Robežu vardarbīga pārkārtošana Eiropā bija NATO pamošanās zvans, kura rezultātā valstis formāli lēma tuvināties līdz tam neoficiāli ieteiktajiem diviem procentiem no IKP aizsardzības vajadzību segšanai. Samita deklarācijā tika teikts: “Krievijas agresīvā rīcība pret Ukrainu ir fundamentāli izaicinājusi mūsu redzējumu par vienotu, brīvu un mierīgu Eiropu.”
Velsā arī tika pieņemts lēmums izveidot Sevišķi ātras reaģēšanas vienību, bet divus gadus vēlāk Varšavas samitā alianse jau lēma par atsevišķu NATO kaujas grupu izvietošanu Polijā un Baltijas valstīs.
Tas arī bija laiks, kad alianse paplašināja klātbūtni Vidusjūrā saistībā ar Eiropas migrācijas krīzi un cilvēku tirdzniecību, pagarināja misiju Afganistānā, vienojās par palīdzību Ukrainai un sagatavojās uzņemt 29 dalībvalsti – Melnkalni. Tikai dažus mēnešus vēlāk Melnkalnē tika veikts valsts apvērsuma mēģinājums, Krievijas specdienestu inscenēts. Melnkalnes parlaments gan vienbalsīgi nobalsoja par dalību NATO, un dažas dienas jau pēc 2017. gada Briseles samita Melnkalne pievienojās aliansei.
Tiesa, Briselē arī iezīmējās pirmās asākās pretrunas dalībvalstu vidū – tolaik vēl jaunievēlētais ASV prezidents Donalds Tramps ievērojami palielināja spiedienu pret Eiropu saistībā ar tēriņiem aizsardzībai, sakot, ka eiropieši ir parādā milzu summas par savu drošību.
Pēc šī samita Angela Merkele sāka runāt, ka Eiropai pašai vairāk jādomā par savu drošību. Nākamajam samitam bija jānotiek Stambulā. Pēc dažādām ziņām Vācija kopā ar citām Eiropas valstīm to nobloķēja, liecinot par arvien sarežģītākajām attiecībām ar Turcijas prezidentu Redžepu Tajipu Erdoganu, kas pašlaik kļuvušas vēl komplicētākas.
Tā vietā samits pērn vēlreiz notika Briselē. Cenšoties kliedēt bažas par domstarpībām, tā noslēguma komunikē atkārtoti apliecināja: “jebkurš uzbrukums pret vienu sabiedroto tiks uzskatīts kā uzbrukums pret mums visiem.”
Tikmēr “The New York Times” apgalvoja, atsaucoties uz Trampa padomnieka sacīto – aiz slēgtām durvīm Tramps vairākkārt pat runājis par iespējamu NATO pamešanu.
