Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Sociālā atbalsta reforma: Kad pensionāru un ģimeņu maciņi kļūs biezāki

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Lētāku zāļu meklējumos aktīvās pensionāres Ķegumā ir rosīgas un neatlaidīgas

Trīs gadi kopš referenduma Krimā

Krimas aneksijai 3 gadi: No neatzīta referenduma līdz nesaskaņām Eirovīzijā

15.martā aprit trīs gadi kopš starptautiski neatzītā referenduma Krimā, pēc kura pussala tika pievienota Krievijas Federācijai. Šo gadu laikā Krievija Krimas atgūšanu ir sludinājusi kā vēsturiskās taisnības uzvaru, un šajās dienās plāno plašas svinības Krimā. Tikmēr Ukraina apsūdz Maskavu neatļautā robežu pārrakstīšanā un Krimas tatāru vajāšanā.

Tieši pirms trijiem gadiem – 2014.gada martā  – Latvijas Radio viesojās Krimā. Toreiz pussalā jau bija ieradušies tā dēvētie „zaļie cilvēciņi” un tika organizētas vietējās pašaizsardzības vienības jeb, pareizāk sakot, Krievijas atbalstītas grupas, kuru mērķis bija panākt pussalas atdalīšanos no Ukrainas. Kopā ar Latvijas Televīzijas kolēģiem Latvijas Radio bija Simferopolē dienā, kad vietējais parlaments ar pašpasludināto vadību izsludināja referendumu par pievienošanos Krievijas Federācijai.

Krimu Latvijas Radio pameta 7.marta vakarā, lai ar vilcienu dotos uz Doņecku, bet jau pēc deviņām dienām notika solītais un starptautiski neatzītais referendums. Tajā, pēc vietējo varasiestāžu teiktā, vairāk nekā 90% iedzīvotāju pauda vēlmi atkalapvienoties ar Krieviju. Jau divas dienas vēlāk šī, pēc Krievijas varas iestāžu teiktā, vēsturiskā taisnība tika apstiprināta oficiāli.

Kopš tā laika ziņu no Krimas nav īpaši daudz. Vien zināms, ka topošā Latvijas goda konsule Krimā šo amatu tā arī neieguva un viņas pārvaldītās bankas filiāles pussalā vairs nedarbojas. Krimas tatāru Medžlisa vadītāja vietnieks Ahmets Čijgozs, ar kuru Latvijas Radio tikās referenduma izsludināšanas dienā Bahčisarajā, joprojām atrodas ieslodzījumā par masu nekārtību rīkošanu. Ar uzticamo taksistu, Krimas tatāru Nuri, tā arī nav izdevies sazināties. Un arī Doņecka, uz kuru Latvijas Radiobrauca no Simferopoles, vairs pilnīgi noteikti nav tā pilsēta, kas toreiz.

Krievija svin, bet Ukraina norāda uz nabadzību

Ja lasa Krievijas medijus, rodas priekšstats par jaunu paradīzi zemes virsū – tiek būvēts tilts pār Kerčas kanālu, kas savienos Krimu ar Krieviju, Sevastopolē tiek būvēts jauns kuģu terminālis, bet Krimā dziedinošanas asaras sākušas birt uzstādītajam cara Nikolaja Otrā piemineklim. Tuvojoties Krimas pievienošanas trešajai gadskārtai, pussalā tiek plānoti plaši svētku pasākumi.

Taču Ukrainas puses sniegtā informācija uzbur pavisam citu ainu – pieaugošu nabadzību, preču trūkumu, kā arī vēršanos pret citādi domājošajiem, proti, vietējiem ukraiņiem un Krimas tatāriem.

