Krievijas izvirzītās prasības par rakstiskām drošības garantijām no rietumvalstu puses šīs nedēļas laikā tiek apspriestas dažādos formātos. Aizsākums bija pirmdien, 10. janvārī, notikušās ASV un Krievijas sarunas Ženēvā. Lai arī vairāk nekā septiņas stundas ilgušās diskusijas tika vērtētas atzinīgi, vismaz ASV delegācijas vadītāja Vendija Šērmana uzsvēra, ka par īstām sarunām tās nodēvēt nevarētu.
Arī citi komentētāji norādīja, ka gadījumā, ja šajā situācijā būtu kāds vienkāršs un skaidrs risinājums, tad tikušies būtu nevis ārlietu ministru vietnieki, bet gan prezidenti. Un, tā kā sarunās bija iesaistītas plašas delegācijas, ir skaidrs, ka
priekšā ir liels, smags, nogurdinošs un piņķerīgs darbs, meklējot tos kompromisus, kas varētu apmierināt abas puses.
Atšķirīgais skatījums
Trešdien, 12. janvārī, šādi iespējamie saskares punkti tiks meklēti Krievijas pārstāvju sarunās ar NATO. Taču arī šeit uz kaut kādu drīzu risinājumu nevajadzētu cerēt, kaut vai tāpēc, ka Krievija tomēr uzskata NATO par ienaidnieku.
To apstiprina arī nesen Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova teiktais: “Ja NATO būtu aizsardzības alianse, kā to tagad uz katra stūra turpina skandināt Jenss Stoltenbergs, tad NATO neturpinātu paplašināties uz austrumiem. NATO pašlaik ir izteikti ģeopolitisks projekts, lai apgūtu tās teritorijas, kuras pēc Varšavas līguma sabrukuma palika bez saimnieka.”
Uz šiem Lavrova izteikumiem, kurus, piemēram, aktīvi tālāk tiražēja Krievijas vēstniecība Lielbritānijā, visai asi atbildēja bijušais Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis. Pēc viņa vārdiem, neviens nav palicis bārenis, jo Krievija nekad nav bijusi Polijas tēvs – drīzāk sērijveida izvarotājs. Tieši tāpēc pēc Krievijas neviens neskumst. Un, ja Krievija mēģinās to atkārtot vēlreiz, saņemšot spērienu starp kājām.
Līdzīgi kā uz sarunām ar ASV pārstāvjiem, arī uz sarunām ar NATO Krievija ierodas ar ļoti skaidriem uzstādījumiem, prasot nepieļaut NATO turpmāku paplašināšanos, nepieļaujot NATO infrastruktūras pietuvināšanu Krievijas robežām, kā arī prasot alianses klātbūtnes samazināšanu tā dēvētajās jaunajās dalībvalstīs.
Iespējama piekāpšanās?
Kā uzskata domnīcas “Carnegie” Maskavas biroja vadītājs Dmitrijs Treņins, dažos no šiem jautājumiem Krievijas pozīcija, visticamāk, būs principiāla, bet dažos var meklēt iespējamo piekāpšanos. “Maskava uzstāj uz to, ka ir jāvirzās uz priekšu strauji, īpaši uzsverot, ka Krievijas piedāvājumam ir jābūt sarunu centrā. Un, manuprāt, Krievijai šis jautājums nav apspriežams. Taču, kamēr netiks reaģēts uz šiem jautājumiem, citām lietām netiks pievērts pienācīgi daudz uzmanības.
Tāpat es uzskatu, ka Krievijas izvirzītā prasība atteikties no jaunajās NATO dalībvalstīs izveidotās militārās infrastruktūras Maskavai ir mazāk interesējošs jautājums.
Tāpēc šī varētu būt tā joma, kur Krievija varētu nedaudz piekāpties, ja tā redzēs progresu divos daudz nopietnākajos jautājumos – par NATO nepaplašināšanos un NATO infrastruktūras neizplatīšanu ārpus pašreizējām pozīcijām,” komentēja Treņins.
NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs pirms gaidāmajām sarunām ir paziņojis, ka par alianses klātbūtnes mazināšanu Austrumeiropā vai Centrāleiropā nevar būt ne runas. Tāpat kā nav vērts uzstāt uz ierobežojumiem kādai dalībvalstij pievienoties aliansei. Šeit, protams, vislielākā uzmanība tiek pievērsta Ukrainai, jo Rietumi ļoti cer, ka šīs sarunas palīdzēs mazināt saspīlējumu tās pierobežā vai pat militāru konfliktu.
