Seši gadi kopā ar eiro. Slovēnijas pieredze

Divu miljonu iedzīvotāju lielā Slovēnija dažos gados bija spējusi izpildīt nosacījumus un sakārtot finanses, ekonomiku un savu visgrūtāko punktu – inflāciju - tā, lai Eiropa būtu mierā un valstij uzticētu vienotās valūtas eiro ieviešanu. Tas bija laiks, kā daudzi saka, kad visā Eiropā vēl valdīja pēdējie emocionālā pacēluma mirkļi un vēl nebija piezagusies drūmā nojauta par krīzes tuvumu. Eirozonu uzskatīja par prestižu un drošo salu.

Tā kā Slovēnijai nebija ārējā dramatiskā fona, kāds eirozonā valda tagad, tad pāriešana uz eiro valūtu arī iekšzemē notika mierīgi. Tam, kā vērtē eksperti, bija vairāki iemesli. Pirmkārt, slovēņi par eiro bija izglītoti jau kopš 2002. gada, kad vienotā valūta stājās spēkā. Tas tādēļ, ka valsts būdama Austrijas un Itālijas kaimiņiene, eiro ietekmi savā dzīvē sāka izjust daudz agrāk.

Otrkārt – Slovēnija  pēdējos gados bija piedzīvojusi jau teju trīs valūtu maiņas, un tās vienmēr bija noritējušas ļoti organizēti. Kad Slovēnija atguva neatkarību, tā iepriekšējo Dienvidslāvijas dināru vispirms mainīja pret tā sauktajām maksājumu zīmēm, pēc tam uz Slovēnijas tolāru un tagad uz eiro.

Treškārt, valdība un atbildīgās iestādes sāka savlaicīgu un ļoti aktīvu informēšanas kampaņu jau divus gadus iepriekš, kuras laikā cilvēkus nevis pārliecināja par to, ka eiro ir vajadzīgs, bet gan drīzāk stāstīja par praktiskām lietām - kā naudu varēs samainīt, kādas būs eiro un līdzšinējās valūtas - tolāra - attiecības un tamlīdzīgi.

Paradumu maiņa

Slovēnijas bankas pārstāvis Gregors Miklavčičs, ar kuru žurnāliste tiekas galvaspilsētā Ļubļanā rāda mazu, dzeltenu kalkulatoru. Šādu ierīci kopā ar brošūrām un dažādiem informācijas materiāliem pa pastu saņēma pusmiljons slovēņu mājsaimniecību, lai vieglāk varētu izrēķināt eiro un tolāra starpību. Slovēņiem tas nebija viegli, jo tobrīd naudas attiecība bija ļoti neērta – 240 tolāru pret vienu eiro.

Gregora Miklavčiča kolēģe no Slovēnijas bankas Nivesa Kupica stāsta, ka ļoti būtiski cilvēkiem kampaņā bijis stāstīt, cik vērtīgas ir eiro monētas, ka arī divdesmit centu ir daudz un ka tagad ar tiem nevarēs svaidīties tā, kā cilvēki bija pieraduši ar krietni mazāk vērtīgākajām tolāru monētām. “Mēs aicinājām pievērst uzmanību monētām, jo tām ir lielāka vērtība, nekā tolāru mazajām naudiņām. Aicinājām cilvēkus tās vieglprātīgi neizkaisīt un neatstāt kā atlikumu uz letes. Mēs ļoti daudz izglītojām mazumtirgotājus un baņķierus,” saka Kupica. Stāsti par eiro centu vērtību vismaz sākotnēji bija atstājuši diezgan lielu iespaidu, jo restorānu, ēdnīcu un taksometru bizness sūdzējās, ka cilvēki pārtraukuši dot tā saucamās dzeramnaudas. Bet Ziemassvētkos pirms eiro ieviešanas gada valstī viena no populārākajām dāvanām bija mazi naudas maciņi, īpaši eiro monētām. Īsi pirms svarīgā gada Slovēnijas bankas sāka tirgot arī eiro paraugpaciņas, caurspīdīgā iesaiņojumā ar virsū uzdrukātu skaidrojumu par monētu vērtību. “Katrai mājsaimniecībai līdz ar to jau 1.janvārī bija neliela naudas summa, ko lietot sīkiem iepirkumiem,” stāsta Kupica.