Uz to norāda arī viens no Krimas tatāru līderiem Mostafa Džemiļjevs. Pēc viņa vārdiem, kopš aneksijas drošības apsvērumu dēļ pussalu ir pametuši aptuveni 20 tūkstoši Krimas tatāru: "Situācija visos virzienos pasliktinās – īpaši cilvēktiesību jomā. Valda baiļu un nospiestības sajūta. Piemēram, tiek apcietināti cilvēki, kuri ir vienkārši atnākuši pārbaudīt, kāpēc tiek pārmeklēta viņa kaimiņa māja. Kaut kas tāds nenotika pat padomju varas gados. Nosūdzēšana un ziņošana ir sasniegusi neiedomājamus apmērus.

Atgādina aptuveni padomju laika 1937.gadu. Vienīgā atšķirība, ka toreiz nebija cilvēku nolaupīšanas un slepkavošanas, taču tagad arī tas tiek praktizēts.

Mēs ar grūtībām noturam cilvēkus, lai viņi nepamestu Krimu, jo tāda ir okupantu stratēģija. Tas attiecas arī uz proukrainiski noskaņotajiem cilvēkiem, taču, tā kā vairums Krimas tatāru atsakās atzīt okupāciju, vislielākais spiediens ir tieši uz viņiem."

Krimas jautājums - otrajā plānā?

Līdz šim vienīgais līdzeklis, kā Ukrainai un arī Rietumu pasaulei paust savu neapmierinātību un sašutumu par Krimas okupāciju, bijis ekonomisko sankciju noteikšana pret personām un uzņēmumiem, kuri ir saistīti ar pussalas aneksiju. Kā bieži dzirdams Krievijas oficiālajos medijos, notikumus Ukrainā rietumvalstis ir izmantojušas, lai uzsāktu ilgi plānoto sankciju karu pret Krieviju, kas faktiski nozīmējot jaunu Auksto karu.

Lai arī starptautiski Krimas aneksija netiek atzīta par likumīgu, oficiāli tā arī nav izdevies izstrādāt skaidru plānu pussalas atgriešanai Ukrainas sastāvā. Pagājušā mēneša beigās ukraiņu amatpersonas gan norādīja, ka pie šāda plāna strādāts tiek. No vienas puses, var teikt, ka sankcijas ir nesušas savus rezultātus un to ietekme atspoguļojas Krievijas krītošajos ekonomikas rādītājos, taču, no otras puses, ir grūti izvērtēt, vai tajā ir vainojamas sankcijas, vai, piemēram, naftas cenu krišanās.

Kamēr paralēli risinās arī karadarbība Ukrainas austrumu daļā un aktīvi tiek diskutēts par nepieciešamību izpildīt Minskas vienošanos noteikumus, var rasties sajūta, ka Krimas jautājums ir aizgājis otrajā plānā.

Līdzīgi kā Donbasa gadījumā, arī Krimas atgūšanai amatpersonas dotu priekšroku diplomātiskam, ne militāram scenārijam.

Iespēja Krimu atgūt militārā ceļā noraida arī Mustafa Džemiļjevs: "Mēs ļoti ceram, ka sankcijas pret okupantu tiks pastiprinātas un tas piespiedīs pamest okupētās teritorijas. Cits risinājums ir tikai militārs. Taču mēs to uzskatām par bezperspektīvu. Šāds scenārijs novedīs pie etniskās tīrīšanas un, ja sāksies militārās darbības, Krima var vienkārši kļūt par neapdzīvotu pussalu."

 

Vienīgā iespēja saukt Krieviju pie atbildība?

Apzinoties nespēju atgūt Krimu militārā ceļā, Ukrainas vadība dara visu iespējamo, lai dažādām rietumvalstīm un starptautiskām organizācijām lieku reizi atgādinātu par savu neapskaužamo situāciju un cīnītos par savām tiesībām. Tā, piemēram, nesen ANO Starptautiskā tiesa Hāgā sāka izskatīt Ukrainas sūdzību pret Krieviju, apsūdzot to terorisma atbalstīšanā un Krimas tatāru diskriminēšanā. Ukrainas puse apgalvo, ka Krievija ir pārkāpusi divas nozīmīgas ANO konvencijas.

