Ir apritējuši 25 gadi kopš aizsākās Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbība, kas tagad izvērtusies tā dēvētajā NB8 formātā, kas apvieno piecas Ziemeļvalstis un trīs Baltijas valstis. Cik cieša šobrīd ir sadarbība, un vai tā var kļūt ciešāka?
Viss var kļūt ciešāks. Mēs dzīvojam pasaules daļā, kur lietas attīstās ātri. Un attiecībā uz Baltijas jūru ir daudz lietu, kuras apspriežam un kurās mums jāsadarbojas, īpaši, ja runājam par Krievijas agresivitāti.
Esmu sekojis līdzi Ziemeļu un Baltijas valstu sadarbībai daudzus gadus. 90. gados es biju Dānijas lauksaimniecības un zivsaimniecības ministrs. Un mums ir bijuši ļoti cieša sadarbība, it īpaši zivsaimniecības jomā. Sadarbība starp Baltijas un Ziemeļvalstīm gadu gaitā ir kļuvusi arvien ciešāka.
Esmu arī bijis Eiropas Parlamenta deputāts, un arī tur ir ļoti laba sadarbība starp Baltijas un Ziemeļvalstu deputātiem. Ir daudz jomu, kurās mums ir kopīgas intereses un kopīgi izaicinājumi. Es domāju, ka mums ir jāorganizē forums, kurā mums var būt politiskas diskusijas par daudziem jautājumiem, jo, ja mēs par tiem nediskutējam, mēs nevaram atrast risinājumus.
Starp tā dēvētās Višegradas grupas valstīm – Poliju, Ungāriju, Čehiju un Slovākiju - bijusi ilga reģionālā sadarbība. Arī Eiropas Savienības jautājumos, to īpaši redzējām pēdējā gada laikā saistībā ar migrācijas krīzi. Vai Ziemeļvalstīm ir kopīga pozīcija Eiropas Savienības jautājumos, ņemot vērā, ka daļa no tām ir Eiropas Savienībā un eirozonā, bet citas nav?
Var teikt, ka tāda pati sadarbība ir arī starp Vidusjūras valstīm.
Bet, kad es sāku strādāt kā ministrs, mēs Eiropas Savienībā bijām 12 valstis. Tagad mēs esam 28 valstis. Un tas ir mainījis veidu, kā mēs sadarbojamies, jo, kad ir tik daudz valstu, ir jāatrod savi partneri. Partneri nav vieni un tie paši visu laiku, tomēr starp Baltijas un Ziemeļvalstīm ciešas saites ir daudzos jautājumos. Daudzās lietās mums ir vienādi mērķi, vienādas problēmas, līdzīgi diskusiju jautājumi.
Es domāju, ka nākamajos gados - pēc Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības - kopiena mainīsies. Šodien mēs nevaram pateikt, kā tas beigsies, bet es uzskatu, ka tas mainīs Eiropas Savienību. Un tas, ka tev Eiropas Savienībā ir draugi, kļūst arvien svarīgāk.
Pēc 25 gadu labas kooperācijas starp Baltijas un Ziemeļvalstīm mums ir daudz jomu, kurās mēs varam sadarboties. Ne visās jomās, jo ir jārēķinās, ka ir konkrēti jautājumi, kuros jums ir viena nostāja, bet mums cita. Bet mums vajadzētu atrast jomas, kurās varam strādāt kopā. Jo, ja mēs esam kopā, tad mums Eiropā ir ļoti spēcīga balss.
Vai Jūs teiktu, ka Eiropas Savienības darbība savā ziņā arvien vairāk sāk balstīties uz reģionālajām grupām - Ziemeļvalstis, Baltijas valstis, Višegradas, Vidusjūras valstis?
Savā ziņā jā. Un ir arī problēma Eiropas Savienībai, ja nostājas balstās, tikai pamatojoties uz ģeogrāfisko novietojumu. Tādēļ iepriekš teicu, ka var būt temats, kurā Ziemeļu un Baltijas valstu nostājas ir ļoti tuvas, un var būt cits temats, kurā Dānijai ir tuva nostāja ar Spāniju. Tā darbojas politika.
Bet es domāju, ka mums - Baltijas un Ziemeļvalstīm - ir labi, ja jautājumos, kuros mums ir līdzīgi izaicinājumi un nostājas, mēs arī cenšamies koordinēties, kā mēs šo jautājumu izvirzīsim par tik nozīmīgu, cik iespējams Eiropas Savienības līmeņa diskusijās.
Politikas pamatā ir ietekme. Un ja mēs Eiropas Savienībā esam sešas valstis un mums ir temats, kuru uzskatām par svarīgu, ja mēs runājam vienā balsī, mēs esam ļoti spēcīgi.
Migrācijas krīze radīja saspīlējumu Ziemeļvalstu starpā ar robežkontroļu atjaunošanu. Vispirms tās ieviesa Zviedrija, tad sekoja Dānija, un robežkontroles joprojām tiek pagarinātas.
Redziet, ja ir situācija, kas izgājusi ārpus kontroles, uz to ir jābūt stingrai reakcijai. 2015.gadā Dānijā mēs pieredzējām, ka cilvēku pūļi pārvietojas pa mūsu lielceļiem. Mēs pieredzējām, ka Zviedrijā ieradās 160 tūkstoši cilvēku, Dānijā – vairāk nekā 25 tūkstoši. Sabiedrība ar to netika galā.