To, ka kampaņa bijusi pietiekama un skaidra, parādījuši arī sabiedriskās domas aptaujas rezultāti. Kā norāda Nivesa Kupica, skaidrot un runāt ar cilvēkiem tik svarīgā brīdī ir izšķiroši:
“Bija komentāri no sabiedrības puses, ka ir pārāk daudz informācijas par eiro. Taču, iespējams, jums būs problēmas ar vecāka gada gājuma ļaudīm, jo viņus ir grūtāk sasniegt, ja šie cilvēki vairs nav aktīvā apritē, bet vairāk dienas pavada mājās. Vai gluži pretēji – ar ļoti jauniem cilvēkiem. Šādā gadījumā informēšanai daudz jālieto interneta resursi vai mobilo tālruņu aplikācijas. Jaunieši nelasa avīzes, vismaz Slovēnijā, līdz ar to jāmeklē citi ceļi, kā viņus sasniegt.”

Mainot valūtu, uzmanība bija jāpievērš arī vājredzīgiem, akliem cilvēkiem, vājdzirdīgiem cilvēkiem. “Slovēnijā ir vājredzīgu cilvēku asociācija, un mēs viņiem piedāvājām dažādas mācības un lekcijas. Uz eiro banknotēm ir vairākas lietas, ko var sataustīt ar pirkstiem. Nesen viena šāda cilvēku grupa viesojās pie mums bankā, un kāds no viņiem sacīja, ka eiro monētas ir labākas nekā iepriekšējās Slovēnijas tolāru monētas, jo tām katrai tām ir atšķirīga mala. Viņi to jūtot un esot daudz vieglāk monētu atpazīt. Es pēc tam aizdomājos, ka ne jau tīšām vēlējāmies vājredzīgo cilvēku dzīvi padarīt grūtāku, bet, kad radīja tolāru monētas, par viņiem tik daudz nedomāja,” stāsta Kupica.

Pusnakts

Lai arī Slovēnija ļoti aktīvi rīko tautas nobalsošanu par dažādiem tematiem, kā to paredz nacionālā likumdošana, un balsoja gan par iestāšanos ES, gan NATO,  taču referenduma par eiro nebija. Kā saka eksperti, tas lielākoties arī tādēļ, ka nebija spilgtu, publisku eiro valūtas pretinieku un arī  visas politiskās partijas, par spīti citām domstarpībām, tobrīd bija vienotas eiro atbalstītājas.

Pēc eiro ieviešanas 2007. gada 1. janvāra naktī slovēņiem bija dotas divas turpmākās nedēļas, lai tolārus mainītu pret eiro. Ar šo ļoti īso laika limitu Slovēnija izpelnījās ievērību un pat apbrīnu Eiropā. Taču arī šis lēmums, kā stāsta banku pārstāvji, tika  pieņemts, balstoties uz iepriekšējo pieredzi, jo arī visas iepriekšējās valūtas tika mainītas ļoti īsā laikā un viss noticis precīzi un organizēti. Jāteic, ka arī tagad joprojām veco valūtu Slovēnijas bankās ir iespējams mainīt, taču ne vairs par velti.
Pirmās eiro maiņas stundas 2007. gada naktī gan gluži citādi, atceras uzņēmēji. Elvīram Mršičam kopā ar vēl dažiem partneriem pieder bistro pašā pilsētas centrā, vietā, kur pusdienot nāk banku, televīzijas, radio, tiesu un citu iestāžu darbinieki. Dienu, kad ieviesa eiro, viņš tagad atceras ar humoru, bet torīt, kad ieradās pirmie klienti ar žūksni tolāru saujā, smiekli nenāca. Likums tobrīd noteica, ka cilvēki joprojām divas nedēļas var norēķināties ar veco valūtu, bet atlikums obligāti jāizdod eiro. Elvīra bistro tam nebija gatavs: “Mums tas sagādāja diezgan lielu stresu. Valdība bija ļoti strikta, un tulīt jau pirmajā minūtē pēc jaunā gada cilvēki visur varēja iet un maksāt ar tolāriem, bet uzņēmējiem obligāti atlikums bija jāizdod eiro. Tas nozīmēja, ka mums jau pirms šā jaunā gada vajadzēja nodrošināties ar lieliem eiro krājumiem. Iznāca tā, ka cilvēki naudu faktiski mainīja nevis bankās, bet dažādos pakalpojumu uzņēmumos, piemēram, restorānos vai veikalos.” Elvīrs atceras, ka  pirmajā dienā viņa rīcībā bija desmit tūkstoši eiro, bet ar to nebija gana, lai visiem izdotu atlikumu. Cilvēki nāca ar lielām tolāru banknotēm, bet viņiem vairs nebija atlicis neviens eiro.

