Gribētu sākt ar, manuprāt, svarīgāko. Aleksejs Navaļnijs cietumā atrodas jau gadu, un daudziem noteikti varētu rasties jautājums, ar ko nodarbojas viņa līdzgaitnieki no Korupcijas apkarošanas fonda? Kā šī situācija vispār ir ietekmējusi jūsu darbu?
Ja mēs paskatīsimies uz pēdējo gadu, tad Aleksejs Navaļnijs atgriezās Krievijā janvārī. Mums tas bija ļoti noslogots gads. No sākuma mēs rīkojām masu protesta akcijas tiem cilvēkiem, kuri bija neapmierināti ar viņa iesēdināšanu cietumā. Pēc tam valsts pieņēma likumu, kas Korupcijas apkarošanas fondu atzina par ekstrēmistu organizāciju, un mums bija jāpārkārto sava darbība. Dažu mēnešu laikā no Krievijas bija jāevakuē cilvēki, kuriem draudēja briesmas arī nokļūt cietumā. Janvārī mēs publicējām pētījumu par Putina pili Gelendžikā. Vasarā pirms parlamenta vēlēšanām visi mūsu resursi tika novirzīti „viedās balsošanas” projektam. Drīz pēc tam mūs oficiāli atzina par ekstrēmistu organizāciju, un mēs atvērām biroju Viļņā, kur pašlaik strādā aptuveni 40 mani kolēģi.
Pašreizējos apstākļos mēs fokusēsimies uz to, lai attīstītu mūsu mediju impēriju.
Mēs radām ļoti daudz video satura, kuru mūsdienu pasaulē patērē daudz vairāk nekā rakstītos materiālus. Mēs turpinām veikt arī pretkorupcijas pētījumus, turklāt ne tikai par Krieviju, bet arī par to, kas notiek Eiropā. Un, kad tie būs gatavi, tie tiks piedāvāti jūsu uzmanībai.
Nereti tiek teikts, ka Krievijā vairs nav opozīcijas. Bija viens cilvēks, un tas pats tagad jau atrodas cietumā. Kā jūs raksturotu opozīcijas spēku situāciju Krievijā, tostarp no jūsu organizācijas skatu punkta?
Mūsu stratēģija nemainījās pēdējos 10 gadus – mēs saprotam, ka neviens no demokrātiskajiem spēkiem Krievijā nav tik spēcīgs, lai vienlīdzīgi konkurētu ar pašreizējo režīmu. Viņiem ir visi tiesībsargājošie spēki, viss represīvais aparāts, neierobežotas finansiālās iespējas. Turklāt šī represīvā mašīna tiek regulāri izmantota kā buldozers. Šajā situācijā mūsu stratēģija ir bijusi veidot politisku organizāciju, kas kļūtu par pašu spēcīgāko politisko spēku brīdī, kad, nenoliedzami, Krievijā iestāsies politiskā krīze.
Pašreizējā centralizētā sistēma ir būvēta uz korupcijas – tā liekas stabila, taču tā kļūst arvien trauslāka un cilvēkos neapmierinātība pieaug.
Ja 2000. gadu sākumā tā cilvēkiem sniedza kaut kādas politiskās dividendes, tad dzīves līmenis pēdējo 10 gadu laikā ir krities, brīvību kļūst mazāk, represīvā mašīna kļūst arvien spēcīgāka. Mēs redzam jaunus video par spīdzināšanu ieslodzījuma vietās, un, protams, ka cilvēkiem tas nepatīk. Agri vai vēlu tas pārvērtīsies politiskās darbībās. Tāpēc pašlaik mēs turpinām darīt to, ko varam – pētījumi, mediju darbība un to cilvēku atbalsts, kuri iestājas par pārmaiņām Krievijā.
Manuprāt, jūsu pētījumi ir vērsti pret augstākajiem valsts sabiedrības slāņiem, pret politisko eliti. Bet kā ir ar vidējo līmeni un kā ir ar korupcijas uztveri starp vienkāršajiem iedzīvotājiem. Nesen viesojos Ukrainā, kur iedzīvotāji korupciju uztver par nopietnu problēmu, bet tomēr cer, ka sliktākajā gadījumā kāds paziņa vai radinieks palīdzēs no nepatikšanām izkļūt. Kā jūs to izjūtat?
