Ukraiņu rakstnieka Serhija Žadana jaunā romāna “Bērnunams” darbība notiek 2014.gadā, pašā kara sākumā, Donbasā. Un romāna galvenais varonis ir vietējais ukraiņu valodas skolotājs Paša, kurš nesaprot šo karu, nav tam gatavs un izjūt pret to dalītas jūtas.
Pēc rakstnieka Žadana vārdiem, tādu cilvēku kā šis Paša Ukrainā ir daudz: “Ziniet, par armijniekiem tiek daudz rakstīts. Un tas arī ir pareizi, jo tieši viņi nosaka šī kara gaitu. Tomēr man likās būtiski parādīt arī civiliedzīvotāju nostāju, jo citādi mēs neko nesapratīsim par šo karu. Es nesaku, ka mums viņu uzskati būtu automātiski jāpieņem. It sevišķi uzskati, kas ir vērsti pret Ukrainu un atbalsta separātistus.
Bet ir svarīgi saprast, kā domā un skatās uz pasauli cilvēki, kuri dzīvo karadarbības zonā un ir vietējās sabiedrības pamats.
Man ir nācies daudzreiz tikties ar cilvēkiem, kurus nesaista politika un aktuālie notikumi. Tādēļ man bija būtiski romānā parādīt tieši šāda cilvēka izjūtas un to, līdz kam tas var novest.”
Žadans ir dzimis Luhanskas apgabalā, un viņa radinieki joprojām dzīvo aptuveni 50 kilometru attālumā no konflikta zonas. Tādēļ rakstniekam kopš bērnības ir labi pazīstamas daudzas vietas, kur pašlaik notiek karš. Tomēr tagad viņš nevar doties nedz uz separātistu kontrolētajiem reģioniem, nedz uz Krieviju, jo viņa vārds ir iekļauts "melnajā sarakstā".
Viņš apraksta, kā šobrīd izskatās dzīve Ukrainā, karadarbības zonas tuvumā: “Šī kara specifika ir tajā, ka, pat aizbraucot kādus 30 kilometrus no kontaktlīnijas, jau sākas mierīgā dzīve. Tur notiek priekšvēlēšanu reklāmas kampaņa, politiķi sola gaišu nākotni, un viss izskatās pavisam normāli. Un arī pati frontes līnija izskatās visai specifiski. Sadursmes pastāvīgi notiek tikai atsevišķās vietās.
Bet citur ir visai mierīgi. Tikai vienā pusē stāv krievi, un otrā pusē stāv ukraiņi.”
Un arī Harkovā, kur dzīvo rakstnieks Žadans, par karu nākas atcerēties tikai brīžiem: “Krievi ir nosaukuši to par hibrīdkaru, un man liekas, ka tas ir ļoti precīzs apzīmējums. Atbraucot uz Harkovu, pēdējais, par ko gribas runāt, ir karš. Apkārt ir ziedi, parki, daudz spilgtu un radošu jauniešu. Notiek koncerti un festivāli. Tomēr atliek vien aizbraukt uz dzelzceļa staciju, un jau uzreiz var redzēt mūsu ukraiņu zaldātus. Kāds dodas uz fronti, citi atgriežas mājās. Un vēl par karu atgādina helikopteri, kuri ik pa laikam ved ievainotos uz slimnīcu. Un arī slimnīcā var redzēt pilnīgi citu realitāti.”
Žadans uzsver, ka viņš nav nedz politiķis, nedz eksperts. Tādēļ viņš nelabprāt izsaka prognozes par karu Donbasā un to, kam būtu jāmainās Kijevā vai Maskavā. Tomēr ir skaidrs, ka nesenā Doņeckas separātistu līdera Aleksandra Zaharčenko nogalināšana diez vai ko būtiski mainīs.
“Es domāju, ka visi vēlas, lai šis karš beigtos. Tas nevienam nav vajadzīgs un traucē valstij attīstīties. Tomēr tie, kuri mēģina analizēt un domāt, apzinās, ka tāpat vien šis karš nebeigsies. Un tieši tādēļ es uzskatu, ka Zaharčenko nāve diez vai kaut ko mainīs. Kaut vai tādēļ, ka viņš nekad nav bijis neatkarīgs savā rīcībā. Tas bija cilvēks, kuru pilnībā kontrolēja Maskava. Tā bija vienkārši runājošā galva. Šodien ir viena galva, rīt būs kāda cita galva. Tādēļ tas diez vai kaut ko maina,” spriež rakstnieks.
Tikmēr Žadans pēc atgriešanās mājās kopā ar domubiedriem plāno turpināt tikties gan ar ukraiņu karavīriem, gan arī apbraukāt skolas un bērnunamus, lasot tur savus darbus.
