Ivara Ijaba teiktais īsumā:
- Darbā Eiropas Parlamentā daudz jāmācās; nožēlot soli kļūt par politiķi būtu neapdomīgi.
- Daudzās Eiropas Savienības valstīs organizāciju uzskata par elitāru, arogantu; strādājam, lai tas tā nebūtu.
- Jāveido Eiropas nākotnes forums ar pilsoņiem – inteliģenci, nevalstiskajām organizācijam un citiem.
- Svarīgākais darbs – lai inovācijām nākamajos septiņos gados domātā nauda nonāktu arī Latvijā.
Ivars Ījabs: Daudz jāmācās. Ir ārkārtīgi interesanti, jo tie ir pavisam citi spēles noteikumi. Pavisam citā līmenī jāatbild par saviem vārdiem, reizēm savādāk jārunā ar cilvēkiem, jo vairs neesi brīvi domājošs eksperts, bet gan politiķis.
Eiropas Parlaments ir pavisam jauna vieta, tur ir jāiepazīst virkne svarīgu cilvēku, jāsaprot, ar kuriem vari sadarboties, jāsaprot, kā norisinās likumdošana un dokumentu aprite, kādas ir katras institūcijas kompetences ikdienas darbā. Galvenais ir tas, ka ir jāmācās.
Vai neesat nožēlojis, ka esat kļuvis par politiķi, aizbraucis visai tālu no Latvijas un nonācis vietā, kuru tomēr vairums Latvijas iedzīvotāju uzskata par kūrortu, kur vēl maksā lielu algu?
Šobrīd tas arvien mazāk izskatās pēc kūrorta. Ja paskatāmies, kā notika kaut vai komisāru apstiprināšana un komisijas, parlamenta un padomes prezidentu apstiprināšana, tad tas bija politiski diezgan asi un no parlamenta daudz kas bija atkarīgs.
Vēsturiski tiešām, vēl 70. gados tas bija veidojies kā kūrorts tādā ziņā, ka cilvēki vienkārši tur sabrauc, bet lielie lēmumi tiek pieņemti pašās dalībvalstīs. Taču šobrīd tas ir arvien mazāk.
Vai es esmu to nožēlojis? Es aptuveni stādījos priekšā, uz ko es eju un, ja jau pieņem šādu lēmumu, tad diez vai varēs atgriezties brīvi praktizējoša politologa statusā. Nožēlot šādas lietas, manuprāt, būtu neapdomīgi.
Eiropas Parlamentā esat "Renew Europe group". Tā ir deputātu grupa, kura ir vērsta uz pārmaiņām, un viena no šīs grupas idejām ir atjaunot Eiropu. Vai jums ir recepte, kā Eiropu varētu atjaunot?
Mums, pirmkārt, ir recepte atgriezties pie pašas Eiropas integrācijas sākotnējās idejas un pie tā, ka Eiropas Savienība (ES) ir ļoti svarīga mieram un drošībai Eiropā. Mēs redzam, ka ļoti daudziem arī Eiropas Parlamentā tas vairs neliekas pašsaprotami.
"Renew Europa" tieši tāpēc arī tā saucas, ka grib atjaunot Eiropu kā ideju un kā to, kam uzticas Eiropas pilsoņi. Runājot par praktiskām lietām – mēs zinām, ka Eiropas Savienībai daudzās valstīs, ne tikai Latvijā, ir imidžs, ka tā ir ļoti elitāra, aroganta, ļoti bagāta organizācija, kurai ir ļoti maz sakara ar pilsoņu dzīvi. Mēs tieši pie tā strādājam, lai tas tā nebūtu. Kaut vai tādā veidā, lai tautas tieši ievēlētam Eiropas Parlamentam piešķirtu likumdošanas tiesības, un starp citu, šajā piecgadē situācija arī varētu mainīties. Parlaments kļūs spēcīgāks. Parlaments ir nevis kaut kas tāds, uz kuru pārstāvjus aizsūta valdības, bet gan tas, ko ievēl pilsoņi. Tad ir vesela virkne ar citām iniciatīvām, kas apstiprina lojalitāti Eiropas idejai kā tādai.
Francijas prezidentam Emanuelam Makronam, kurš arī balstās uz šo grupu, turklāt šajā grupā ir arī ļoti daudz eiroparlamentāriešu no Francijas, ir ideja sasaukt lielo Eiropas konferenci. Vai jūs arī to atbalstāt?
Jā, Eiropas konference domāta tādēļ, lai varētu reformēt Eiropas institūcijas un padarīt tās atbilstošākas mūsdienu reālijām. Viena no lietām ir tas, par ko jau runājām, ka parlamentam vajag likumdošanas iniciatīvas tiesības. Otrkārt, varbūt mums Eiropā vajadzētu raudzīties, ka mēs nevis balsojam par savām nacionālajām partijām un tad sūtām pārstāvjus uz Briseli, bet gan domājam par vienotām Eiropas partijām. Citiem vārdiem sakot, vairāk iesaistīt pilsoņus.
Taču šī būs tā lieta, kura, šķiet, sāksies nākamgad, un tur tad vajadzēs braukt ne jau mums – Eiropas Parlamenta deputātiem, bet gan cilvēkiem no Latvijas inteliģences,
no Latvijas nevalstiskajām organizācijām, no Latvijas akadēmiskajām aprindām, no Latvijas iedzīvotāju organizācijām, lai piedalītos tajā pasākumā, jo tā nav parlamenta sastāvdaļa. Tas ir kaut kas tāds, kas tiks veidots atsevišķi.