Centieni šķelt NATO
Savukārt bijusī amerikāņu diplomāte Debra Keigana intervijā ASV sabiedriskajai raidorganizācijai PBSO norāda, ka Krievija noteikti centīsies panākt arī šķelšanos alianses dalībvalstu vidū. “Ja viņi turpinās uzstāt uz to, ka NATO ir jāatvelk savi spēki līdz robežām, kādas bija pirms 1997. gada, tad tas ir smieklīgi un tas pilnīgi noteikti nenotiks. Tas tāpēc, ka Vašingtona un pārējās NATO valstis nekad neattieksies pret Parīzi, Berlīni vai Londonu labāk nekā pret Varšavu, Viļņu vai Bukaresti. Tieši to pieprasa Krievija, un tam absolūti nav nekādu izredžu.
Un, manuprāt, krievi ļoti labi zina, ka šādas prasības tiks noraidītas, taču viņi mēģina atšķelt dažas vecās NATO dalībvalstis no jaunajām.
Un to arī vajadzētu gaidīt,” norādīja Keigana.
Kā intervijā Igaunijas sabiedriskajam medijam norādīja drošības eksperts Edvards Lūkass, iespējams, šāda šķelšanās jau ir notikusi, jo ASV tiešajās sarunās ar Krieviju Eiropa ir nedaudz palikusi malā. Pēc viņa vārdiem, rietumvalstis līdz šim ir pieļāvušas vairākas kļūdas, uz šīm sarunām skatoties tikai kā uz sarunām, jo dialogs viens pats neliks pazust dažādiem skatījumiem uz pasauli.
Lūkass arī ir pārliecināts, ka Krievijas iebiedēšanas taktika ir nostrādājusi un sarunās tā iesaistās, atrodoties līderpozīcijā. Taču Rietumiem esot jābūt tiem, kuri diktē dienaskārtību.
“Mums nevajadzētu diskutēt ar Krieviju par viņu noteikto dienaskārtību. Tā nav nepieņemama tikai ASV un Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm, nav pieņemams arī veids, kā tā tiek pasniegta – tā ir mafijas iebiedēšana, nevis diplomātija. Mums vajadzētu diskutēt par mūsu izvēlētajiem jautājumiem – par bruņojuma kontroli, konvencionālajiem un kodolieročiem, kā arī par kosmosu.
Ir virkne nolīgumu, no kuriem Krievija ir izstājusies, taču mēs varam mēģināt viņu tajos atgriezt.
Mums vajadzētu runāt arī par demokrātijas un cilvēktiesību dienaskārtību, uz kuru savulaik parakstījās Padomju Savienība, un nav nekādu iemeslu, kāpēc par to nevarētu runāt arī ar Krieviju,” uzskata Edvards Lūkass.
Kā šajās dienās norādīja virkne politikas vērotāju, tie izteikumi, kuri šobrīd izskan no Krievijas un arī rietumvalstu puses, nebūt neatspoguļo patieso situāciju. Visticamāk, gan pēc šīsdienas sarunām, gan pēc sarunām EDSO ietvaros Krievija vēl nopietni izvērtēs apspriesto, lai paziņotu, vai tā vispār ir ieinteresēta jebkādas sarunas turpināt.
KONTEKSTS:
Krievijā uz pierobežas zonu ar Ukrainu nosūtītas vairākas militārās vienības, apgalvo rietumvalstu izlūkdienesti. Rietumvalstis vairākkārt brīdinājušas Maskavu nevairot reģionā esošo spriedzi.
Tikmēr Krievija pieprasīja drošības garantijas no ASV un NATO dalībvalstīm. Krievija vēlas, lai NATO ne tikai apņemas nepaplašināties tālāk uz austrumiem, bet pat atkāpties jau no esošajām pozīcijām. ASV solīja nepieņemt lēmumus aiz sabiedroto muguras.
ASV un Krievijas delegāciju sarunas, kurās uzmanības centrā bija Krievijas pieprasītās drošības garantijas un saspīlētā situācija pie Ukrainas robežas, notika 10.janvārī.