Izmanto pārejas situāciju

Gandrīz gadu pirms eiro ieviešanas Slovēnijas valdība izdeva rīkojumu, ka visās tirdzniecības un pakalpojumu iestādēs produktu un pakalpojumu cenas obligāti ir jānorāda divās valūtās – gan tolāros, gan eiro. Starp citu, to  joprojām var redzēt uz dažos veikalos izdrukātajiem čekiem.
Elvīrs Mršičs atceras, ka arī uz viņa bistro gandrīz katru dienu nāca klienti ar valdības dāvinātajiem dzeltenajiem kalkulatoriem, lai rūpīgi izrēķinātu, cik kas maksā un vai cena eiro norādīta pareizi.

Tieši cenu celšanās slovēņus satrauca visvairāk un, kā atzīst Elvīrs Mršičs, pakāpeniski tas neizbēgami notika: “Sākumā tā nebija, jo šajā ēdināšanas biznesā mēs baidījāmies no sabiedrības reakcijas. Cenas noteicām tā, kā valdība to bija paredzējusi: viens eiro ir 240 tolāru. Taču divu vai trīs mēnešu laikā sākās korekcijas, jo ar eiro ir ļoti grūti  noteikt cenas mazākām vērtībām. Ja, piemēram, kaut kas maksātu 93 centus, tad vieglāk to ir noapaļot uz eiro. Un, protams, neviens uzņēmējs nemainīja cenas uz leju, bet tikai uz aušu.  Cēlās cenas kafijai un sulai, un divu gadu laikā tās jau divkāršojās.”


Pamanot sabiedrības bažas, jau krietnu laiku pirms eiro ieviešanas procesā iesaistījās Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC), kas Slovēnijā ir institūcija ar vārdu un bauda sabiedrības uzticību. Tā vadītāja Breda Kutina, ar ko tiekos Ļubļanā, rāda kalendāru, ko saņēmuši cilvēki vēl pirms eiro un kurā sīki un smalki skaidrots, no kā jāuzmanās, lai valūtu maiņas laikā nepārmaksātu. Centrā rūpīgi sekoja cenu izmaiņām un izveidoja īpašu interneta mājas lapu, kurā publicēja visu to uzņēmumu vārdus, par kuriem bija radušās aizdomas, ka, izmantojot valūtas maiņu, cenas ceļ nepamatoti augstu.

“Mēs nevarējām izpētīt, kādēļ šīs cenas ir cēlušās. Tam varēja būt dažādi iemesli. Taču mēs uzsvērām, ka šis ir neproporcionāli liels cenu kāpums. Melnajā sarakstā nokļuva tie, kas cenas cēla vairāk par desmit procentiem. Uzņēmējiem bija iespēja to komentēt un paskaidrot. Šai akcijai bija milzīga ietekme, un pirmajos divos mēnešos cenas tiešām kritās,” stāsta PTAC pārstāve.

