LTV: Atrodamies Borodjankā, tikko bijām Bučā. Kādas jums ir sajūtas, šeit ierodoties?

Ilgvars Kļava: Esmu te pirmo reizi, atzīšos. Protams, sajūtas tādas, ka mēs fonā redzam to reālo “krievu pasauli”. Tas, kāda tā izskatās ar civilās infrastruktūras drupām un sagrautām ēkām. Bet nu arī tā ir realitāte, ko rada viens attiecīgs režīms, agresīvi noskaņots režīms. Agresīvi noskaņots pret kaimiņiem un gatavs lietot brutālu militāru spēku, lai pakļautu kaimiņos esošās tautas. Arī man tas ir izjūtās kaut kas vēl nebijis.

Esot šeit, runājot ar cilvēkiem, kā jūs redzat, kā viņiem var palīdzēt?

Šodien no Latvijas piegādāta viena svarīga krava, humānās palīdzības krava, kur iekšā bija dažādas preces, kas nepieciešamas ikdienā, jau sākot ar pārtikas precēm. Vietējā administrācija un brīvprātīgie, kas ir pie šo nepieciešamo mantu izdalīšanas iedzīvotājiem, viņi ir ļoti pateicīgi par to, tas ir ļoti svarīgi. Ieskaitot elementāras lietas, piemēram, gaļas konservi un higiēnas preces. Tas ir cilvēkiem, kas palikuši bez nekā vai kas tikko atgriezušies no bēgļu gaitām. Tas ir svarīgi, lai viņi varētu organizēt ikdienas dzīvi un paēdināt ģimenes locekļus, bērnus.

Tika atvesta arī krava ar telefoniem, un arī tas ir svarīgi, jo iebrucēji – Krievu armija – bija ņēmuši nost telefonus iedzīvotājiem. Un daudzi palika bez sazināšanās, bez sakaru iespējām. Attiecīgi tas ir atspaids vietējiem iedzīvotājiem. Viņi ir ļoti pateicīgi par to.

Un es ceru, ka, balstoties uz milzīgo atbalstu un līdzjušanu, kas ir Latvijas sabiedrībā attiecībā uz šo traģēdiju un cilvēku ciešanām Ukrainā, būs arī turpmākās kravas. Tas viss būs ļoti noderīgi Ukrainas iedzīvotājiem. Tā ir svarīga lieta.

Es esmu lepns, ka Latvija, būdama neliela valsts, – mēs tik daudz spējam palīdzēt cilvēkiem. Reāli palīdzēt ar reālām lietām, kas vajadzīgas cilvēkiem.

Latvijas vēstniecība līdz ar daudzām citām ir atgriezusies pēc vairāku nedēļu pārtraukuma, kad Kijiva bija gandrīz aplenkta. Tagad Kijivas apgabals ir atbrīvots [no Krievijas uzbrucējiem]. Vēstniecības atgriežas, arī jūs esat atgriezies Kijivā. Cik jums personīgi ir nozīmīgi atgriezties Kijivā, un cik Latvijas un Ukrainas attiecībās politiski nozīmīgi?

Personīgi – tajā dienā, kad mēs evakuējāmies no Kijivas, tur jau stāvēja Nacionālā gvarde, kas parasti apsargā vēstniecības, ukraiņu karavīri, es viņiem teicu: mēs drīz būsim atpakaļ. Tas ir bijis mērķis visu laiku. Tā ka man, protams, ir gandarījums būt atpakaļ Kijivā.

Politiski tas ir ļoti nozīmīgi, un Ukrainas valdība katrā ziņā priecājas redzēt diplomātus, pārstāvniecības, vēstniecības, kas atgriežas. (..) Tā savā ziņā ir normalitātes sajūtas atgriešana galvaspilsētas. No politiskā koordinācijas darba tas ir nozīmīgs solis.

Vai tas ir arī signāls Krievijai, ņemot vērā, ka austrumos un dienvidos notiek  [karadarbība]? Un, cik saprotu, Kijivas vadība vēl aicina cilvēkus nesteigties ar atgriešanos.

Neapšaubāmi – tas ir nepārprotams signāls. Nepārprotams signāls Krievijai par to, kurā pusē mēs visi stāvam un kas un cik stingri atbalsta Ukrainu, un kurā pusē ir visas simpātijas, un kurš ir reālais noziedznieks šajā karā.

Cik, jūsuprāt, reāli ir draudi, ka var nākties atkal evakuēties no Kijivas?

Es gribētu ticēt, ka šie draudi ir minimāli. Bet, protams, jāņem vērā, ka jebkurš punkts Ukrainas teritorijā joprojām ir sasniedzams ar Krievijas raķetēm. Un mēģinājumi apšaudīt Kijivu var turpināties.