Polijas valdošā politiskā spēka “Likums un taisnība” labējās, nacionālkonservatīvās vērtības un brīžam pat populistisko ideju realizācija dzīvē nesa Varšavai vecā Eiropas Savienības (ES) kodola nosodījumu un atstumtību. Varšava gan nesasniedza savās darbībās un paziņojumos Budapeštas ekstravagances līmeni.
Tomēr Apvienotās Karalistes “Brexit”, nacionālpopulistiskās partijas ''Alternatīva Vācijai'' (“AfD”) ietekmes pieaugums Vācijā un acīmredzamās problēmas Eiropas Savienībā un tās tuvējā apkārtnē liek pārvērtēt attiecības ar Poliju un nedzīt tajās jaunus ķīļus. Šī gada martā, kad Vācijas kanclere Angela Merkele, pārvarot nopietnas grūtības, bija sadiegusi lielo koalīciju ar sociāldemokrātiem un guvusi Bundestāga mandātu nākamajam darba cēlienam un savai valdībai, viņa kopā ar jauno ārlietu ministru Heiko Māsu paziņoja par Veimāras trijstūra reaktivāciju.
Minimālos priekšdarbus bija paveikusi arī Varšava. Beātas Šidlo vietā amatu ieņēma jauna un jaunai sadarbības lappusei ar Rietumiem piemērotāka figūra Mateušs Moravieckis. Tiekoties ar viņu Varšavā, Merkele nevairījās iespējamajai sadarbībai piešķirt globālus apvāršņus, būtībā solot Polijai ietekmi visplašākajos tematos.
“Uzskatu, ka līdz ar jaunu kontekstu un jauniem apdraudējumiem mēs varam strādāt pie labas kopīgas politikas. Labas kopīgas politikas attiecībā uz Āfriku. Mums jāizstrādā laba kopīga politika attiecībā uz Krieviju, uz Ķīnu. Un tas ir visas Eiropas stiprumam un attīstībai,” sacīja Merkele.
Norīt līdzšinējo aizkaitinājumu ar Varšavas politiku un demaršiem, kas izaicināja Eiropas Savienības pamatvērtības, mudina vairāki apsvērumi. Pirmkārt, acīmredzami neauglīgā konfrontācija. Tā nav spējusi būtiski ietekmēt vēlētāju noskaņojumu ne Polijā, ne Ungārijā. Drīzāk pat cementējusi atbalstu Eiropai grūtajiem politiskajiem spēkiem.
Otrkārt, Apvienotās Karalistes “Brexit” aktualizējis dziļākas problēmas, par kurām bija labi zināms, bet kuras ilgstoši bija atliktas tālajā plauktā. Treškārt, Polijas ekonomika veiksmīgi attīstās, un
Varšava, negūstot pietiekamu ietekmi Eiropas struktūrās, sāka izteikti strādāt pie divpusējām attiecībām.
Tostarp ar savu galveno partneri aizsardzības jomā – ASV. Arī šajā ziņā Parīze un Berlīne nevēlas zaudēt savu balsi. Šie argumenti pastāvēja ilgu laiku.
Taču Berlīnes jaunāko iniciatīvu Varšavas virzienā nosaka vēl kāds faktors – uzmanīga, bet izteikta sāncensība ar Parīzi. Emanuels Makrons grib stiprināt Eiropas Savienību pēc saviem principiem, vairot Francijas ietekmi Eiropas institūcijās un pat veicināt franču valodas lomu.
Tomēr visvairāk Berlīnei īstermiņā nepatīk Makrona nodoms veidot tā dēvēto Eiropas Savienības kodolu pēc saviem apsvērumiem, pa ceļam reformējot arī būtiskus jautājumus eirozonas pārvaldē.
Diplomātiski, bet nepārprotami Angela Merkela to formulēja pēc pagājušās nedēļas tikšanās ar Emanuelu Makronu Berlīnē: “Protams, vienmēr atšķiras Vācijas un Francijas nostājas sākotnējās pozīcijas. Mums nepieciešamas atklātas debates, un mums tāpat nepieciešama spēja galu galā nonākt pie kompromisa. Tāda ir pasaule, kurā dzīvojam un kurā vēlamies strādāt. Taču tikai šādā veidā mēs būsim svarīgs faktors arī plašākā pasaulē, kurā centrālu lomu, saprotams, spēlē arī citas valstis.”
Francijas ambīciju līdzsvarošanā Polija kļūst neaizstājama, būdama turklāt arī ietekmīgākā centrālās un Austrumeiropas balss. Turklāt efektīvs dialogs ar Berlīni, ja tāds, protams, izveidosies, vairos arī Varšavas ietekmi visai daudzveidīgajā centrālajā un austrumu Eiropā. Tāpat tas būs papildu faktors vairāk komunicēt ar saviem Eiropas partneriem, nevis censties viņus pārtrumpēt tiešā dialogā ar Vašingtonu un Londonu.
