Borodjanka. Par Ukrainas tautas dzejnieku sauktā Tarasa Ševčenko statuja ar ložu caurumiem galvā. Sašauta. Izdeguši un nomelnējuši nami. Pēc Krievijas karavīru aiziešanas pilsēta atbrīvota, taču tā ir stipri sapostīta.

Īpaši smagi cietušas vairākas ēkas, raķešu triecieni izraisījuši ugunsgrēku arī blakus esošajā daudzdzīvokļu namā.

Vienā no tām joprojām vienīgā savā kāpņutelpā palikusi dzīvot Nadežda. Dažas dienas iepriekš pēc lietiem pilnībā sabruka ēkas daļa, kas vēl mazliet turējās uz paneļiem.

“Lūk, manas dzimtās mājas, kuru vairs nav. Vēl kāda cerība bija, bet...Ja ne ugunsgrēks, tad māja droši vien vēl būtu vesela. Redziet, tur balkoni aizgājuši, tur uzsprāga lādiņi. Tur bija māja, restorāns. Viss sagrauts. No turienes līķus vilka ārā. Tur veselas ģimenes aizgāja bojā. Zem drupām bija, glābēji vilka ārā. Vīrs un sieva. Un vēl vīrs un sieva, un bērns. Ko lai te saka?  Vienkārši briesmīgi. Par ko? Uzdodam sev jautājumu – par ko? Atbildes nav,” sacīja Nadežda.

Jumts caurs, ūdens tek. Dzīvokļi pilnībā izdeguši, deguma smaka joprojām ir jūtama visur.

Liesmas apstājās tieši pie Nadeždas dzīvokļa sienām: “Lūk, mūs izglāba. Lūdzāmies dienu un nakti.”

Triecienvilnis sabojājis arī viņas dzīvokļa sienas. Apšaužu laikā te abas dzīvoja ar māsu, slēpās arī pagrabā. Tagad māsa pārcēlusies uz Kijivu.

“Tagad jau es saprotu, kas tas ir – karš. Es tagad tēvu ļoti labi saprotu. Viņš nevarēja stāstīt, kā viņš karoja, kā izgāja cauri visai Eiropai, Ukrainai un atbrīvoja vietas Krievijā un Ukrainā. Tikai pirms pašas nāves viņš sāka stāstīt. Raudāt un stāstīt. Un tagad es stāstu… Ja vien viņš zinātu, ka tagad viņa meitas to stāstīs. Turēs viņa portretu, skūpstīs un lūgs – tētīt, palīdzi, mammīt, palīdzi!” pauda Nadežda.

Kaut arī Borodjankas pilsēta ir atbrīvota, mājas un daudzu cilvēku dzīves palikušas drupās.

Mērs: Mēs pilsētu atjaunosim

Lai gan Borodjankas infrastruktūra ir gandrīz pilnībā iznīcināta, pašvaldības vadītājs Georgijs Jerko ir pilns apņēmības pilsētu atjaunot.

Georgijs Jerko: Tas ir Tarasa Grigorjeviča Ševčenko vārdā nosauktais laukums. Pirms kara tā bija skaista vieta, kur tika svinēti visi mūsu svētki. Kolonnu kustības laikā piemineklis tika apšaudīts tāpat kā visa mūsu Borodjanka, daudzstāvu mājas. Šodien jūs redzat, kādā tās ir stāvoklī. Taču tas ir ne vien mūsu ciema lepnums, bet gan visas mūsu valsts lepnums, jo Ševčenko ir cilvēks, kurš sludināja brīvību, vienlīdzību. Viņš gribēja, lai ukraiņu tauta dzīvotu bagāti, lai ukraiņu tauta saprastu sevi kā nāciju, nevis atrastos zem Krievijas papēža. Agresijas dēļ ir sagrautas mājas, iznīcināta visa infrastruktūra. Un simboliski, ka vienīgā vieta, kas ir palikusi gandrīz vesela, ir mūsu Ševčenko piemineklis. Kaut gan arī viņš ir apšaudīts no visām pusēm.

