ceļš ir ilgi ejams. Latvijā cīņa ar ēnu ekonomiku un aplokšņu algām notiek jau sen, tomēr pētījumi un ikdienas novērojumi liecina, ka ēnu ekonomikai, īpaši aplokšņu algām joprojām ir liels īpatsvars. Situācija ir pat pasliktinājusies kovida laikā, kad aplokšņu algu apmērs pieauga. Cerēt, ka pēkšņi būtiski uzlabosies nodokļu iekasēšana, ir pārāk optimistiski.

[Finanšu ministrijas] darba grupā izskan domas: ja samazina darbaspēka nodokļus, tad jākompensē budžeta zaudējumi, piemēram, palielinot PVN.

Nu, cik garš, tik plats sanāk.

Finanšu ministrs šā gada aprīļa beigās paziņoja, ka viņš nesteigtos apgalvot, ka obligāti būtu jāceļ nodokļi – ir daudz atlaižu, visvisādi atvieglojumi, "daudz kabatiņu un kabatu, kā vairot nodokļu ieņēmumus. Vai jūs redzat šīs kabatiņas?

Jā, par to tiek runāts ļoti sen. Protams, var un vajag veikt atlaižu un atvieglojumu revīziju. Tomēr jāņem vērā, ka lielākā atvieglojumu daļa ir sociāli orientēta, un Latvijā ir salīdzinoši liela iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzība. Ja atvieglojumus likvidētu, vienlaicīgi jāparedz citi kompensācijas mehānismi iedzīvotājiem. Lielus līdzekļus tur būs grūti atrast, neizraisot ievērojamas sociālas konsekvences.

Ir skaidrs, ka kopumā prasības pēc budžeta līdzekļiem tikai pieaugs. Atvieglojumu samazināšana, protams, ir viens no budžeta ienākumu paaugstināšanas veidiem. Tomēr vēlreiz uzsveru, ka vairāk iekasēt nodokļos var, tikai strauji kāpinot IKP izaugsmi, ievērojami samazinot pelēkās ekonomikas daļu un uzlabojot nodokļu iekasēšanu. Ir arī iespējas radikāli izvērtēt budžeta izdevumus un meklēt rezerves esošajās budžeta programmās. Bet šis solis ir ļoti sarežģīts un, visticamāk, neiespējams pie plašas valdības koalīcijas. 

Tanī pašā laikā Igaunijā cels PVN par veseliem diviem procentpunktiem līdz 22%, tāpat pieaugs akcīzes nodoklis alkoholam un tabakas izstrādājumiem. Kaimiņi cels tieši patēriņa nodokļus.

Jā, Igaunija no nākošā gada ievieš izmaiņas nodokļu sistēmā, paaugstinot nodokļu slogu. PVN tiek palielināts no 20% līdz 22%, kā arī tiks atceltas vairākas samazinātās PVN likmes. Turklāt tiks palielinātas akcīzes likmes alkoholam un cigaretēm, vienlaicīgi ieviešot vienotu neapliekamā minimuma likmi 700 eiro apmērā. Igaunijā pēdējā laikā nedaudz pieaug budžeta deficīts, lai arī valsts parāds ir viens no zemākajiem ES un divreiz zemāks nekā Latvijā. Lai kāpinātu budžeta resursus un vienlaicīgi noturētu valsts parādu zemā līmenī, igauņi nolēma paaugstināt nodokļus.

Vai mums būtu jāseko Igaunijas piemēram?

Katrā valstī ir unikāla ekonomikas situācija, un valdība izvēlas politikas rīkus, lai sasniegtu konkrētus mērķus. Šobrīd Igaunijas [ekonomikas] izaugsmes tempi ir līdzīgi vai pat zemāki par mūsējiem, bet Igaunija jau ir priekšā ar lielo atrāvumu. IKP uz vienu iedzīvotāju ir daudz augstāks, produktivitāte ir daudz augstāka, nemaz nerunājot par izglītības kvalitāti. Iespējams, Igaunijas lēmumu pieņēmējiem budžeta resursu paaugstināšana uz budžeta deficīta rēķina nav pieņemama, tādēļ tiek celti nodokļi. Latvijai savukārt ir nepieciešams rūpēties par konkurētspējas un uzņēmējdarbības vides uzlabošanu.

Neesmu pārliecināta, ka augstākas PVN likmes nepasliktinās Latvijas pievilcību investoru acīs.

Nodokļu maksāšanā svarīga uzticība

Jau pieskaramies ēnu ekonomikai. Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vadītāja Ieva Jaunzeme pirms ievēlēšanas amatā pirms četriem gadiem sacīja, ka ēnu ekonomikai tuvākajos gados būtu jāpazeminās zem 20% no IKP, bet saskaņā ar jaunāko pētījumu pērn tā bija nemainīgi augsta – 26,5% no IKP. Kāpēc nesanāk tikt galā ar šo sērgu, kas būtu jādara, ko dara nepareizi?