Par spīti daudzu ekspertu skeptiskajai attieksmei par Kijevas izredzēm panākt sev labvēlīgu iznākumu, Ukrainas ārlietu ministra vietniece Eiropas integrācijas jautājumos Oļena Zerkala ir pārliecināta, ka tiesas sākotnējais spriedums var būt gaidāms jau aprīlī: "Ja Krievija būtu zinājusi, ka, ratificējot šo konvenciju, tā tiks saukta pie atbildības par terorisma atbalstīšanu, tā to nebūtu ratificējusi. Tāda ir Krievijas loģika – darīt visu, kas ienāk prātā, jo atbildība par to nebūs jāuzņemas. Tas pats attiecas uz konvenciju par cīņu pret rasu diskrimināciju. Sanāk, ka ukraiņi un tatāri laimīgi dzīvo Krimā, jo par viņiem nerunā, bet Medžliss ir ekstrēmistu organizācija, kas bloķēja Krimu, jo tika apspiestas viņu tiesības Krimā. Tā ir viņu realitāte, tikai visi citi dzīvo citā realitātē. Manuprāt, visa pasaules pašlaik ir Ukrainas pusē un Krievijai nāksies atbildēt par savu rīcību.

Šī tiesa ir vienīgā institūcija, kas reāli var saukt Krieviju pie atbildības."

Kamēr ANO tiesas spriedums vēl tikai gaidāms tālākā nākotnē, rietumvalstīm atliek tikai pieturēties pie ieviestajām sankcijām. Pirms ASV notikušajām prezidenta vēlēšanām no Maskavas tika saņemti signāli par to, ka attiecības ar Vašingtonu varētu mainīties.

Pietiekami asa reakcija no Rietumiem?

Taču kā ANO Drošības padomes sēdē norādījusi jaunā ASV sūtne Nikija Heilija, tieši Krimas jautājums joprojām ir viens no galvenajiem šķēršļiem attiecību uzlabošanai: "Amerikas Savienotās Valstis uzskata, ka labākas attiecības ar Krieviju ir iespējamas, jo mēs saskaramies ar vieniem un tiem pašiem draudiem. Taču plašāka sadarbība ar Krieviju nav iespējama uz mūsu Eiropas draugu un sabiedroto rēķina. Tieši tāpēc Savienotās Valstis aicina Krieviju cienīt Ukrainas suverenitāti un teritoriālo vienotību.

Mēs turpinām aicināt Krieviju izrādīt savu uzticību mieram, pilnībā ieviešot dzīvē Minskas vienošanos saistības un izbeidzot Krimas okupāciju."

Arī Eiropas Savienība, par spīti visai bieži izskanējušajiem aicinājumiem atcelt pret Krieviju ieviestās sankcijas, joprojām savā nostājā tomēr ir vienota. Iepriekš ieviestajām sankcijām pret 150 personām un 37 uzņēmumiem, kuri saistīti ar Krimas aneksiju, bija jābeidzas šonedēļ, taču dalībvalstu pārstāvji vienojās sankcijas pagarināt.

Taču, kā mēneša sākumā atzina Lietuvas ārlietu ministrs Lins Linkevičs, gan Eiropas Savienība, gan Rietumi kopumā uz Krimā notiekošo varēja reaģēt izlēmīgāk: "Skatoties atpakaļ ne tikai uz 2014.gadu, bet arī uz 2008.gadu Gruzijā, vai Eiropas atbilde bija pietiekama? Laikam nē. Tas nozīmē, ka mēs neesam bijuši pietiekami stingri, ka mēs nedarījām pietiekami daudz vai darījām par maz.

Mēs nebijām pietiekami aktīvi, bet vairāk darbojāmies gaidīšanas un novērošanas režīmā, kas ir daudz komfortablāk.