Korupcija, nenoliedzami, ir visur klātesoša gan Krievijā, gan Ukrainā. Taču nekur citur, izņemot Krieviju, šī korupcija nenāk no paša augstākā līmeņa, kur ar korupciju nodarbojas augstākie politiskie ierēdņi. Nav noslēpums, ka Putinu uzskata par pasaules bagātāko cilvēku, tāpēc, mēs, protams, fokusējamies uz lielākajiem un redzamākajiem korupcijas gadījumiem. Ja bijušais Krievijas premjerministrs Dmitrijs Medvedevs, kurš 90% savas karjeras ir nostrādājis valsts dienestā, vada pusmiljardu dolāru vērtu nekustamo īpašumu impēriju, tas cilvēkus patiesi tracina. Tieši pēc pētījuma „Viņš jums nav nekāds Dimons” publicēšanas 2017. gadā ielās izgāja vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku.
Ja korumpētas ir augšas, tad korupcija valdīs arī zemākajos līmeņos.
Taču mēs nevarēsim cīnīties ar korupciju, cīnoties ar šo zemākā līmeņa korupciju, jo problēmu ārstēt ir jāsāk no galvas. Tāpēc arī mēs koncentrējamies uz korupciju augstākajos varas ešelonos.
Vispirms Eiropas Parlamenta Saharova balva Aleksejam Navaļnijam. Pēc tam arī Nobela miera prēmija Dmitrijam Muratovam par vārda brīvības aizsargāšanu Krievijā. Tie ir tādi spēcīgi signāli Krievijas vadībai. Taču, no otras puses, mēs redzam, ka tie ir kā pīlei ūdens. Efekts ir pat pretējs – jebkuras vārda brīvības izpausmes tiek apslāpētas un represijas kļūst aizvien smagākas. Kā jūs vērtējat šo situāciju? Vai redzat no tās izeju, un kā notikumi varētu attīstīties uz priekšu?
Pēdējo dažu gadu laikā Krievija arvien biežāk parādās [citvalstu] preses izdevumu virsrakstos, un tās nebūt nav patīkamākās ziņas. Tā kā Putina režīmam nav kontroles no Krievijas sabiedrības, tas ļauj viņam īstenot agresīvu ārējo politiku, kas negatīvi ietekmē visus eiropiešus, tostarp latviešus. Es šeit domāju gan to, kas pašlaik notiek Ukrainā, gan politiskās slepkavības, gan enerģijas un gāzes izmantošanu kā ietekmes sviras. Tas viss notiek jau tagad, un ir tikai saprotami, ka uzmanība Krievijai ir pievērsta vairāk nekā agrāk. Aleksejs Navaļnijs noteikti ir pazīstamākais politieslodzītais, un Saharova balvas piešķiršana ir liels gods gan viņam, gan viņa līdzgaitniekiem.
Cik ļoti tas ietekmē Krievijas vadību, ir grūti teikt.
Taču mēs pilnīgi noteikti apsveicam šādu atzinību, jo galu galā, arī mēs vēlamies dzīvot normālā pasaulē. Ja tāds cilvēks kā Aleksejs Navaļnijs ir izpelnījies šādu atzinību, ja viņam ir miljoniem sekotāju un viņš vienmēr ir aicinājis mierīgā veidā pretoties autoritārajam režīmam… Un, ja šāds cilvēks nonāk aiz restēm – protams, mēs šādai situācijai centīsimies pievērst uzmanību un zvanīsim visus zvanus, neskatoties uz iespējamo Krievijas varas iestāžu reakciju.
Jūs šos zvanus zvanāt jau diezgan ilgi, un jūs arī esat viens no tiem, kurš aicina rietumvalstis ieviest sankcijas pret vairākiem desmitiem Krievijā ietekmīgu cilvēku. Taču tā vien liekas, ka šīs zvanu skaņas vai nu netiek sadzirdētas, vai arī nepiesaista pietiekami lielu uzmanību. Varbūt jums ir viedoklis, kāpēc tā, un kas būtu jādara, lai tas viss pagrieztos citā virzienā?