VID rīcība jau ir pareiza pēc būtības: ir gan soda sankcijas, gan arī draudzīga attieksme no VID pret godprātīgiem nodokļu maksātājiem. Tomēr es ne par velti pieminēju kovida laiku, kad bija diezgan grūti cīnīties pret aplokšņu algām, īpaši atsevišķu pakalpojumu nozarēs. Tas saasināja problēmu, kas arī iepriekš nebija atrisināta. 

Man ir pārliecība, ka tikai ar VID darbības uzlabojumiem nepietiks. Ir nepieciešamība pēc sabiedrības izpratnes. Jo vairāk sabiedrība uzticas savai valdībai, jo tā labprātāk maksā nodokļus. Un Latvijā saskaņā ar "Eurobarametra" datiem ir relatīvi zema sabiedrības uzticība gan valdībai, gan Saeimai, salīdzinot ar citām ES, īpaši Skandināvijas, valstīm. Es ceru, ka jaunā paaudze vairāk uzticēsies valdībai. Tas, protams, ir atkarīgs no politiķiem – mazāk korupcijas skandālu, caurspīdīgāks budžets, caurspīdīgāki izdevumi, dialogs ar sabiedrību, tas var palīdzēt.

Nesen Latvijas Radio, balstoties uz "Swedbank" pētījumu, bija stāsts, ka Latvijā piepelnās gandrīz puse iedzīvotāju, bet valsts neprot paņemt savu tiesu. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras vadītājs Jānis Endziņš sacīja, ka valstij tā arī nav izdevies radīt vienkāršu nodokļu sistēmu, lai no tādām papildu nodarbēm ieguvējs būtu arī valsts budžets. Kā jūs domājat – vai iztrūkst šādas sistēmas?

Viens no nodokļu reformas mērķiem ir nodokļu sistēmas vienkāršošana, un tad VID attiecīgi būtu vieglāk strādāt un uzraudzīt iekasēšanu. FM nodokļu darba grupā aktīvi piedalās dialogā gan VID vadība, gan uzņēmēju organizāciju pārstāvji – ir cerības, ka plānotā reforma atvieglos nodokļu aprēķināšanu un maksāšanu.

Jo vienkāršāka ir nodokļu sistēma, jo vieglāk ir kontrolēt. 

Komercbankas Latvijā – nedraudzīgas 

Ārvalstu investīciju apjoms pērn Latvijā sarucis. Kā jūs vērtētu – kāpēc ir mazāk, kas ir galvenās problēmas? Kas jādara, lai ārvalstu investorus vairāk vilinātu uz Latviju?

Ir vairāki iemesli. Viens no tiem, kas ir kopīgs visām Baltijas valstīm – Krievijas tuvums. Mums blakus ir neprognozējams kaimiņš, un ārvalstu kapitāls ir piesardzīgs, kur investēt.

Latvijā ir laba nodokļu sistēma un arī salīdzinoši laba uzņēmējdarbības vide, tomēr šie faktori nespēj kompensēt ģeopolitiskos draudus, nezināmo un neparedzamo nākotni. Vienīgais, ko varam darīt, – efektīvi izmantot ES struktūrfondus un kāpināt valsts investīcijas.

Otrs iemesls – darbaspēka trūkums. Katrs uzņēmējs izvērtē, vai, uzceļot kādu ražotni, varēs piesaistīt vietējo darbaspēku vai arī vajadzēs ievest no ārvalstīm, kas pie mūsu sarežģītajiem imigrācijas nosacījumiem nav viegli. Darbaspēka, tai skaitā izglītota darbaspēka, nepietiekošā pieejamība ir viens no privātinvestīciju šķēršļiem.

Visbeidzot – uzskatu, ka mums tomēr nav īpaši draudzīga komercbanku sistēma. Zinu, ka daudzi uzņēmēji nevar vai nu kontu atvērt, vai nu kredītu saņemt, viņi nāk pie secinājuma, ka ir daudz vieglāk sākt biznesu Polijā, Lietuvā vai Igaunijā, tādējādi mēs faktiski zaudējam savus uzņēmējus.

Kādā veidā mēs tomēr varētu ieinteresēt privātos investorus? Ar ambicioziem projektiem, bet mums to trūkst.

Vienmēr saku, kāpēc mēs neizmantojam izdevību ražot, piemēram, pusvadītājus. ES pavisam nesen izsludināja jauno direktīvu, saskaņā ar ko valsts var pretendēt uz līdzfinansējumu. Kā es saprotu, mums nav speciālistu, lai šādu ražošanu attīstītu. Vajag laiku, lai izglītotu atbilstošus speciālistus, bet ir liela varbūtība, ka vēlāk niša jau būs aizņemta. Liela iespēja ir militārā produkcija – to ražojam, bet varētu daudz vairāk.

Kas tieši, jūsuprāt, nav labi komercbanku darbībā? Arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs neilgi pēc stāšanās amatā pauda neapmierinātību ar banku darbību Latvijā. 