Augstākas cenas vispirms parādījušās restorānos, skaistumkopšanas salonos un auto stāvvietās. Daudzviet, kur iepriekš automašīnu varēja novietot par brīvu, pēkšņi parādījās maksa. Kutina norāda, ka eiro un cenu celšanās nekādā gadījumā nav saistīta. Viņa piesauc Somijas, piemēru, kas visā Eiropā novērtēts kā visveiksmīgākais, jo tur valdība vienojās ar biznesa pārstāvjiem, ka uz eiro ieviešanas rēķina cenu celšana nenotiks. Tas nostrādāja, un tas būtu ideāli saka Breda Kutina. Viņa arī brīdina Latviju, ka cenu novērošana būtu jāsāk jau tagad, lai izvairītos no negatīvās prakses: “Cenu novērošanas projektam ir jāsākas, cik vien ātri iespējams. Ja jūs grasāties ieviest eiro ja nākamajā janvārī, tad jau tagad ir mazliet par vēlu. Tas tādēļ, ka daudzi uzņēmēji un pakalpojumu sniedzēji cenšas cenas pacelt jau pirms tam, un tad izskatās, ka cenu pieaugums nav nekādā veidā saistīts ar eiro. Bet parasti šī pārejas situācija tiek izmantota.”

Vērtējot Latvijas situāciju, Breda Kutina, kura pati arī ir bijusi Rīgā un runājusi ar kolēģiem šeit, uzskata, ka mūsu gadījumā var notikt arī pretējais, proti, tā kā lats par eiro ir dārgāks, tad cenas varētu arī kristies. Turklāt vieglāk būtu salīdzināt ar tām pašām precēm, kas ir nopērkamas gan Latvijā, gan ārzemēs. Šobrīd daudz kas citur eiro maksā to pašu kā latos Latvijā, un tas nozīmē, ka cilvēki tiek mānīti un maksāts daudz dārgāk.


Iedzīvotāji redz dārdzību

Ļubļanas centra tirdziņā aiz kāpostu, burkānu, mandarīnu krāvumiem ziemas rīta spirgtajā gaisā mazliet nosalušie pārdevēji un agrīnie pircēji skandina rokā eiro monētas un skaidro, ka cenas pēdējos gados visam augušas, bet nav īsti skaidrības, vai vainojams eiro vai citi notikumi, piemēram, naftas cenas pasaulē.

“Viss ir dārgs, pilnīgi viss. Cenas cēlušās par 50 un 100 procentiem. Es gan nezinu, vai pie vainas ir eiro vai naftas cenas. Es esmu mazs cilvēks, neko nenosaku. Labi gan ir tas, ka vari braukt uz Austriju vai citām kaimiņvalstīm un nemainīt naudu. Tas ir labi, tas ir pozitīvi,” tā pārdomās dalās Hasans no Bosnijas, kurš mūža lielāko daļu dzīvo Slovēnijā. Viedoklis par eiro ir arī citiem tirdziņā sastaptajiem.

Arī psiholoģe Alinka Tančičgruma domā līdzīgi,: ”Es zinu, ka daudz kas ir kļuvis dārgāks, taču citādi es esmu priecīga būt daļa no eirozonas. Man ir dažādas izjūtas. Bija jauki, kad mums bija tolārs, mūsu nacionālā valūta, jo pirms tam mēs bijām daļa no lielākas valsts un tagad atkal mēs esam daļa no Eiropas Savienības.”

Jauni pienākumi 
Līdz ar krīzi eirozonā un faktu, ka arī mazajai Slovēnijai nācies piedalīties citu, šķietami bagātāku eirozonas valstu glābšanā, iemaksājot kopējā fondā, entuziasms cilvēkos ir krities, saka Slovēnijas ekonomikas fakultātes pasniedzējs Mojmirs Mraks. Taču vairāk par eirozonu un eiro slovēņi vaino iekšpolitiskās problēmas.