Kā tie cilvēki tiks izraudzīti?
Ja es zinātu, es jums pastāstītu. Šobrīd ir fāze, kad vajag apstiprināt Eiropas Komisiju un tai vajag sākt strādāt 1. novembrī. Tad, kad tas būs izdarīts, tad viens no tuvākajiem nākamajiem darbiem būs saprast, kā darbosies tas, par ko runājām un ko, šķiet, precīzāk sauc par Eiropas nākotnes forumu.
Jūs esat arī loceklis Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejā, kā arī būsiet delegācijas sastāvā ar ASV. Kurš šobrīd būs smagākais darbs? Vai darbs delegācijas sastāvā, jo ES attiecības ar ASV vairs nav nekādas labās attiecības, turklāt tās var pasliktināties, vai arī domāt par rūpniecības, pētniecības un enerģētikas attīstību?
Svarīgākais darbs, protams, notiek komitejās. Un tieši šī, jūsu pieminētā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteja ir tas, uz ko ir liks vislielākais akcents. Man tur jau ir pašam, kā saka – savi likumdošanas faili, par kuriem es esmu atbildīgais savā grupā.
Proti, tas ir tas, par ko jau runājām savā priekšvēlēšanu kampaņā – par pētniecības naudu, par smadzeņu aizplūšanu un to, lai inovācijām domātā nauda, kādas Eiropā būs diezgan daudz nākamajā septiņgadē, nonāktu arī Latvijā.
Ar inovācijām Latvijā ir salīdzinoši švaki. Šobrīd no valsts budžeta nauda šiem mērķiem nav nekāda lielā. Arī privātie uzņēmēji ne īpaši daudz naudas novirza pētniecībai un inovācijām. Jūs jau minējāt, ka būs īpašs fonds ES, kur būs pieejama nauda inovācijām. Jūsuprāt, kas būtu Latvijai jāizdara, lai pie šīs naudas mēs vispār tiktu klāt?
Domāju, ka agri vai vēlu mēs nonāksim līdz nopietnai sarunai arī šeit uz vietas, proti, ar Izglītības un zinātnes ministriju.
Pirmkārt, nevajadzētu gan pārspīlēt, cik mēs esam drausmīgi švaki. Mēs neesam drausmīgi švaki, mēs esam švakajā galā, teiksim tā. Ir valsts finansējums zinātnei, tas ir visnotaļ pieticīgs.
Tad ir vēl ir viena liela tēma, ko minējāt, – Latvijas īpatnība diemžēl ir tā, ka pie mums pētniecībā un inovācijā ārkārtīgi maz investē privātie. Te viena no atbildīgajām institūcijām ir Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, ar kuru ir jārunā un kura ar to ir nodarbojusies.
Bet, ja man jāsaka, ko var darīt Eiropas līmenī, tad Eiropas līmenī var regulēt tos nosacījumus, pēc kuriem šī lielā Eiropas inovācijas un zinātnes nauda nonāk dalībvalstīs.
Mēs zinām, ka līdz šim no tām ietvara programmām, kuras bija, piemēram, "Apvārsnis 2020", vairāk nekā 90% naudas palika Rietumeiropā. Šajā gadījumā valdību līmenī ir iezīmēti 3,3% no 100 miljardu budžeta, kam ir jānonāk tajās valstīs, kas līdz šim ir bijušas pieticīgas inovāciju veicējas. Tas galu galā nav maz.
Vai jūs cīnīsieties kvotām?
Ja ir runa par to, ka šīs valstis ir jāiesaista kopīgos Eiropas līmeņa pētniecības projektos, tad tas jau ir izdarīts. Bet, kā vienmēr, velns slēpjas detaļās. Viena no lietām, pie kā man iznāk strādāt, ir tā saucamais Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūts, kurš nodarbojās ar virkni ļoti specifisku lietu. Sākumā tur galvenais akcents bija saistīts ar klimatu un tamlīdzīgām lietām, šobrīd tur jau ir ļoti daudz citu tēmu. Jautājums – cik lielā mērā tie, kas organizē šādus tīklus, ir ieinteresēti iesaistīt pētniecības institūtus tajās valstīs, kurās pētniecība līdz šim nav bijusi pasaules topa līmenī. Latvija nepārprotami pieder pie šādām valstīm. Un tas ir tas, pie kā mēs strādājam.
Kas ir tie darbi, kurus vēlaties paveikt, lai pēc pieciem gadiem Latvijā jūs varētu tos parādīt un teikt – ievēliet mani vēlreiz?
Pirmkārt, tas ir tas, par ko tika runāts un par arī šobrīd runāju. Proti, par Latvijas ekonomikas modernizāciju un Eiropas atbalstu šādai modernizācijai.
Bet kas varētu būt tas indikatīvais cipars, kas to parādīs?
Indikatīvais cipars ir kaut vai tā pati zinātnes un pētniecības nauda, kas šeit ienāks mūsu institūtos, mūsu augstskolās. Tam vajadzētu atspoguļoties Latvijas ekonomikas darba ražīgumā, kas šobrīd vispār ir tikai kādi 47% no ES vidējā, un ekonomiskajā izaugsmē. Bet, ja jūs domājat par to specifisko leņķi – tā ir pētniecība, inovācijas.