Kad situācija ir izgājusi no kontroles, ir jāreaģē. Iedzīvotāji to sagaida. Bet imigrācijas krīzi nevajadzētu risināt Dānijai vai Zviedrijai vienām pašām. Tam būtu jābūt Eiropas līmeņa risinājumam.
Var teikt, ka, noslēdzot vienošanos ar Turciju, mēs spērām soli uz priekšu. Bet problēmas joprojām ir. Jaunākie dati liecina, ka kopš šī gada sākuma Itālijā ieradušies 124 tūkstoši cilvēku. Tas ir liels izaicinājums visām Eiropas valstīm un tostarp Baltijas valstīm.
Vēl viens liels izaicinājums, ko jau pieminējāt, ir “Brexit” – Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības. Mēs joprojām gaidām, kad sāksies formālas sarunas, mums joprojām nav skaidrs, kādi būs Lielbritānijas plāni un stratēģija. Dānijai ir tuvas saites ar Lielbritāniju – vēsturiski, ekonomiski. Vai Jūs uztraucaties par to, ko “Brexit” nozīmēs Dānijai?
Jā, protams. Apvienotā Karaliste ir liela valsts, liela ekonomika, tirdzniecības partneris. Tādēļ mums un visai Eiropas Savienībai ir ļoti svarīgi, kā mēs atrisināsim šo problēmu.
Šobrīd neko droši nevar pateikt. Droši var teikt tikai to, ka Eiropas Savienība un tas, kā tā darbojas, mainīsies, kad no tās izstājas tik liela valsts.
Un ir jautājums arī par vienoto tirgu. Tas būs nozīmīgs izaicinājums, kā ar to tiksim galā. Preču pārdošana no vienas valsts uz citu rada izaugsmi, un tā rada iespēju veidot sociālās aprūpes sistēmas un tā tālāk.
Es domāju, ka mums jābūt ļoti uzmanīgiem ar to, kā mēs tiksim galā ar šo situāciju. Es redzu, ka Briselē ir cilvēki, kas runā, ka mums ir jābūt stingriem pret Lielbritāniju. Es par to neesmu pārliecināts, kaut, protams, tas, ka jūs izstājaties - tam ir jābūt kādām sekām.
Manā ieskatā - nākamie mēneši un gadi būs ļoti svarīgi Eiropas Savienībai, bet arī mūsu reģionam. Tādēļ mums vajadzētu būt ļoti uzmanīgiem un spēt atrast labāko risinājumu mūsu iedzīvotājiem, nevis tikai sodīt Lielbritāniju.
Šīs balsis par Lielbritānijas sodīšanu, būšanu stingriem sarunās, no vienas puses, ir mērķētas uz to, lai mazinātu apetīti pēc līdzīgu referendumu rīkošanas citās Eiropas Savienības valstīs. Piemēram, Francijā, Nīderlandē.
Es domāju, ka tas ir nav prātīgi uz to skatīties šādā veidā. Uz to ir jāskatās šādi – Lielbritānija, Lielbritānijas tauta ir izdarījusi šo izvēli un demokrātija ir jārespektē. Tagad ar situāciju ir jātiek galā pēc iespējas labāk gan Lielbritānijai, gan Eiropas Savienībai.
Es neesmu drošs, ka labākais veids, kā tikt galā ar situāciju, ir būt stingriem. Es to redzu pirmkārt tā – mums ir daudz darbavietu Dānijā tādēļ, ka mums ir eksports uz Lielbritāniju. Tas ir svarīgi, ka cilvēkiem ir darbs. Un viņiem darbs ir tāpēc, ka mēs varam pārdot savas preces arī uz Lielbritāniju. Tas būs svarīgi arī nākotnē.
Tādēļ es nevēlos būt stingrs. Es vēlos būt reālistisks un panākt labāko manai valstij.
Vai Jūs piekrītat pozīcijai Briselē, ka, ja Lielbritānija vēlas saglabāt pieeju vienotajam tirgum, tai jāievēro arī cilvēku brīvas pārvietošanās princips?
Tas ir tas, par ko mēs diskutēsim turpmākajos mēnešos un gados. Un protams, ja jūs pieņemat lēmumu izstāties, tad tam ir kādas sekas. Bet kādas būs šīs sekas, šobrīd nevar pateikt. Varbūt, ja mēs par to runāsim pēc gada, mēs varētu runāt konkrētāk.
Lielbritānijai izstājoties no Eiropas Savienības – kādas būs sekas Eiropas Savienībai? Vai tā kļūs spēcīgāka, vienotāka, vai tas kopienā radīs plaisas?
Es nedomāju, ka būs kādas plaisas. Saule joprojām uzlēks katru dienu un viss turpināsies. Bet tā būs jauna un citāda Eiropas Savienības sadarbība. Un Dānija, kā arī daudzas citas valstis, zaudēs ļoti spēcīgu valsti Eiropas Savienības diskusijās. Tas mums ir izaicinājums. Bet redzēsim. Un, atgriežoties pie mūsu sarunas sākuma - tā varbūt ir situācija, kas var veicināt vairāk sadarbības starp valstīm, kurām ir kopīgi mērķi.