“Līdz ar krīzi eirozonā, cilvēku entuziasms Slovēnijā ir mazliet sarucis, salīdzinājumā, kā tas bija iepriekš. No otras puses, tās problēmas, ko Slovēnija piedzīvo patlaban, ir tikai daļēji saistītas ar eirozonas krīzi. Slovēnija piedzīvo to, kas ir ļoti tipiski vairākām šā reģiona valstīm – pārkarsētu ekonomiku, kad centās izaugsmi panākt straujāk, nekā tas bija iespējams. Līdz ar to es neapšaubītu Slovēnijas lēmumu pievienoties eirozonai. Es nedomāju, kas tas bija nepareizi vai slikti.  Ja jūs tagad runātu ar cilvēkiem, viņi vairumā joprojām būtu par eiro," saka Mraks. Viņš gan min to, ko Slovēnija pietiekami nenovērtēja, pievienojoties eirozonai, - būt monetārajā savienībā nozīmē to, ka tas ļoti būtiski ietekmēs ne tikai monetāro, bet arī fiskālo politiku valstī, un tai būs jāspēj pielāgoties dažādām pārmaiņām, turklāt ikviena kļūda, kas tiks pieļauta, maksās daudz dārgāk.

Vērtējot to, ko kopumā valsts, pievienojoties eirozonai, iegūst un zaudē, Mraks min klasisku piemēru: “Viens no lielākajiem ieguvumiem bija tas, ka vairs nepastāvēja ārvalstu valūtu maiņas risks. Nauda bija kļuvusi daudz lētāka, krietni samazinājās kredītu procentu likmes. Tas bija par iemeslu lielai kapitāla ieplūšanai Slovēnijā, ar ko mēs, diemžēl, pietiekami labi nemācējām apieties. Un bija arī citas labas lietas. Bet, protams, bija arī riski, kurus jau minēju, proti, ja jums vairs nav savas monetārās politikas, tad viss korekciju slogs gulstas uz citām un, pirmkārt, jau uz fiskālo politiku.”  

Uzņēmējs Elvīrs Mršičs,savukārt veras uz eiro no biznesa pozīcijām, un teic, ka slovēņiem nav bijis lielas izvēles, jo pārāk cieši viss jau saistīts ar eiro: “Cilvēki nav sajūsmā par to, ka mums ir jāmaksā miljoni Grieķijai un Portugālei, lai palīdzētu tikt laukā no parādiem. Taču kopumā tas ir labāk ikvienam cilvēkam, kam jau ir aizdevums eiro valūtā, un lielākajai daļai tā ir. Un tie ir ilgtermiņa kredīti, par dzīvokļiem, kas var ilgt divdesmit, trīsdesmit gadu.”

Ieguvumi

Viens no Slovēnijas ieguvumiem, ko apstiprina arī ekonomistu veikti pētījumi, - pēc eiro ieviešanas 2007. gadā  turpmākos gadus valstī strauji palielinājās ārvalstu investīciju apjoms īpaši no kaimiņvalstu puses. Investīciju apjoms cēlies no 6 miljardiem eiro uz deviņiem, pēc tam uz desmit un vienpadsmit miljardiem eiro. Tagad krīzes gados tas saglabājies nemainīgs. To apliecina  Slovēnijas Bankas pārstāvis Gregors Miklavčičs: “Lūk, Austrijas investīcijas, - ja 2006. gadā tās bija 2 miljardu lielas, tad pēc eiro ieviešanas tās pieauga līdz 4 miljardiem, šajā gadījumā divkāršojās. Tas ir pozitīvi, nešaubīgi, investīciju bija vairāk.”

Par eirozonu kopumā ekonomikas eksperts Mojmirs Mraks saka – ja Slovēnija stātos tagad, tad viņš ieteiktu nogaidīt, taču viņa izjūtas ir, ka viss tomēr virzās uz pareizo pusi. Viens esot skaidrs, ka ES neizbēgami dodas divu ātrumu virzienā, - vienā pusē būs valstis, kuras ir eirozonā un līdz ar to veidot ciešāk un stingrāku sadarbību, kurām ir aizsargmūris problēmu gadījumā, otrā – tās, kuras vienotās valūtas grupā nav un kuras savu ceļu veidos pašas, kurām ir, iespējams, lielāka neatkarība, bet tajā pašā laikā arī lielāks risks.