Abiem ASV prezidenta amata kandidātiem vienādi svarīgi ir ārpolitikas jautājumi. Tāpēc nav pārsteigums, ka priekšvēlēšanu gaisotnē Tramps centies īpaši izcelt savus, viņaprāt, svarīgākos diplomātiskos panākumus, bet viņa konkurents Baidens – norādīt uz Amerikas atsvešināšanos no sabiedrotajiem un citiem pēdējo gadu problēmjautājumiem ASV ārpolitikā.
"Lai Dievs svētī Donaldu un Melāniju". Šis ir viens no plakātiem, ar kuriem tiek vēlēta laba veselība ASV prezidentam un pirmajai lēdijai Izraēlā – valstī, kurai ārpolitiski Trampa administrācija pievērsusi īpašu uzmanību.
Vispirms, laužot gadu desmitiem ilgo tradīciju un pārceļot vēstniecību uz Jeruzalemi 2018. gadā, ko citas valstis arī Eiropas Savienība nav principiāli darījušas, lai neaizskartu palestīniešus. Arī pēdējie viesi Baltajā namā pirms prezidenta vēlēšanām bijuši saistīti ar Izraēlu.
Ovālajā kabinetā līgumu par attiecību normalizēšanu ar Izraēlu parakstīja divas arābu monarhijas – Apvienotie Arābu Emirāti un Bahreina.
Bet vēl pirms tam – ekonomiskās saites Baltajā namā apņēmās normalizēt Kosova un Serbija. Kā norādīja "Carnegie Europe" pētniece Alisona Karahere – arī šis ārpolitiskais solis no ASV puses bija svarīgs tieši Izraēlas kontekstā.
"Baltā nama pieeja Kosovai un Serbijai ir bijusi – ja mēs atrisinām dažus ekonomiskās sadarbības jautājumus, mēs varam mazināt spriedzi karstajos politiskajos jautājumos. Pirmkārt un galvenokārt, Kosovas atzīšanu par neatkarīgu valsti. Taču tā vietā mēs redzam vienošanos, kur vairāk nekā puse punktu ir politiski – "Hezbollah", 5G ekipējuma piegādātāji un galvenā ziņa Kosovas un Izraēlas savstarpējā atzīšana un Serbijas apņemšanās pārvietot savu vēstniecību uz Jeruzalemi. Kas man liek vilties un šķiet neloģiski –
Baltais nams uzskata, ka var samazināt spriedzi Serbijas un Kosovas attiecībās Kosovas atzīšanas jautājumā, izmantojot šīs valstis kā bandiniekus pavisam citā atzīšanas kampaņā – lai atzītu Jeruzalemi par Izraēlas galvaspilsētu," sacīja Karahere.
Abas vienošanās starp iepriekš naidīgajām pusēm Trampa administrācija nosauca par vēsturiskām, līdzīgi kā Trampa tikšanos ar Ziemeļkorejas diktatoru Kimu Čenunu.
Tāpat domā arī Trampa atbalstītāji un politiskie domubiedri. Vairāki Zviedrijas galēji labējie politiķi pat ierosinājuši Trampam piešķirt Nobela miera prēmiju, un tas izskanējis arī Trampa atbalstītāju mītiņos. Tomēr skeptiķus ar to neizdodas pārliecināt, turklāt arī no konservatīvo domātāju vidus. "The American Conservative" galvenais redaktors Daniels Larisons to nodēvējis par Potjomkina diplomātiju.
"Šīs vienošanās neatrisina nevienu no lielajiem problēmjautājumiem. Tāpēc viņi samierinās ar viszemāko augli un pat tādā gadījumā nespēj nolīdzināt visas detaļas. Viņi atsakās darīt nepieciešamos sagatavošanās darbus, lai pasludinātās vienošanās tiktu reāli ieviestas, un tas ir tāpēc, ka prezidents vēlas tikai labu publicitāti. Viņam neinteresē saturs," uzskata Larisons.
Tiek arī norādīts, ka vismaz attiecībās ar lielajiem ģeopolitiskajiem konkurentiem un pat sabiedrotajiem Trampa četri gadi prezidenta amatā ASV ārpolitikā drīzāk paliks atmiņā nevis kā miera līgumu, bet tieši reālpolitikas un konfrontācijas laiks.