Latvijas bankas nav draudzīgas attiecībā uz saviem klientiem kreditēšanas ziņā. Nelabprāt izsniedz kredītus vai arī izsniedz kredītus ar diezgan augstām likmēm. (..) Bankas negrib riskēt. Domāju, ka tas tā joprojām ir pēc finanšu krīzes [2008. gadā]. Pirms tās bankas savā starpā konkurēja, kas izsniegs vairāk kredītu ar ļoti zemām likmēm. Tagad ir citādi – bankām ir ļoti, ļoti piesardzīga taktika. Varbūt pietrūkst konkurences starp bankām.

Pēc tam, kad premjers Krišjānis Kariņš ("Jaunā Vienotība") pakratīja ar pirkstu, "piedraudot" ar virspeļņas nodokli, bankas sāka paaugstināt depozītu likmes un samazināt kredītu likmes.

Personīgi es vairāk redzu negatīvos aspektus banku virspeļņas nodoklim bankām. Jā, šobrīd, ar pieaugošajām procentu likmēm komercbankām klājās labāk, bet tās arī ilgstoši strādāja pie zemām procentu likmēm.  Ja apliekam bankas ar virspeļņas nodokli, tad jau arī jāapliek citas nozares ar lielāku peļņu, piemēram IT uzņēmumi.  Galu galā, ja jau šeit bankām būtu tāda peļņas paradīze, laikam arī citas bankas steigtos atvērt filiāles Latvijā, bet tas nenotiek un konkurence bankas sektorā ir nepietiekoša.

Tas var negatīvi atspoguļoties arī banku pakalpojumu cenās. Tu viņus apliksi ar virspeļņas nodokli, viņi vēl ko uzskrūvēs, lai kompensētu nosacītus zaudējumus.

Drīzāk vajag paaugstināt konkurenci banku sektorā, ja kāds liels, uzticams spēlētājs ienāktu mūsu banku tirgū.

Arī finanšu sistēmas "kapitālais remonts" nospēlēja savu lomu. Latvijā pēc "remonta" tika ieviesta diezgan stingra regulēšana, un bankas negrib vienkāršot prasības vai nākt pretim klientam, izstrādājot kādu individuālo pieeju. Banku darbiniekiem ir daudz vieglāk sekot visstingrākiem regulējuma noteikumiem un gulēt mierīgi. 

Bez papildu darbaspēka no ārvalstīm neiztikt

Nobeigšu sarunu, ar ko sāku. Ekonomikas ministre Ilze Indriksone (Nacionālā apvienība) raidījumā "Kas notiek Latvijā?" diskusijā sacīja, ka Latvija grib būt labākā Baltijā, viņa gan neminēja, kad to vēlas sasniegt. Cik reāli tas ir?

Tas ir reāli. Es neesmu pesimiste un nekādā gadījumā negribu teikt, ka Latvijas ekonomikā viss ir slikti. Ir daudz pozitīvu indikatoru, vienkārši gribētos, lai būtu vēl labāk. Un, lai būtu labāk, jāizmanto efektīvi tie resursi, kas mums ir. Šobrīd mums pietrūkst privāto investīciju, bet toties ir ļoti liela iespēja izmantot ES naudu no struktūrfondiem un no Atveseļošanas fonda. Situācija ir unikāla, jo mūsu rīcībā ir apjomīga naudas aploksne, un to vajag izmantot lietderīgi, nepazaudējot nevienu eiro un neatdodot neizmantotus līdzekļus atpakaļ Briselei. Jo ir risks, ka, ja mums, piemēram, būvniecībā nepietiks jaudas, mēs vienkārši nevarēsim apgūt visus pieejamos resursus. Tas būtu ļoti slikti. 

Pozitīvi, ka valdība beidzot sāka runāt par nepieciešamību transformēt ekonomiku tā, lai mūsu ekonomika attīstītos straujāk. Pozitīvi ir tas, ko premjers pasludināja par migrācijas politiku un kas ir saistīts ar mūsu akūtu darbaspēka trūkumu. Darbaspēka trūkst ne tikai Latvijā. Par izglītotu darbaspēku starp valstīm ir sacensība, kurā mēs nedrīkstam zaudēt.

Manuprāt, Latvijā durvis ārvalstu darbaspēkam nāksies vērt plašāk vaļā, jo vienkārši nebūs citas izejas. Kur mēs darbaspēku ņemsim?

Protams, jāattīsta arī Latvijas demogrāfijas politika, bet tas dos efektu pēc vairākiem gadiem. Jāskatās, lai cilvēki nebrauc prom, lai viņi paliktu Latvijā. To ir viegli pateikt. Daudz strādāju ar jauniešiem un redzu, cik daudzi no viņiem skatās uz ārzemēm un vispār nesaista savu nākotni ar Latviju. Tas ir bēdīgi, un valdībai jāstrādā pie sabiedrības attieksmes maiņas.

Ja mēs gribam sasniegt straujāku izaugsmi, lai dzīvotu labāk, ir nepieciešams [papildu] darbaspēks, investīcijas, ambiciozi projekti un cilvēku uzticība savai valdībai.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti