Uģis Lībietis: Šajā nedēļā ES līderi panāca vienošanos par sesto sankciju paketi pret Krieviju. Viens no strīdīgākajiem jautājumiem bija lēmums atteikties no Krievijas naftas piegādēm, vienlaikus pieļaujot izņēmumus un pārejas periodus atsevišķām valstīm. Ko par ES vienotību, jūsuprāt, liecina līdz šim panāktās sankcijas?
Ramūns Vilpišausks: Manuprāt, viss šis process līdz šim ir pierādījis, cik ļoti dažas ES dalībvalstis tomēr ir atkarīgas no Krievijas energoresursu piegādēm. Un tas ir pats svarīgākais faktors, kas ierobežo lēmumu pieņemšanas ātrumu un atstāj iespaidu arī uz 27 valstu vienotību. Situācija valstīs, protams, ir ļoti atšķirīga. Mēs zinām, ka Baltijas valstis spēja pilnībā pārslēgties no Krievijas naftas un gāzes piegādēm, kamēr dažas citas valstis joprojām ir pilnībā vai ļoti atkarīgas no naftas un tās produktiem. Ungārija tam ir spilgtākais pierādījums. Vēl lielāks skaits valstu ir pilnībā atkarīgas arī no dabasgāzes piegādēm, un tas arī būs viens no galvenajiem šķēršļiem, kas ierobežos ES spēju nākotnē reaģēt uz joprojām notiekošo karu.
Uģis Lībietis: Diskutējot par šo sankciju paketi, gan Eiropas līderiem, gan dalībvalstīm nācās pieņemt daudzus smagus lēmumus un piekrist arī ne tiem patīkamākajiem vai vēlamākajiem kompromisiem. Tomēr pašlaik šī vienotība vismaz uz papīra ir saglabāta. Taču, ja mēs domājam jau par nākotni, jebkuri kompromisi kļūs tikai sāpīgāki un manevrēšanas spējas mazināsies. Par ko tas liecina?
Ramūns Vilpišausks: Tas tikai pierāda, ka dažādas valstis dažādi izvērtē draudus, kurus rada autoritārā Krievija un tās īstenotā politika pret Eiropas valstīm. Tas arī parāda, ka valstīm ir atšķirīga vēlme un gatavība samazināt šādus draudus nākotnē. Šādi kompromisi atspoguļo apdraudējuma uztveri un to cenu, kuru valstis ir gatavas maksāt. Taču veids, kādā tika panākts šis kompromiss par sesto sankciju paketi, ES ir diezgan tipisks. Tas tāpēc, ka šis kompromiss tika sasniegts, piešķirot garāku un joprojām konkrēti nenoteiktu pārejas periodu, kā arī apsolot finansējumu, lai varētu pielāgoties tai jaunajai situācijai, kas iestāsies pēc sankciju stāšanās spēkā. Tas nenotiks uzreiz, bet gan šī gada nogalē, bet, piemēram, naftas vada "Družba" gadījumā – pat vēl vēlāk. Tā kā šis ir tipisks Eiropas kompromiss. Taču, no otras puses, ir jāatzīst, ka
ES ir sasniegusi kaut kādu robežlīniju, kuru dažām valstīm būs diezgan grūti pārkāpt, un par jebkuru nākamo sankciju kārtu panākt vienošanos starp 27 valstīm būs arvien sarežģītāk.
Uģis Lībietis: No vienas puses, mēs varam teikt, ka ES kārtējo reizi ir pierādījusi, ka tā tomēr spēj runāt vairāk vai mazāk vienā balsī, no otras puses – atsevišķi komentētāji jau brīdina, ka Krievija var izmantot šo situāciju, lai norādītu uz pastāvošajām plaisām ES.
Ramūns Vilpišausks: Krievija jau līdz šim bija mēģinājusi sašķelt ES dalībvalstis, lai panāktu to, ka koordinētu lēmumu pieņemšana par karu Ukrainā būtu arvien grūtāka. Pret dažām dalībvalstīm vēršanās bija ļoti konkrēta, piemēram, atslēdzot dabasgāzes piegādes un par iemeslu minot šīs valsts nevēlēšanos maksāt par Krievijas gāzi rubļos. Manuprāt, šis ir visspilgtākais šādas taktikas piemērs. Turklāt visi šie pārejas periodi, par kuriem ir vienojušies Eiropas līderi, padara pašas sankcijas mazāk efektīvas. Tās arī dod Krievijai vairāk laika, lai atrastu jaunus savas jēlnaftas un naftas produktu pircējus.
Tāpēc ir kārtējo reizi jāatzīst, ka šīs sestās sankciju kārtas ietekme un efektivitāte būs ļoti ierobežota. Taču, manuprāt, pats lielākais šo sankciju panākums ir tajā, ka tiek noteikts kaut kāds visas ES stratēģiskais virziens.
Un šīs virzības mērķis ir pilnīga Krievijas energoresursu atkarības atcelšana. Ne jau uzreiz, bet virzība uz šo kopīgo mērķi ir noteikta, un to vajadzētu sasniegt tuvākajos divos vai trijos gados. Manuprāt, tā ir līdz šim panākto vienošanos nozīmīgākā būtība.
Uģis Lībietis: Pavisam nesen Zviedrija un Somija paziņoja par lēmumu pievienoties NATO. Šajā nedēļā arī Dānijas iedzīvotāji referendumā nobalsoja par pievienošanos ES kopējais aizsardzības politikai. Šī bija vien no jomām, kur dāņi līdz šim nevēlējās ciešāku Eiropas integrāciju. Visās trijās valstīs mēs redzam, ka ir notikusi gadu desmitiem pastāvējušas domāšanas maiņa. Par ko tas liecina, un kādu ietekmi tas var atstāt arī uz Baltijas reģionu?
Ramūns Vilpišausks: Manuprāt, šie notikumi ir apstiprinājuši, ka Krievijas uzsāktais karš Ukrainā ir mainījis izpratni par drošību Ziemeļvalstīs. Somijā un Zviedrijā šīs pārmaiņas ir bijušas tik radikālas, ka tās ir izlēmušas atteikties no savas ārpus alianšu politikas, pievienojoties NATO. Manuprāt, kaut kādu līdzīgu vēstījumu nosūta arī referendums Dānijā. Tieši tāpēc es uzskatu, ka šie procesi ir jāvērtē pozitīvi arī no Baltijas valstu drošības viedokļa, jo Somijas un Zviedrijas dalība NATO noteikti stiprinās drošību reģionā. Un arī, runājot plašāk, šī valstu dalības NATO un ES lielākā pārklāšanās ir vērtējama tikai pozitīvi, jo tam būtu jāpadara daudz efektīvāka drošība politikas koordinācija gan ES, gan NATO. Galu galā, tās abas ir pašas nozīmīgākās organizācijas arī Baltijas valstīm.