LTV: Apšaudīts tīši?

Dabiski! Viņiem bija bail pat no pieminekļiem, jo šāvieni tika raidīti no kultūras nama. Jūs redzat ložu ieejas caurumus, izejas atveres. Viņi gribēja arī viņu nogalināt, bet piemineklis kā stāvēja, tā stāv. 

Kad Borodjanku, Buču, Irpiņu atbrīvoja un deokupēja, runāja, ka Borodjankā situācija ir ļoti sarežģīta. Kāda tā ir?

31. martā Borodjanku atstāja okupācijas karaspēks. Mēs iztīrījām mūsu centru. Panācām to, ka ielas ir caurbraucamas, atjaunojām elektrotīklu, atjaunojām gāzes apgādi, kanalizāciju un ūdens padevi. Protams, visu atjaunot nav iespējams, jo visa infrastruktūra ir iznīcināta sprādzienu un smagās tehnikas kustības dēļ. Cenšamies kopā ar apgabala administrāciju, ar partneriem, brīvprātīgajiem, ar Eiropas Savienības atbalstu atjaunojam mūsu Borodjanku. Es domāju, ka mūs nepametīs un palīdzēs atjaunot visu, ko iznīcināja Krievijas okupanti.

Vai pašlaik ir droši atgriezties Borodjankā?

Pašlaik vairāk vai mazāk ir droši, bet ir vēl daudz munīcijas, kas atrodas mežā, blakus mežam, laukos.

Vēl tie dzīvokļi un mājas, kuros cilvēki nav atgriezušies, – mēs nevaram tās uzskatīt par drošām, kamēr tur nebūs pastrādājuši sapieri.

Ko piedzīvoja cilvēki, kuri palika un dzīvoja šeit okupācijas laikā?

Cilvēki vispirms piedzīvoja bailes, ņirgāšanos, aukstumu un badu, tāpēc ka nedrīkstēja ievest humāno palīdzību, ēdienu. Viņi to apšaudīja un nelaida iekšā transportu. Tāpat viņi apšaudīja visus torņus, nebija sakaru. Cilvēki atradās pilnīgā okupācijā un izolācijā.

Vai šeit tika pastrādāti kara noziegumi?

Miermīlīgos iedzīvotājus nošāva un par viņiem ņirgājās. Ir spīdzināšanas pēdas.

Mēs arī tagad turpinām izcelt cilvēku mirstīgās atliekas, kuri tika nošauti un apglabāti nevis kapsētā, bet blakus mājām, jo viņus nevarēja aizvest līdz kapsētai. Dažus nošāva tāpat vien, dažus pēc spīdzināšanām un ņirgāšanās.

Ko jūs saprotat ar ņirgāšanos?

Sasietas rokas, apdedzināti ķermeņi. Ir cauršauti pirksti un kājas. Vienu cilvēku sašāva, bet viņš vēl pēc tam piezvanīja sievai un pateica, ka ir sašauts. Kad pie viņa atbrauca pēc divām dienām, atklāja, ka viņam iešauts galvā.

Kur jūs pats palikāt visu šo laiku? Mēri arī ir viens no mērķiem. 

Kad gāja kolonnas, mēs bijām šeit. Kad sākās Borodjankas okupācija, mēs aizbraucām uz kaimiņu ciematu, lai no turienes tālāk organizētu cilvēku evakuāciju no Borodjankas. Lai sūtītu humāno palīdzību un ēdienu uz tuvajiem ciematiem. Ja es paliktu šeit bez sakariem, bez nekā, tad nebūtu nekādas organizācijas. Bet tā viņi ieņēma ciematu pēc ciemata, mēs nedaudz atkāpāmies un izvedām cilvēkus no tiem ciematiem, ko viņi okupēja. 

Kā jūs redzat Borodjankas nākotni? 

Es domāju, mēs to atjaunosim. Un tā kļūs vēl skaistāka un labāka. Kopā ar mūsu cilvēkiem, kopā ar Eiropu, kopā ar starptautisko sabiedrību, kas saprot, kas ir karš un kas ir miers.