Turklāt pieaug arī cilvēku dzīves ilgums, kas liek valstīm ilgāk maksāt par sociālajiem pakalpojumiem. Tāpēc pēdējās cerības, ka pensijas var atļauties maksāt ekonomiski attīstītas valstis, sagrāva Vācija. Ierasti spēcīgākā un viena no labāk organizētajām ekonomikām Eiropā un pasaulē sāk atzīt savu bezspēcību.
Bet Vācijas Bundesbankas paziņojumus jau atsevišķi politiķi nosaukuši par muļķībām. Piemēram, Vācijas vicekanclers Zigmārs Gabriels ieteicis Bundesbankai nelīst, kur nevajag.
“Ja es būtu baņķieris Bundesbankā, tad es arī nāktu klajā ar šādām idejām. Šie cilvēki, kas brīdina par pensionēšanās vecuma palielināšanu, visi saņem labas algas, strādā maz satraucošu darbu un viņiem ir ļoti labas vecumdienu garantijas,” sacīja Gabriels.
“Strādnieki, tirgotāji arī medicīnas darbinieki un es uzskatām, ka šīs idejas ir dumjas,” paziņoja vicekanclers.
Daži citi politiķi gan Zigmāra Gabriela izteikumus jau nosaukuši par populismu. Tomēr pensiju princips pats par sevi ir vai nu novecojis, vai jau no sākta gala iecerēts kā nepietiekami nodrošināta sistēma. Kamēr cilvēki strādā, viņu iemaksas tiek izmantotas citu pensionāru uzturēšanai. Taču problēmas rodas, kad pensionāru kļūst vairāk un iemaksas nesedz pakalpojumu cenas.
Nobela prēmijas laureāts ekonomikā, ASV ekonomists Pīters Daimonds skaidroja, ka tad, kad jums ir ieņēmumi, kas ieplūst sistēmā, tad jums ir arī sociālie pakalpojumi, kas izriet no šīs sistēmas. “Situāciju gan sarežģī brīdis, kad demogrāfiskā un ekonomiskā situācija liek jums apzināties, ka ieņēmumu un sociālo pakalpojumu attiecība nesakrīt, respektīvi, sistēma nav ilgstoša,” skaidroja Daimonds.
Sistēmu padara par ilgstošu ar likumu, jo, ja pietrūkst ieņēmumu, valsts samazina vecumdienu bonusus.
“Tātad mēs nekad nepiedzīvosim brīdi, kad nepietiks naudas, toties mēs piedzīvojam brīdi, kad samazinās pakalpojumi. Bet tas ir briesmīgs risinājums,” atzina Daimonds.
“Kad politiķi cenšas šo problēmu risināt, tad viņi allaž atduras pret naudas trūkumu. Lai nesamazinātu pakalpojumus, jādabū vairāk naudas sistēmā. To var izdarīt, paceļot nodokļus, bet tas nav populāri. Var samazināt pakalpojumus, bet arī tas nav īpaši populāri. Tad labākais variants ir samazināt pakalpojumus pakāpeniski tiem cilvēkiem, kuri pensijā dosies pēc vairākiem gadiem. Politiķi izmanto laika nobīdi, lai sagatavotu cilvēkus negatīviem scenārijiem un lai iepumpētu naudu sistēmā, izmantojot tā brīža strādājošos,” norādīja Daimonds.
Eiropas Savienībā mērķis ir izlīdzināt pensionēšanās vecumus, lai pieturētos pie daudzmaz līdzīgām sistēmām. Šobrīd, vidējais pensijas vecums Eiropā tuvojas 65 gadiem. Šobrīd Vācijā, Dānijā, Spānijā un Francijā ir nolemts ieviest robežu 67 gadi, kamēr Somijā, Grieķijā, Dānijā, Kiprā, Itālijā, Portugālē, Nīderlandē un Slovākijā ir izvēlēts ceļš saistīt pensijas vecumu ar dzīves ilgumu un labklājību. Atkarībā no šiem rādītājiem, pensijas vecums 2050.gadā varētu sasniegt pat 72 gadus Dānijā, 69-71 gadu Grieķijā, Itālijā, Kiprā, Īrijā un Lielbritānijā; Baltijas valstis kopā ar Beniluksa valstīm varētu saglabāt 65-66 gadu robežu.
