Darbībā ir redzama arī Latvijas sniegtā palīdzība – LTV pavadošais virsnieks pārvietojas ar tviterkonvoja piegādātu džipu, kas likts lietā frontes līnijās.
Krievijas bruņutehnikas atliekas pļavā Ukrainas dienvidos pie Mikolajivas ir no iebrukuma pirmajām dienām dienvidu frontē. Te mūs pavada Ukrainas armijas virsnieks Andrejs. Krievu vienība ieradās no Krimas un Hersonas puses marta sākumā, taču trīs dienu laikā tika iznīcināta. Andrejam uz bruņuvestes ir nozīme ar leģendāro uzrakstu par krievu kuģa pasūtīšanu.
"Atrodamies krievu desantnieku sakāves vietā. Jādomā, ka te bija brigādes sastāvā esoša militārā vienība. Milzīgs daudzums militārās tehnikas," pastāstīja Andrejs. "Šis, kā mēs to saucam, dienvidu grupējums nāca no Krimas, Hersonas un tuvojās Mikolajivai. Apmetās šajā laukā un bija pārliecināti, ka jau atrodas Mikolajivā. Bez kādas Rietumu tehnikas, tikai ar divām padomju haubicēm, pēc tam vēl vienu atveda; šī vienība tika iznīcināta līdz nullei. No šejienes paņēmām lielu daudzumu tehnikas, savedām kārtībā. Bija daudz rezerves daļu, munīcijas, arī gūstekņi."
"Tepat viņi arī savus mirušos apraka," turpināja Andrejs. "Te viņi apraka savējos. Vienkārši pameta kā suņus. Mēs viņus pēc tam rakām ārā, viss smirdēja. Vēl tagad smaka jūtama."
Krievijas armijas mirušos un gūstekņus centās samainīt pret mirušajiem un gūstā kritušajiem ukraiņiem. Taču, pēc Andreja teiktā, Krievijas puse šajā ziņā neesot bijusi ļoti aktīva.
"Kad pirmajās dienās ņēmām gūstekņus, arī šeit un pat pēc šādām kaujām, viņu gūstekņi uzvedās ļoti nekaunīgi. Viņi bija pārliecināti, ka tūlīt pēc viņiem atnāks, ka viņu armija viņus atbrīvos," sacīja Andrejs. "Pēdējā laika gūstekņi jau ir pavisam citi cilvēki. Viņi visi ir nobijušies, saprot, ka viņi visi ir pamesti. Un šis slavenais krievu sauklis, ka mēs savējos nepametam, – tas nav patiess. Viņi pamet savējos. Viņi, ar ko domāju Kremli, Putinu un viņa svītu, viņi savu tautu pametuši jau 30 gadus, viņi to apzaguši un ar karu vienkārši nolēma piesegties. Viņiem ir pietiekami zemes un pietiekami daudz resursu. Dzīvojiet un priecājaties, vairojiet savas tautas turību. Bet nē, viņiem vienmēr kaut kā pietrūkst. Viņiem vajag svešas zemes, kādam uzbrukt, kādu aplaupīt. Nu, lūk, un šāds ir rezultāts."
Ukraina nesen augustā atzīmēja savu Neatkarības dienu, kas šajā laikā ieguvusi jau daudz dziļāku jēgu un nozīmi, ar asinīm izcīnītu.
"Žēl, ka mirst cilvēki, žēl, ka ir postījumi. Bet tagad aust pilnvērtīga neatkarība no Krievijas. Visas kārtis ir atklātas, un visas maskas ir nomestas. Vairs nav iespējams samelot, kas ir kas," teica Andrejs. [Kaut kas lido un uzsprāgst netālu] ''Krīt blakus. Jābrauc," viņš piebilda.
Kā izrādās, Andreja izmantotais pilnpiedziņas džips, kas mēro dienvidu frontes ceļus, te atripojis no Latvijas. Šī ir viena no vairāk nekā 600 automašīnām, kas, pateicoties tviterkonvojam, piegādāta palīdzēt cīņās Ukrainas frontēs.
"Mikolajivas apgabala ceļos izmanto mašīnas, kas tiek piegādātas Ukrainai no Latvijas, lai palīdzētu cīņā pret Krievijas iebrukumu," paskaidroja virsnieks. "Šī mašīna arī no Latvijas. Tā ne reizi vien glābusi dažādās situācijās. Viņas visas kalpo paredzētajam mērķim. Tās neizmanto kaut kur pozīciju aizmugurē. Tās kalpo kaujas uzdevumu veikšanai, cilvēku glābšanai."
"Ļoti daudz mašīnu iet bojā. Diemžēl. Ir gadījumi, kad viņas apšauda, iekļūst artilērijas apšaudēs. Bet tā ir dzīve, tas ir karš, no tā nekur neizbēgsi. Ko varam atjaunot, atjaunojam. Ko nevaram, nevaram," atzina Andrejs. "Vajag vēl mašīnas. Visu, kas mums palīdz uzvarai, tas mums nepieciešams. Es to saku, izmantojot šo iespēju. Mums nav tiesību pieprasīt. Mums jāizmanto tas, kas ir. Bet šis ir karš, un tas diemžēl nodara lielus zaudējumus."
"Esam bezgalīgi priecīgi un pateicīgi par šo palīdzību. Kopā līdz uzvarai!" uzsvēra virsnieks. "Mēs zinām, ka latviešu tauta ir ļoti brīvību mīloša tauta. Brīnišķīga un forša tauta. Jums jāzina, ka mēs vienmēr sniegsim jums savu atbalstu, savu plecu un roku, kad tas būs nepieciešams."
Atvadoties Andrejs novēl, ka karš jo drīz beigsies ar Ukrainas uzvaru un latvieši un ukraiņi varēs braukt viens pie otra nevis šādos apstākļos, bet vienkārši ciemos uz priecīgākiem pasākumiem.