Politiskais process katrā valstī, pirmkārt, ir vērsts uz iekšpolitiku. Ja mēs paskatīsimies uz Ameriku, tur mēs redzēsim ļoti izteiktu polarizāciju un ļoti nopietnus konfliktus valsts iekšienē. Un, protams, ka galvenā politiķu uzmanība tiks pievērsta tieši šiem jautājumiem, nevis tam, kas notiek Krievijā. Ja Putins neīstenotu agresīvu ārējo politiku, bet vienkārši īstenotu represijas valsts iekšienē, tas noteikti ASV Kongresā netiktu apspriests. Taču viņa politika ir agresīva un viņš iejaucas arī ASV iekšējās lietās, piemēram, ietekmējot prezidenta vēlēšanas. Kas attiecas uz Eiropu, tad arī šeit katrai valstij ir savas problēmas un savas, nereti sarežģītas, attiecības ar Krieviju. Ir arī ekonomiskās intereses un kaut kādas korupcijas intereses. Laiku pa laikam mēs redzam kādu skandālu Austrijā vai Marinas Lepēnas galēji labējās „Nacionālās frontes” finansēšanu Francijā.
Cilvēki vienkārši nevēlas interesēties par to, kas notiek kaut kādā tālā ziemeļu zemē, līdz brīdim, kamēr tā neatnāk un neiebāž savu zābaku jūsu durvīs.
Pašlaik tam visam ir pievērsta daudz lielāka uzmanība, jo vairāk nekā 100 tūkstošu lieli [armijas] spēki ir sapulcināti Eiropas Savienības robežu tuvumā. Es ceru, ka tas pamudinās, pirmkārt, Eiropas politiķus, ieņemt daudz principiālāku un daudz koordinētāku pozīciju pret šādu agresīvu Putina režīma politiku.
Ja mēs skatāmies uz pašreizējo Putina un Krievijas varas retoriku, par leģendāriem jau ir kļuvuši tādi izteicieni kā „Mūsu tur nav”, "Tas, ko saka Navaļnijs, ir nepatiesība.. Kādi ir jūsu pierādījumi?" Ir tāda sajūta, ka nekādi pierādījumi Kremlim nebūs pietiekami labi. Kā, jūsuprāt, var panākt tādu līmeni, lai arī Krievijas augstākajā līmenī gan rietumvalstu, gan arī jūsu argumentiem tiktu piešķirts vērā ņemams svars?
Es nedomāju, ka šādu mērķi var vispār izvirzīt. Es domāju, ka Putins ļoti labi apzinās, ka Eiropa nekādus militārus draudus Krievijai nerada. Taču tieši šie izdomātie apsvērumi tiek minēti kā iemesls, kāpēc pie Ukrainas robežām ir sapulcināti 100 tūkstoši karavīru. Krievijas melu apliecinājumu saraksts ir ļoti garš – ar krievu raķešu sistēmu notriektais Malaizijas pasažieru aviolaineris, Krievijas saistība ar Skripaļu un Navaļnija saindēšanu, Budapeštas memoranda, kuram bija jāgarantē Ukrainas teritoriālā vienotība, pārkāpšana… Par spīti tam visam Rietumu politiķi nezaudē cerību panākt kaut kādu vienošanos ar Putinu, pat apzinoties to, ka neviena vienošanās viņam neko nenozīmē, ja tās neatbilst viņa interesēm. Mēs redzējām daudzus Eiropas līderus, kas lido uz Maskavu un mēģina vienoties… Borels lidoja pirms gada, Makrons burtiski pirms dažām dienām, Olafs Šolcs lidos pēc pāris nedēļām…
Es pilnīgi noteikti atbalstu to, ka ar oponentu ir jārunā, taču man liekas, ka ir jābūt reāliem par to, ko ir iespējams panākt.
Un tad, kad Makrons saka, ka mēs tūlīt vienosimies un būs kaut kāda liela vienošanās, tas man liekas diezgan naivi.
Paldies
Paldies jums!
