Tā jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem ik gadu ziņo par demokrātiju stāvokli, un pēdējā laikā secinājumi nav iepriecinoši.
Turklāt aizvadītajos gados pasliktināšanās vērojama arī zemēs, kas kopumā vērtētas kā brīvas un demokrātiskas, tostarp, ASV, Brazīlijā, kā arī Ungārijā, Polijā un Čehijā.
11. demokrātijas sarukšanas gadā pēc kārtas “Freedom House” vaino populistu un autokrātu ietekmes pieaugumu, kā arī preses brīvības samazināšanos.
Pēc demokratizācijas lēciena Aukstā kara beigās vēstures svārsts iekustēties pretējā virzienā.
“Vēsture ir cikliska. Atceramies Frensisa Fukujamas slaveno eseju grāmatu par vēstures beigām, jo liberālā demokrātija ir uzvarējusi. Tā nav noticis,”
komentē politologs Māris Andžāns.
“Ir, kur iestājusies apātija, zināms apnikums pret demokrātiju, kura nav nesusi gaidītos augļus, vai neapmierinātība ar izvēlēto virzienu – tas pats Turcijas gadījums. Krievijā un Ķīnā ir savi faktori, taču tendence ir autoritārisma pieaugums. [..] Pasaules prakse arī ir rādījusi, ka bieži vien autoritāras valstis var veiksmīgāk attīstīt ekonomiku. Gan atcerēsimies Dienvidkoreju, kas ilgstoši bija diktatūra, Singapūra, kur joprojām pastāv meritokrātija, un tā pati Ķīna,” norāda Andžāns.
Stāvoklis pasliktinājies pat vecajās demokrātijās. Arī ASV prezidents Donalds Tramps vainots autoritāru līderu un viņu izmantoto metožu atbalstīšanā, kamēr viņa reitings jaunākajā “Washington Post” un “ABCNews” veiktajā aptaujā nokritis līdz 36% – zemākajam rādītājam prezidentam pusgadu pēc stāšanās amatā pēdējo 70 gadu laikā.
Vakareiropa tikmēr piedzīvo savus izaicinājumus. Eiropas Savienība kritizēta par bezsejainajiem Briseles eirokrātiem un viņu sauso un neiedvesmojošu politiku. Nesenās vēlēšanas Francijā, Nīderlandē un Austrijā liecina par zināmu atgūšanos no “Brexit” zemestrīces populisma, bet – vai uz ilgu? Vai šo valstu elites spēs tikt galā ar pieaugošajiem politiskajiem, ekonomikas, un migrācijas izaicinājumiem pašmājās, kur nu vēl iedvesmot citus?
“Mēs tagad redzam, ka Francijai ir jauns izteikts līderis, kas var kļūt arī par Eiropas līderi. Tā pati Angela Merkele, bet citviet – būsim atklāti – līderu Eiropā ir ļoti maz,” atzīst Andžāns.
“To trūkums ir viena no lietām, kas nespēj nest uz priekšu demokrātiskā līdera tēlu. [..] Tas arī veicina šo nogurumu. Nav spilgtu personību, kas ir gatavas pašas vest, nevis sekot sabiedrības noskaņojumam,” saka politologs.
Kur veidojas spēcīgu demokrātisku līderu vakuums, rodas spēcīgu autoritāru līderu risks.