Protams, mūs nevar vainot aneksijā, jo mēs to neīstenojām, taču mums ir jāuzņemas daļa atbildības, jo mēs varējām izdarīt vairāk, īpaši izdarot spiedienu pret valsti, kas īsteno agresiju. Mēs vienmēr esam meklējuši vidusceļu, taču šajā gadījumā tāda nav. Karš turpinās."

Pa pagalma durvīm

Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds norāda, ka līdz Krimas aneksijai mēs visi esam dzīvojuši pēcvēsturiskā nirvānā, uzskatot, ka ģeopolitika un lielo valstu ambīcijas ir beigušas pastāvēt. Taču realitāte ir izrādījusies tāda, ka Krimas scenārijs faktiski var atkārtoties gandrīz vai jebkurā valstī.

Turklāt arvien vairāk pierādījumu liecinot par to, ka citur pasaulē Krimas iekļaušana Krievijas sastāvā de facto jau tiek atzīta: "Tā vien liekas, ka Krievijas un Rietumu attiecības nekavē tik daudz Krima, cik Donbass. Arī Minskas vienošanās, pirmkārt, ir par Donbasu, nevis par Krimu. Tā kā zināmā mērā jau ir vēlme pieņemt faktu, ka Krima ir Krievijas sastāvā. Kaut vai Futbola federācijas lēmums ieguldīt zināmas summas Krimas futbola attīstībā liecina par to, ka lēnā garā pa aizdurvēm, pa pagalma durvīm tā atzīšana jau notiek."

Andris Sprūds arī pieļauj, ka Krimā nevar izslēgt arī Baltijas valstu scenāriju, kad par spīti iekļaušanai PSRS sastāvā daudzviet pasaulē juridiski šāda iekļaušana netika atzīta un pēc daudziem gadiem tomēr noveda pie jauniem neatkarības centieniem. Krimas gadījumā kavējošs gan varētu būt prokrieviskais noskaņojums. Turklāt ir maz ticams, ka šī jautājuma risināšana varētu sākties Vladimira Putina valdīšanas laikā.

Konflikts arī uz Eirovīzijas fona

Ar jaunu sparu Krimas jautājums starptautiskās sabiedrības uzmanību pievērs pagājušajā gadā, kad Krimas tatāriete Džamala ar savu dziesmu "1944" uzvarēja 2016.gada Eirovīzijas dziesmu festivālā.

Jau toreiz Džamalai tika pārmests par Krimas jautājuma politizēšanu, taču pati dziedātāja vairākkārt uzsvērusi, ka dziesmā atspoguļo nevis pēdējo gadu notikumus Krimā, bet gan 1944.gada Krimas tatāru deportācijas, kas ir viņas ģimenes personisks pārdzīvojums.

Kā jau ierasts, nākamais Eirovīzijas dziesmu konkurss tiek rīkots uzvarētājvalstī, proti, Ukrainā. Un šogad konkursa fināls gaidāms jau pēc nepilna mēneša – 13.maijā. Un - nenoliedzami - šajā konkursā gatavojas piedalīties arī Krievija, par savu pārstāvi izvēloties Jūliju Samoilovu – meiteni ratiņkrēslā. Īpaši nediskutējot par Samoilovas izpildītās dziesmas „Flame is burning” muzikālo kvalitāti, Ukrainas ārlietu ministrs šādas dziedātājas izvēlēšanos nosaucis par kārtējo Krievijas provokāciju.

Un iemesls tam ir ļoti vienkāršs – Jūlija Samoilova 2015.gadā ir uzstājusies ar koncertu anektētajā Krimā, tādējādi pārkāpjot Kijevas ieviesto aizliegumu.

Ukrainas Nacionālās drošības padome pašlaik domā par to, vai ļaut māksliniecei ieceļot valstī.

Tāpat tiek spriests par to, vai šajā situācijā svarīgāki ir Ukrainas nacionālie likumi, pēc kuriem Samoilovu varētu apsūdzēt neatļautā Ukrainas robežas šķērsošanā, vai tomēr Eirovīzijas nolikums.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti